Viņš ir pārliecināts, ka Dievam reklāma nav vajadzīga, tomēr baznīcai jādzīvo līdzi laikam, tieši tādēļ arī viņš piedalījās pirmajā Baznīcu naktī, kas 6. jūnijā aicināja iegriezties Rīgas dievnamos. Šoreiz sarunā par šo nakti, par baznīcu, dziļa garīguma meklējumiem un mācītāja ikdienu.
Lietains darbdienas rīts paveras aiz Vecās Ģertrūdes baznīcas sakristejas logiem, bet iekšā, ja vien tā var teikt par sakrālu ēku, valda kas līdzīgs omulībai. Tomēr ne jau ēka rada šo iespaidu, bet gan sarunu biedrs, kurš jokojot šo ēkas daļu dēvē arī par biroju – draudzē, kur ir ap diviem tūkstošiem locekļu, bez tāda neiztikt.
– Pastāstiet par savu draudzi! Parasti jau baznīcā nācēji dalās pastāvīgajos un tādos kā rezervistos, bet mācītāja pienākums taču ir uzturēt kontaktu ar katru. Kā tas iespējams?
– No draudzes aktīvi nācēji ir apmēram puse. Ir arī tādi, kas nāk tikai svētkos. Bet darba pietiek, pat ja esam trīs mācītāji. Dienā satiekos ar pieciem sešiem cilvēkiem, un tas jau paņem piecas sešas stundas. Tad vēl pārējās lietas: Alfas kursi (iespēja lekcijās Sv. Ģertrūdes baznīcā iepazīt kristietību. – aut.), pirmslaulību, laulību kursi, zupas virtuve.
Pirmkārt, lielākā daļa nācēju tomēr ir cilvēki, kuriem kaut kas dzīvē ir noticis, un diemžēl notiek daudz sāpīga un ievainojoša. Mācītāja darbs ir līdzīgs ārsta profesijai, tikai mēs esam garīgie ārsti.
Otrkārt, Latvijā cilvēku dzīve nav vienkārša. Daudzi atrodas uz stresa, izdeguma, pārslodzes, nedrošības robežas, tagad līdz ar notikumiem ārpus Latvijas nākušas klāt arī bailes. Tas rada spēcīgu fonu. Neesam iemācījušies rūpēties par sevi – ne fiziskā, ne garīgā nozīmē.
– Cilvēki visbiežāk nāk uz baznīcu kritiskos dzīves brīžos, bet kā ir ar baznīcas ikdienišķumu – vai noturēt šo saikni ikdienā nav grūtāk nekā krīzē – pašam nepieciešama spēka rezerve. Kur to ņemat?
– Protams, mana dzīve nav atrauta no Latvijas situācijas. Arī man ir jāstrādā, lai izdzīvotu, bieži 12 stundas dienā, un, protams, brīvdienās. Bieži pats sev jautāju – cik ilgi tā? Brīžiem tāpat piedzīvoju krīzes, psihosomatiskas disfunkcijas. Draudzes locekļiem saku: vienā lietā no manis nemācieties – tādā pārslodzē nedrīkst strādāt. Domāju, ka jau pirms pāris gadiem būtu izdedzis vai piedzīvojis kādu vieglāku veģetatīvās distonijas formu, bet mani virs ūdens notur lūgšana.
Protams, neesmu nekāds svētais, ir laiks, kad nelūdzu vai kad ir grūti to darīt. Šajos gados, kamēr kalpoju, esmu iemācījies, ka neesmu pēdējā alfa un omega. Kristus ir Alfa un Omega. Viņš mudina lietas atdod, uzticēties, saprast, kur ir tavas kā cilvēka robežas, bet kur – jārod dziļākas attiecības ar Dievu. Bez garīgās dimensijas šodien cilvēkam ir nenormāli grūti izdzīvot.
– Jēgu var meklēt arī, piemēram, jogas nodarbībās, dažādu garīgu prakšu piedāvājuma ziņā baznīcai mūsdienās ir liela konkurence.
– Baznīca pēc būtības nes ko tādu, ko nevar piedāvāt neviens. Dieva Svētā Gara klātbūtni. Evaņģēlijā ir Kristus vārdi – savu mieru es jums dodu, ne kā pasaule dod. Cilvēki to meklē, piemēram, iet staigāt pa mežu, izmēģina jogu. Tie tomēr ir īsi uzplaiksnījumi, kas iedod atelpu. Ja cilvēki ir iegājuši attiecībās ar Dievu, kristīgajā telpā, viņi piedzīvo, ka šis miers ir nevis dvēseliska, bet garīga kvalitāte, kurā tu nogrimsti savas esības dziļumā.
No otras puses, atbildēšu, jā, baznīcai ir jābūt citādākai. Šodien cilvēks jāuzrunā viņa valodā. Ja baznīca zaudē cilvēku dzīves realitātes sajūtu, tajā brīdī ienāk nepatiesas un liekulīgas lietas. Piemēram, mūsu draudzes mācītājs Rinalds uzaicināja mūs ar sievu Lindu lasīt laulāto kursu. Sabiedrībā valda stereotips – mēs iemīlamies, un tad jau viss notiks pats no sevis. Nekas nenotiek. Tu redzi, ka sabiedrība nenormāli slimo ar neuzticību, ar blakus attiecībām, ar nelaimīgām laulībām. Bet dalība Muzeju naktīs baznīcām bija liels iedrošinājums rīkot savu pasākumu. Baznīcu nakts ir cilvēkiem, kas ir gribējuši, bet nav varējuši atnākt dažādu iemeslu dēļ – laika, drosmes trūkuma dēļ.
Mūsu baznīcā ar īpašu lūgšanu notika Baznīcu nakts atklāšana, varēja uzzināt par baznīcu, tās arhitektūru, draudzi. Bija gan ērģeļmūzikas koncerts, gan koru "Pa Saulei" un "Juventus" uzstāšanās – diriģentes Margaritas Dudčakas diplomdarbs. Mūsu draudzes mācītājs Ivars Cišs bija sagatavojis lasījumu par dažādiem latviešu dzejniekiem. Līdz pusnaktij notika sadziedāšanās ar draudzes locekļiem. Bija iespēja pienākt pie altāra, lūgt, satikties ar mums, mācītājiem. Tikmēr pagrabā varēja nākt uzspēlēt galda tenisu ar mācītāju Rinaldu Grantu. Pats arī spēlēju, bet man ne visai padodas. Biju gan Ģertrūdes baznīcā, gan Svētā Pētera baznīcā, kur Baznīcu nakts noslēgumā notika īpaša Tezē lūgšana.
Mēs gatavojamies lielam notikumam septembra beigās, kad notiks Baltijas Tezē reģionālā tikšanās, kurā gaidām vairāk nekā tūkstoš jauniešu no Eiropas, Skandināvijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Krievijas. Tā ir īpaša vienotības lūgšana, un draudzes locekļi uzņem šos jauniešus arī savās mājās. Šajā laikā ir ļoti svarīgi parādīt vienotību un atbalstu tajā telpā, kur atšķirības, uzskati, piederība nav tik būtiska. Vairāk svarīga ir kopīga sevis, cilvēcības, dievbērnības apzināšanās.
– Parasti šādi nakts pasākumi vairāk uzrunā jauniešus. Jūs esat arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Jaunatnes centra vadītājs un piecu bērnu tēvs. Atceraties sevi pats šajā vecumā?
– Vispirms es augu padomju laikā. Mēs bijām tik ļoti "izskaloti". Pirmoreiz 14 gadu vecumā uzzināju, ka mans draugs iet baptistu draudzē, viņš uzaicināja mani. Atceros, ka stāvēju pie baznīcas un ceļi trīcēja no domām par to, ko ar mani tūlīt tur izdarīs. Iegāju iekšā un ieraudzīju, ka tur ir ne tikai veci cilvēki, bet arī jaunas meitenes, paliku vismaz piecas minūtes. Protams, kad ieraudzīju, ka draudzes locekļi krīt ceļos un lūdzas, tas manam toreizējam padomju bērna garam bija pilnīgs šoks. Es izsprāgu no baznīcas!
Toreiz dzīvojām paralēlās pasaulēs – tie, kuri bija audzināti kristīgās ģimenēs un tradīcijās, un tādi kā es. Man tas ceļš vēl ilgi negāja uz to pusi, bija ballītes un "tusēšanas". Mans paša atgriešanās ceļš ir bijis diezgan smags. Biju viens no tiem, kas atnāca ļoti apdedzinājies. Protams, mācītājs nekad nevarēs atstāt saviem bērniem bankas kontu un īpašumus, bet man likās, ka es gribētu, lai mani bērni izaug kā ticīgi cilvēki ar šīm ticīgajām vērtībām. Tagad, kad divi no maniem bērniem ir lieli, varu teikt, ka priecājos, ka viņos ir šī Dievklātbūtnes sajūta. Kopā esam lūguši mājās, pie galda, viņi ir nākuši uz baznīcu pietiekami regulāri, tomēr galu galā lēmums ir jāpieņem viņiem pašiem, jo tās būs viņu attiecības ar Dievu.
– Zinot visas paša grūtības ticības ceļā, jūs saviem bērniem ieteiktu savu – mācītāja – ceļu?
– Protams, es atbalstītu viņus un kā tēvs un mācītājs priecātos. Mācītāja profesija, līdzīgi kā citas profesijas, nav nedz viegla, nedz vienkārša. Taču ir gandarījums, ja redzi, ka esi spējis kādam cilvēkam kaut kādas lietas atvērt un viņš ir ieraudzījis atbildes. Īpaši ir tie mirkļi, kad tu redzi, ka Dievs ir kaut ko cilvēka dzīvē darījis, ka viņš ir viņiem pieskāries.
Kad man saka "garīdznieks", tas ir mazākais, ko uz sevi attiecinu. Dzīvoju laikā, kurā mans garīgums ir ārkārtīgi sekls. Ja runājam par dziļu garīgumu, man tam nemaz nav laika. Vienkārši mēģinu izdarīt lietas. "Twitter" nesen rakstīju – seklumā var noslāpt ne tikai zivis, bet arī cilvēki. Tikko sākt slāpt šajās attiecībās ar Dievu, kaut kas tevī mirst, nocietinās, tu vairs nejūti šo Dieva klātbūtni.
Mācītāja milzīgais izaicinājums – būt nepārtraukti šajās attiecībās. Tev taču citiem cilvēkiem ir jāparāda, kur ir durvis, kur ir sākums uz Dieva noslēpumiem, kuros sākas skaistākais un patiesākais, kas cilvēkam šajā dzīvā ir dots.
Iepriekš:
Mācītājs Krists Kalniņš: Valsts nozīmē atbildību
Mācītājs Krists Kalniņš aicina būt šķīstiem sirdī