Bet šiem gleznainajiem klajumiem ir sava vēsture – šausminošus notikumus atgādinoša vēsture. Salaspils memoriāls – vieta, ko reiz bija apmeklējis vai vismaz kaut ko par to dzirdējis katrs kārtīgs Padomju Latvijas skolēns.
"Tā ir svēta vieta – vieta, aiz kuras vārtiem vaid zeme, jo šeit nelietīgie vācieši nobendēja tūkstošiem cilvēku," apmēram tā bērniem mācību stundās stāstīja klases audzinātāji. Diemžēl aizmirstot piebilst, ka padomju vara ļoti labi pati prata izmantot ierīkoto nometni, lai izmitinātu vācu karagūstekņus, kuriem nometnē neklājās vieglāk, kuri tāpat mira no bada, aukstuma un pārpūles.
Cik valdību, tik patiesību
"Vēsture būtībā mainās atkarībā no valsts iekārtas, to raksta atbilstoši apstākļiem. Tas, ko stāstīja par ieslodzīto skaitu un notikumiem nometnē padomju laikā, īsti neatbilst patiesībai," saka Salaspils memoriāla direktors Juris Vrubļevskis.
Viņš stāsta, ka vācieši Salaspilī izveidoja koncentrācijas darba nometni. Faktiski te bija nometne, kur uzturējās trīs kategoriju ieslodzītie. Vieni bija tranzītieslodzītie no visas Eiropas, kas šeit gaidīja, kad atbīvosies vietas nāves nometnēs, piemēram, Būhenvaldē, Aušvicā. No šejienes viņus ar ešaloniem aizveda prom un vienkārši iznīcināja.
Otri bija Latvijas politieslodzītie – tie, kuri padomju okupācijas laikā bija atklāti simpatizējuši padomju varai. "Visvairāk lielie simpatizētāji aizgāja līdzi Sarkanajai armijai, bet te palika tikai tādas pagastu sekretāres un vietējie darboņi, arī vietējie studenti, kas bija kreisi noskaņoti un, romantisma pārņemti, kaut kādu iemeslu dēļ 1940. gadā iestājušies komjaunatnē. Tādu bija daudz, arī Miervaldis Birze un Eižens Vēvers. Mūsu kreisi noskaņotā inteliģence," skaidro J. Vrubļevskis.
Nākamā kategorija bija tie, kuri neievēroja vācu režīmu, ielasmeitas, kabatzagļi, pārtikas produktu spekulanti. Tie šeit uzturējās trīs mēnešus. "Visi brīvie produkti bija jānodod vācu armijai, un, ja radinieks veda vilcienā speķi no Ludzas uz Rīgu un viņu pieķēra, tad uz trīs mēnešiem ielika šeit, cietumā, jo tas bija likumpārkāpums," piebilst memoriāla direktors.
Asinīm slacītā armijas zeme
Jau no cara laikiem zeme, kur tagad atrodas Salaspils memoriāls, vienmēr piederējusi armijai: cara laikā – cara armijas garnizonam, tā sauktajos Ulmaņlaikos – Latvijas armijai, padomju okupācijas laikā – padomju armijai, un arī vāciešu valdīšanas laikā tā, protams, tika izmantota militārām vajadzībām jeb ieslodzīto izmitināšanai. Tiesa gan, līdz vāciešu valdīšanai šī zeme tika izmantota armijas mācībām, līdzīgi kā Ādažu poligons, un vietējie iedzīvotāji zināja, ka šeit kāju spert nedrīkst – tātad ne sēņot, ne ogot.
"Šeit nebija daudz ēku, kur izmitināt karavīrus, bet, kad vācieši pieņēma lēmumu par nometnes ierīkošanu, uz Rīgu atveda daudzas ebreju ģimenes no Dienvideiropas, kuru Vācija jau bija okupējusi. Sievas un bērnus atstāja Maskavas ielas geto pie spīķeriem, bet trīs tūkstošus vīru atveda uz šejieni un lika būvēt ēkas. Faktiski pirmajā ziemā viņi arī uzbūvēja nometnes ēkas. Daudzi nomira, jo ziema bija auksta, bet viņiem nebija piemērota apģērba," zina stāstīt memoriāla direktors.
Turklāt, lai gūstekņi strādātu rūpīgāk, viņiem iestāstīja, ka viņi būvē ēkas savām ģimenēm. Kad ēkas bija gatavas, viņus šeit pat arī nošāva, neveda pat uz Rumbulu. Ģimenes jau bija iznīcinātas, kamēr vīri būvēja ēkas un cerēja uz laimīgu atkalapvienošanos. Ziemā nošautos ebrejus nevarēja apglabāt, un viņi visu ziemu nogulēja sakrauti kaudzē kā malka."
Arī Latvijas Republikas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dēls Konstantīns Čakste šeit bijis ieslodzīts – par nacionālas valdības veidošanu, tātad nostāšanos gan pret vāciešiem, gan pret krieviem, līdz ar to viņš skaitījās ienaidnieks Nr.1. "Viņš šeit sabija četrus mēnešus. Un tad viņu aizveda uz Būhenvaldi un tur arī nogalināja. Viņš bija izcils demokrāts mūsu vēsturē," piebilst J. Vrubļevskis. Savukārt Miervaldi Birzi aizveda uz Štutgarti, bet viņš brīnumainā kārtā palika dzīvs.
Aiz žoga pamestie
Kara otrajā pusē situācija kardināli mainījās. Vācijas tranzītieslodzītie jau bija "izbeigušies", ebreji un čigāni sadedzināti... Masveidā šeit cilvēkus vairs neiznīcināja, toties sodīja par režīma pārkāpšanu pakarot.
J. Vrubļevskis par vēlākajiem notikumiem nometnē stāsta: "Kad sākās partizānu kustība, gar vilciena sliedēm izveidoja nāves zonu, kurai iedzīvotāji nedrīkstēja tuvoties, lai partizāni neuzspridzinātu dzelzceļu. Tomēr drošības pēc vietējos iedzīvotājus atveda uz Salaspils nometni. Vīrieši jau bija frontē vai partizānos, un šeit faktiski tika atgādātas tantiņas un mazi bērni. Sievietes aizsūtīja strādāt uz Vāciju, bet šeit palika mazgadīgie bērni. Līdz gadam vecus bērnus vācieši aizveda uz Brēmenes bērnunamu, bet šeit palika aptuveni 1000 bērnu līdz deviņu gadu vecumam.
Padomju propaganda stāstīja, ka šeit bērni spīdzināti un izmantoti medicīniskiem eksperimentiem, ka viņiem ņemtas asinis vācu karavīru vajadzībām. Tur taču nebija no kā ņemt asinis! Un nekādus eksperimentus šeit neveica, jo pat medicīnas daļas te nebija! Šeit bija aiz žoga pamesti cilvēki. Vāciešiem apnika krāmēties ar bērniem, un tos izdalīja Rīgas apriņķa zemniekiem."
Mainās valsts vara, mainās nometnes vara
Kad 1944. gadā karš tuvojās beigām, vācieši sāka slēpt savu nodarījumu pēdas – aizveda pēdējos ieslodzītos un dedzināja nometni. Tomēr visas ēkas viņiem neizdevās nodedzināt, un tur krievu armija ierīkoja vācu karagūstekņu nometni. Blakus memoriālam ir vācu karavīru kapi, kur guldīti mirušie karagūstekņi. Vācu karagūstekņu nometnes bija visapkārt Rīgai, un pēc kara pirmos Rīgas atjaunošanas darbus – gruvešu novākšanu – veica tieši vācu karagūstekņi, starp kuriem bija arī latvieši, kas iesaukti leģionā.
"Mūsdienu cilvēktiesību izpratnē šeit notika pret cilvēkiem vērstas zvērības, bet tā, kā tas tika propagandēts padomju laikā, tā tomēr nebija," uzskata J. Vrubļevskis.
Sakopts un uzturēts mūžīgai piemiņai
Salaspils memoriāls pieder valstij. Ar likumu ir noteikts, ka valstij jāuzņemas tā apsaimniekošana, proti, jāizveido iestāde, kas šo objektu kā ļoti svarīgu vēstures liecinieku apsaimniekos un pieminekļu kompleksu uzraudzīs un aizsargās. Bet valsts ir vienojusies ar Salaspils novada domi, ka memoriālu apsaimniekos tā, valstij iespēju robežās to finansējot. Abas puses vienošanos pilda godam, un memoriāls ir kopts, uzraudzīts, aizsargāts un arī atvērts jebkuram interesentam visu gadu diennakts gaišajā laikā, turklāt apmeklējums ir bez maksas.
"Apmeklētāju mums ir daudz – vairāk nekā 50 tūkstoši gadā, un skaits pieaug. Nav tā, kā viens otrs varbūt domā, ka te brauc tikai tūristi no Krievijas vai bijušajām padomju republikām. Liela interese ir skandināviem, vāciešiem, protams, ebrejiem. Regulāri iegriežas tūristu grupas no Polijas un Lietuvas, no Igaunijas mazāk. Ir daudz tā saukto mugursomnieku, kas ir paši labākie apmeklētāji, jo ir pētnieki," stāsta direktors.
Memoriālu apmeklē arī skolēnu grupas skolu ekskursijās, tomēr vairs ne tik bieži kā agrāk. "Vairāk gan krievu skolu bērni brauc šurp, tad vēl no Zemgales un Latgales skolēni, braucot ekskursijā uz Rīgu, iegriežas pie mums," saka J. Vrubļevskis.
Tāpat kā agrāk, arī tagad Salaspils memoriāla teritorijā dzirdami sirdspuksti. "Kādreiz tie bija dzirdami jau pie vārtiem, bet "dabas draugi" iebilda – tas traucējot putniem. Tāpēc tagad skaņa ir pieklusināta," skaidro memoriāla direktors..
Lai kā arī katrs režīms, katra valdība interpretētu vēstures notikumus Salaspils memoriālā, nav noliedzams, ka šī teritorija pieredzējusi daudz šausmu. Un, kamēr vien šeit būs tik sakopts un skanēs sirdspuksti, ļaudis no pasaules malu malām pieminēs šeit cietušos un mirušos. Un nacionālajai piederībai nebūs nozīmes.
Salaspils memoriālā pirmās darba iemaņas apgūst Salaspils bērni, kas pieteikušies domē darbam vasarā. Mārtiņš Butāns no Salaspils 1. vidusskolas 7. klases stāsta: "Man palika 13 gadi, un es varēju pieteikties darbam, jo tikai no 13 gadu vecuma drīkst strādāt, tāpēc strādāju pirmo vasaru. Nopirkšu sev skolai visu ko. Mēs šeit strādājam trīs skolēni – grābjam zālīti, puķudobēm maliņas ravējam, novācam zarus. Dažreiz ir grūti, dažreiz pavisam viegli. Ja labi pastrādājam, palaiž ātrāk mājās."
Mārtiņš labi zina, kas šī par vietu: "Šis ir Salaspils memoriāls, kur vācieši bija sagūstījuši un mocījuši latviešus. Tāpēc tur ierīkota pukstošā sirds. Šeit brauc ekskursanti, pa dienu kādi desmit cilvēki iegriežas. Ārzemnieki brauc ekskursijās, vietējie nāk pasataigāties."
