“No malas droši vien izskatās, ka šobrīd pie mums ir klusā sezona, bet patiesībā darba ir daudz. Lielākoties gan tie ir papīru darbi,” stāsta A. Svilāns. Šobrīd NBD strādājot ar oranžēriju projektu, un, ja viss labi veiksies, ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalstu aptuveni pēc diviem gadiem Salaspilī tā jau būs. Tāpēc jāveic daudz birokrātisku procedūru. Vēl apstiprināts Latvijas–Igaunijas pārrobežu projekts, kas saistīts ar kolekciju pieejamības uzlabošanu sabiedrībai. Tajā NBD galvenais sadarbības partneris ir Tartu Universitātes Botāniskais dārzs.
“Tagad jūtam ļoti lielu interesi par mums tieši no Igaunijas un Somijas,” atzīst NBD vadītājs. Somi jau zvanījuši un prasījuši, kad Salaspilī notiks nākamā gada stādu gadatirgi – tad braukšot ar vairākiem autobusiem. “Mums ir līdzīgs klimats, un arī somi noteikti ir apdedzinājušies ar to, ka bargajās ziemās izsalst Rietumeiropas stādi. Tāpēc somiem daudz izdevīgāk un labāk tos iegādāties šeit. Tūlīt pamatīgi vajadzēs ķerties arī pie Tartu projekta, tā ka ziemas miegā laisties nevaram un negribam,” A. Svilāns apņēmīgi saka.
– Kam paredzēta plānotā oranžērija?
– Triviāli izsakoties, oranžērija ir liela siltumnīca. Plānots, ka tajā būs desmit atsevišķi nodalījumi, jo katrai augu grupai vajag nedaudz atšķirīgu klimatu. Piemēram, kaktusi nevar augt tādos apstākļos, kas piemēroti kamēlijām. Šobrīd botāniskā dārza kolekcijas mēs uzturam 1965. gadā celtās siltumnīcās, kuras mēs pastāvīgi lāpām un lāpām, un tad es kādreiz jokoju, ka, cerams, jaunās oranžērijas būs gatavas, pirms vecās sabruks mums uz galvas. Viena no sadaļām būs Latvijas selekcijas telpaugu šķirņu genofonda saglabāšana – krizantēmas, gerberas, ciklamenas...
Botāniskais dārzs ir vienīgā vieta, kur tiek saglabātas Latvijas selekcijas šķirnes. Piemēram, ciklamenas – savā laikā tās tika selekcionētas “Tukuma ziedā”, bet, kad 90. gados viss juka un bruka, ja pie mums nebūtu bijusi dublējošā kolekcija, šķirnes būtu izzudušas. Mēs esam lepni, ka mums tās ir izdevies saglabāt. Varbūt kādas no tām vairs nav komerciāli aktuālas, bet, tāpat kā Nacionālajā bibliotēkā ir gadsimtiem vecas grāmatas, ko neviens vairs lāgā nelasa, tas ir sava veida vēstures piemineklis, un šīs bagātības mums ir jāglabā.
– Ko tajā būs iespējams apskatīt?
– Tā kā vides izglītība ir viens no mūsu darbības virzieniem, jādomā par to, kā ieinteresēt kaut vai tos pašus skolēnus. Kā ekspozīcijas padarīt interesantas visa gada garumā. Tāpat kā zooloģiskajā dārzā nepieciešams zilonis, krokodils un zebra, tāpat botāniskā dārza oranžērijā nepieciešami augi, kas ir aktuāli, piemēram, palma vai banāns. Būs arī ekspozīcijas, kuru augi nav liels retums, bet tie ir vajadzīgi un noderīgi vides izglītības vajadzībām. Oranžērijas tiks izmantotas arī āra augu kolekciju atjaunošanai un pavairošanai. Katram kokam vai krūmam ir savs mūžs un, ja ir vērtīgs eksemplārs, tad bieži vien viņu nevar atjaunot no sēklām, bet ir jāklonē.
Mēs domājam arī par to, kā labāk pasniegt kaut vai tās pašas krizantēmas un gerberas. Līdz šim tās apmeklētājiem bija redzamas tikai grieztā veidā un izstādēs, bet viena no šobrīd apspriestām versijām ir, ka mēs to pasniegsim kā krizantēmu un gerberu selekcijas vēsturi. Par piemēru ņemot savvaļas sugas un mēģinot parādīt, kā cauri gadu desmitiem un simtiem selekcija ir attīstījusies un kas ir aktuālākais šobrīd. Oranžērija būs mājvieta arī bioloģijas zinātņu doktora Arņa Seisuma savāktajai unikālajai sīpolaugu kolekcijai.
– Vai arī ziemā Botāniskajā dārzā ir, ko redzēt?
– Pavasaris, vasara un rudens sākums, protams, ir daudz dinamiskāks laiks, kad ik pēc divām nedēļām tā bilde mainās. Īpaši pavasarī, ja ir karsts laiks, ziedēšana var ilgt tikai trīs dienas, un, nākot ik pa pāris dienām, var kaut ko jaunu ieraudzīt. Ziema, protams, vairs nav tik dinamiska, bet, kad uzsnieg pirmais sniegs vai ir sarma, pilnā krāšņumā atklājas skujkoku sugas un formas, kas vasarā veido tikai fonu ziedošajiem augiem. Ziemā, kad ziedošu augu nav, labi var novērtēt tieši skujkokus. Protams, oranžērijās ir daudz augu, kas zied tieši ziemā.
– Pēc lielajiem lietus un krusas postījumiem vasarā esat atguvušies?
– Vasarā 30–40 kokus izgāza, aplauza vai nolieca. Vasara ir laiks, kad aktīvi notiek pļaušana, teritorija ir liela, un vētras postījumi patraucēja ikdienas kopšanu. Šogad mums bija dažādu tabakas sugu un šķirņu ekspozīcija, un pēc krusas tas viss, protams, bija sakapāts. Vislielākās bažas bija par dāliju kolekciju, jo pēc krusas tur rēgojās tikai pliki stublāji ar kādu retu lapu vai ziedu, kas brīnumainā kārtā bija palicis. Bet tās ļoti labi atkopās, un pēc mēneša jau gandrīz nevarēja pateikt, ka tās pārcietušas lielu krusu.
– Vai pēdējā laikā kāda kolekcija ir papildināta?
– Nozīmīgs papildinājums mūsu kolekcijām ir šogad saņemtais dāvinājums, mūža darbs no Vitauta Skujas, tulpju selekcionāra. Viņš mums uzdāvināja 160 savas šķirnes un perspektīvos hibrīdus. Nākamajā gadā varēsim skatīties šo tulpju ekspozīciju. Pateicoties Aldonim Vēriņam, mums nākušas klāt arī 12 jaunas peoniju šķirnes. Kolekciju papildināšanas jomā arī man pašam ik pa laikam paslīd kāja. Šoreiz paslīdēja 39 reizes pēc kārtas, un nu botāniskā dārza oranžērija papildināta ar 39 jaunām ‘Epifillum’ kaktusu šķirnēm no Vācijas. Tie ir lapainie kaktusi, ko bieži mājās audzē uz palodzēm.
Es ik pa brīdim ar kaut ko eksperimentēju. Bet kolekciju papildināšanas pamatveids ir sēklu katalogu veidošana. Mēs katru gadu veidojam sava botāniskā dārza katalogu. Kad nogatavojas sēklas, mēs tās ievācam, izveidojam sarakstu un elektroniski izsūtām apmēram 400 botāniskajiem dārziem un tiem pielīdzināmām institūcijām visā pasaulē. Attiecīgi pretī mēs saņemam viņu sēklu kolekciju katalogus, un tādā veidā – ar starptautiskas sēklu maiņas palīdzību – tiek papildinātas NBD augu kolekcijas, kas jau šobrīd ir vienas no lielākajām Ziemeļaustrumeiropā.
/zx295920.jpg)
Jaunie kaktusu stādi.
/zx295817.jpg)
Katleja ir orhideju ģints zieds, kuru no iznīkšanas lielveikalā izglābis botāniskā dārza direktors. Tagad puķe atdzīvojusies un krāšņi zied kabinetā uz galda.