Ja cietsarainie rukši izsenis uzglūnēja un "pieklājīgos" apmēros postīja kartupeļu laukus, kukurūzas platības un labības druvas, tad pašlaik viņi izaicinošā cītībā uzrok pļavas (ja nenolīdzināsi rakumus, kvalitatīvu sienu iegūt nevarēsi...) un pat māju pagalmus. Dažs saimnieks nezina, smieties vai raudāt – nesenās ganības pārvērstas arumā, arī pagalma mauriņš izrakņāts, bet suns bailēs iespiedies būdas stūrī...
Ministru kabineta noteikumos ierakstīts, ka materiālo zaudējumu apmēru nosaka, ja postījumu vietās veikti aizsardzības pasākumi pret meža iemītnieku sirojumiem. Ko tas nozīmē? Ļaudis ir sašutuši – zemes īpašniekam gandrīz vai jāguļ postījumu vietās, bet kamēr cūkas nav aprijušas maijvaboļu kāpurus kopā ar govi... un tas nav fiksēts labi saskatāmā video ik dienu (vismaz nedēļu no vietas), nebūs nekādu izredžu pierādīt cūku varas darbus. Īpašniekam (kaut vai pats esi mednieks) vispirms jāveic visi iespējamie atbaidīšanas pasākumi vairāku dienu garumā un tikai tad var vērsties mežniecībā ar iesniegumu, ka nekas prātīgs nesanāk.
Cūku armijas uzvaras gājiens turpinās
Pirms pāris gadiem mežacūku skaits Latvijā bija ap 70 000, izsniegtas licences par 50 000, savukārt izmantotas tikai ap 20 000. Atsevišķos valsts reģionos dzīvnieku sugas populācija pat piecas reizes pārsniedz pieļaujamo skaitu, radot lielus zaudējumus lauksaimniecības produkcijas ražotājiem un meža nozarei. Ir zināms mežacūku "darba grafiks" – vidēji vienu mēnesi gadā tiek postīts rapsis, divus mēnešus – kvieši un tikpat ilgi kukurūza, turklāt ne valsts kompensācijas, ne apdrošinātāji sējumus pret mežacūku bojājumiem nesedz, jo tas ir riskanti.
Latvijā samazinās iedzīvotāju skaits, pieaug sējumu platības, un, loģiski, savvaļas rukšiem palielinās barības bāze. Šobrīd veidojas absurda situācija – nāksies speciāli selekcionēt kviešu šķirnes, kuras mežacūkām negaršo. Ir dzirdēts arī apgalvojums, ka rijīgo visēdāju problēmu var atrisināt tikai Āfrikas cūku mēris...
Optimāls risinājums – saimnieku un mednieku kopdarbība
Par šā gada aktualitātēm un ieinteresēto pušu rīcību, lai nepieļautu postījumus un ražas zudumus, informē Rīgas reģionālās virsmežniecības inženieris medību jautājumos Raimonds Fridvalds: "No 1. janvāra stājušies spēkā visai apjomīgi grozījumi Medību likumā, kuri jāievēro 24 000 Latvijas aktīvo mednieku un apmēram 150 000 zemes īpašnieku. Atsevišķi grozījumu punkti paredz samazināt administratīvo slogu medniekiem un ieviest efektīvu mehānismu medījamo dzīvnieku nodarīto postījumu samazināšanai; noteic piebarošanas nosacījumus.
Protams, ne vienmēr korektas ir zemes un meža īpašnieku attiecības ar mednieku kolektīviem. Gribētos, lai saimnieki nebaidītos slēgt līgumus – mednieki nekādā gadījumā nenoņem viņu tiesiskās pārvaldības funkcijas. Ja nav līguma, "plinšu vīri" nedrīkst iet privātīpašumā un palīdzēt tikt vaļā no mežacūkām. Jaunajā medību likumā noteikts, ka ir divi risinājumi. Pirmais – sadarboties ar vietējo mednieku kolektīvu, noslēgt operatīvu līgumu par medību tiesībām šajā teritorijā. Otrais – ja kādu iemeslu dēļ sadarbība nav pieņemama, var slēgt medību tiesību nodošanas līgumus ar kaimiņiem, "uzaudzējot" savu medību iecirkni (lai drīkstētu atšaut mežacūkas, jābūt 1000 ha platībai). Pēc tam jāiet uz mežniecību un jāreģistrē medību iecirknis, lai varētu medīt. Tāpat likuma grozījumi paredz nepieciešamības gadījumā vietējā pašvaldībā izveidot īpašu komisiju, kura izskatītu iesniegumus un dotu rīkojumu attiecīgajam zemes īpašniekam vai sabiedriskajai organizācijai."
Runājot par mežacūku skaita samazināšanu, Fridvalda kungs atzīst, ka medniekus pievīlusi pērnā, bezsniega ziema. Atļautais limits aptuveni 50 Rīgas virsmežniecības teritorijā fiksētajiem mednieku kolektīviem bija 3673 dzīvnieki, nomedīti – 2189.
Skaidrs, ka mežacūku postījumu risks ievērojami palielinās brīdī, kad pārtraukta mākslīgā piebarošana. Dzīvnieki sāk meklēt ēdamo, kur vien iespējams, tādēļ jāievēro nosacījums – vietās, kur uzsākta barošana un ēdāju skaits ievērojams, "cienāšanu" pārtraukt nedrīkst.
Tautiskai izdomai robežu nav...
Kultūraugu platību īpašniekiem nākas likt lietā tautiski asprātīgu izdomu, lai pasargātu savus tīrumus. Lūk, ne gluži jasmīnu aromāta buķete! Lizols, cūku tauki, veci, netīri apģērba gabali, "pilni pamperi", dažādas ķīmiskas smakas, radioaparāti, skārdenes, spīdumi, raibas lentes, gaismiņas, spainīši ar urīnu...
Lauksaimniekiem ir pieejami dažādi repelenti – smirdīgi līdzekļi, gāzes lielgabali, protams, elektriskie gani. Šie "izpalīgi" jāapvieno ar saprātīgu medīšanu, barotavu gudru izvietojumu. Rezultāti neizpaliks.
Kas vēl var palīdzēt?
Cenā demokrātisks un nelielu platību "apsardzei" efektīvs ir dažādu smaku (cilvēku un plēsīgo zvēru) koncentrāts, repelents "Wild Boar Stop", kas nopērkams aerosola baloniņos. Tas mežacūkas aizbaidīs no labības un kartupeļu tīrumiem. Zinātāji stāsta, ka līdzīgu repelentu smārds cilvēka nāsij atgādinot aplam spēcīgu paģiru dvingu... Rīkojas tā – apkārt laukam ierok mietiņus, to galā pienaglo filca gabaliņus un ik pēc trim nedēļām apsmidzina ar šķidrumu no baloniņa.
Vēl viens praktisks padoms. Dziļi zemē iesprauž lauzni, kustina to, līdz izveidojas piltuve. Tajā ieber kukurūzas graudus (vai ķimenes) un aizber ciet. Atliek vaktēt. Cūči, saoduši kārumu, aizmirsīs visu pasaulē, šņukurs zemē, dibens gaisā...
Labs līdzeklis (veidots uz dabas produktu bāzes, izmantojot īpašu smaržu, garšu, vitamīnus, sāli utt.) mežacūku pievilināšanai ir "Hagopur", kas nevēlamos ciemiņus palīdzēs aizvadīt "nekaitīgā" virzienā.
Šādi "viegli apbruņoti" kartupeļu lauki redzami daudzviet. Šis atrodas pašā Taurupes pagasta centrā (peļu medniece Monte to nepasargās...).