"Kad piedzima pirmais dēls Jānis, sapratām, ka Rīgā nav palikšana," teic Odīšu pāris, kuri Baldoni par savām mājām sauc jau 11 gadus. Bijušo rīdzinieci Lieni un no Saulkrastiem nākušo Ivo pārcelties pierunājuši draugi.
Ivo smej, ka tas esot bijis hrestomātisks stāsts, no kura guvuši mācību nesmieties par citiem. "Tolaik meklējām mazu apbūves gabaliņu, taču draugi no Rīgas bija noskatījuši 14 hektāru lielu zemes gabalu. Vēl nosmējāmies, ko tad rīdzinieki ar tik lielu iesāks." Abi nolēmuši tikai paskatīties, bet vieta ļoti iekritusi sirsniņā. Tagad skaistā pakalnā slejas ģimenes īpašums ar plašiem laukiem un mežu.
Rīgas kņada palika pagātnē
Sākumā vēl braukuši uz darbu Rīgā, bet tad sapratuši, ka nemaz nepagūst redzēt to skaistumu, kas ģimenei dots. Liene darbu birojā nomainījusi pret individuālu uzņēmumu, veidojusi dārza projektus. "Trīs dēlu mammai jābūt policistam, pavāram, medmāsai, taksistam visam vienā personā," viņa smej, ka tas bijis iemesls profesijas maiņai.
Tagad Lienes nodarbošanās ir viesu nams "Kosīši" Svētciemā, Salacgrīvas novadā. Vasaras sezonu Liene ar bērniem pavada tieši tur. Savukārt Ivo, profesionāls programmētājs, 19 gadus nostrādājis Latvijas Bankā. Liene un Ivo iepazinušies jau 7. klasē, taču 12. klasē ieskatījušies un 1993. gadā – apprecējušies.
Abi stāsta, ka jau no skolas laikiem esot bijuši ļoti aktīvi. "Vienmēr izrādījām iniciatīvu, tāpēc mūs visur iesaistīja," smaidot stāsta Ivo. Vēl dzīvojot Rīgā, aktīvi darbojušies Mežaparka draudzē, kur abi kristīti 90. gadu sākumā.
"Pārnākot uz Baldoni, sākām darboties draudzē, jo mūsu dzīves pamats ir Dievs." Liene sākusi darbu pie svētdienas skolas aktivitātēm. "Mums bija mazi bērni un divas iespējas – vai nu pašiem darboties svētdienas skolā, vai tā nedarbotos nemaz," atceras Ivo.
Baušļi caur spēlēm
"Sāku ar lielu entuziasmu un enerģiju, tāpēc ieradās tiešām daudz bērnu – apmēram 40, visiem pat nepietika vietas," atceras Liene. "Reizēm bija grūti, jo Svētdienas skola tomēr ir brīvais laiks, ko varētu veltīt ģimenei," atzīst Liene, tomēr jau sākotnēji veiksmīgi atradusi palīgus. "Pedagoģijai ir vienkāršs princips – atcerēties, iejusties bērna ādā un pastāstīt sarežģītās lietas vienkārši, lai ir izpratne un interese." Ivo šāds talants piemitis jau skolā, kad pratis klasesbiedriem paskaidrot pat sarežģīto tēlotājģeometriju.
Ivo pirms diviem gadiem izveidojis Baldones kristīgo skautu vienību "Četri vēji". "Kad puikas paaugās, viņiem kļuva garlaicīgi – gribēja skriet, lēkt, spēlēt spēles. Paturam kristīgās vērtības, un puikas var darīt to, kas viņiem patīk. Piemēram, baušļus apgūstam caur spēlēm." Skautu tikšanās ilgst apmēram divas stundas, reizi nedēļā ir pārgājieni, vasarās nometnes. Liels atbalsts ir arī pašu mežs, tajā nodarbības ne ar vienu nav jāsaskaņo.
Liene gan smaidot atzīst, ka dažreiz esot vientulīgi un, iespējams, vajadzētu padomāt pašai par savu rokdarbnieču vai dārznieču pulciņu. Viņas hobijs ir kordziedāšana un dārzs. "Pavasaros pamostos tāpat kā visi pumpuri. Šķiet, katrs stādiņš ar mani runā." Viņas pārraudzībā ir četri dārzi – Baldonē, Salacgrīvā, Imantā pie vecākiem un viesu namā. "Ravēšana ir smags darbs, bet piepilda sirdi."
Klubiņi vairs neinteresē
Ivo deviņus gadus bija Baldones Evaņģēliski luteriskās draudzes priekšnieks, tomēr nule kā no šī uzdevuma atteicies, jo nejūt vairs to enerģijas un ideju pieplūdumu, kāds bijis sākumā. Ivo un Liene ir dziļi ticīgi cilvēki, tomēr viņi lauž jebkādus stereotipus par kristīgām ģimenēm, kuras nereti pieņemts uzskatīt par nopietnām un garlaicīgām.
"Nejūtos, ka esmu ielikusi sevi kaut kādās važās vai rāmjos, cita lieta, ka man nesagādā prieku iet uz klubiņu dzert. Labāk pavadu laiku kopā ar draugiem. Ir izmainījušās vērtības," viņa stāsta. "Visu drīkst darīt, bet ne visu gribas," piebilst Ivo. Ģimenes iecienītākā atpūta ir aktīva laika pavadīšana – ar laivām vai riteņu izbraucienos. Abi atzīst – brīnišķīgi, ka jaunieši ir izjutuši to garšu, ka vari būt "normāls" cilvēks, arī esot ticīgam.
Spīdīgu zaķu svētkus nesvinēs
Tuvojoties Lieldienām, pāris vēl aizdomāties par šo svētku būtību un padarīt tos personiskus, censties domāt dziļāk, ne tikai pat atlaidēm un šokolādes olām. "Īsto svētku izjūtu var just tikai ar sirdi. Kaut sagaidīt pavasari, pirmo asniņu, papriecāties par dabu. Un tam nav vajadzīgs spožs zaķis," teic Liene. "Kas pamodina šos snaudošos kokus ar plikajiem zariem? Dabas ritējums ir tik liels brīnums."
Odīšu ģimenei kopā ar mācītāja ģimeni jau izveidojusies tradīcija Zaļajā ceturtdienā sanākt kopā, pieminot Kristu. Galdā tiek likti ēdieni, ko Kristus baudīja ar saviem mācekļiem – neraudzēto maizi, rūgtās zāles, kas simbolizē Ēģiptes verdzības laiku, un citus ēdienus. "Lieldienu nedēļu cenšamies pavadīt klusi, pārdomās un mierā."
Arī olu krāsošana neesot Odīšu ģimenes iecienītākā tradīcija. "Ja krāsojam, tad ar sīpolu mizām, bet tas vairāk ir bērniem, tomēr mēs viņus uz to speciāli nepamudinām. Bērni dzīvo šajā pasaulē – zaķi ir visur, bet mūsu mājās Lieldienas nav olu un zaķu svētki."