Lielā diena bijusi pavasara iestāšanās dienā 21. martā, tomēr zinātāji saka – pielāgojoties dabas ritmam, pavasara sākšanos vēl var pagūt noķert.
V. Celms stāsta, ka Lielo dienu nosaka pēc saules gaitas, kad diena kļūst garāka par nakti. Parasti tas ir ap 20., 21. martu. "Tas ir astronomiski noteikts laiks. Pamats citām tradīcijām, kuras atzīst gaismas dievišķo būtību un ar gaismas atnākšanu saistītās pasaules atjaunošanās universālo būtību," skaidro V. Celms.
Viņš uzskata – tradīcijām, ko ierasts darīt kristīgās pasaules Lieldienās, piemīt lielāks spēks, ja tās veic pavasara saulgriežos. "Tad vienotība ar pasaules dievišķo būtību ir daudz lielāka. Tas ir apmēram, kā vakarā laikus ejot gulēt, no rīta varam moži un priecīgi celties, bet, ja nokavējam īsto brīdi, tad slikti guļam un visa nākamā diena – samocīta. Tāpat Lielo dienu nevajag palaist garām," skaidro V. Celms.
Pavasarim mosties ar saullēktu
Viena no Lielās dienas tradīcijām vēsta, ka līdz ar saullēktu mostas arī lācis un "tiem, kas noguļ saullēktu, lācis atdod savu miegu", skaidro Katlakalna folkloras kopas dalībniece un latviskās dzīvesziņas centra "Zaltis" valdes priekšsēdētāja Gunta Saule. Svarīgākā Lieldienu tradīciju esot tieši saullēkta sagaidīšana. "Tas nav kā Jāņos, kad visu nakti jābūt augšā. Lieldienās ir svarīgi piecelties pirms saullēkta un to sagaidīt," paskaidro folkloras kopas dalībniece.
"Daudzi saka – jā, mēs jau zinām, ka Lielā diena ir jāsvēta astronomiski īstajā laikā, bet, ja tā iekrīt darba dienā, tad neatliek laika. Tāpēc svinam, kad ir brīvas dienas, kad visa ģimene var sanākt kopā un kopā šīs tradīcijas ievērot," teic G. Saule.
Dabas ritma turpināšana
Lieldienu tradīciju galvenā būtība ir sakārtot sevi, saskaņot savu un dabas ritmu, saka V. Celms. "Ja nosvēti svētkus kā pienākas, ieslēdzies tradīcijās un dabas ritmā, tad notiek abpusēja saskaņošanās un dzīve veidojas vieglāka un harmoniskāka."
Lieldienas ir arī svētki, kad runājam caur simboliem. Ola, šūpoles, vairāk gaismas, mazāk tumsas, dabas atjaunošanās – tas vēsta par pavasari. Ola ir viens no Lieldienu simboliem, kas iemieso ideju par olu kā dīgli, no kura veidojas jauna dzīvība.
Šūpošanās simbolika ir saistīta ar kustību. "Gadskārtu tradīcijas tā vai citādi ietver kustības uzturēšanas ideju, lai nepārtrūktu dabas ritms. Ar tradīcijām mēs it kā palīdzam saulei turpināt savu jeb Dieva nolikto gaitu. Cilvēks, būdams vienotībā ar dabu un Dieva likumu, jūt atbildību pret to. Savas ietekmes robežās sakārto sev pieejamo pasauli, iziet dabā un uztur kustību. Pavasarī ir svarīgi, lai diena un nakts nepaliktu līdzsvarā, lai gaismas kļūtu vairāk. Lieldienās it kā pāršūpo pāri šim brīdim. Vasarā, Jāņos, palīdzam saulei pārlīgot pāri nekustīguma brīdim, kad tā vairs neiet uz augšu. Satraukums par to, ka šis dabas ritms varētu pārtrūkt, rodas no tā, ka cilvēks jūt – daba ir apstājusies. Tad viņš ņem palīgā Dieva spēkus un sakārto pasauli sev apkārt. Tikko mēs izejam no ritma, tā sliktāk jūtamies. Ritms ir pamats, uz kā balstīties, no kura nāk spēks. Esot saskaņā ar to, rodas izjūta, ka esam daļa no visuma, nevis vieni paši kaut kur pazuduši ar savām problēmām," stāsta V. Celms.
Pasaules koks, cilvēks un saule
G. Saule zina stāstīt, ka putnu dzīšana, dziedot dziesmas, arī ir svarīga Lieldienu tradīcija, kuru piekopj divu iemeslu dēļ: "No vienas puses, putns ir haotisko spēku simbols, un, dziedot dziesmas, mēs šos spēkus atgaiņājam, lai harmonizētos ar sauli un dabu. No otras puses, putni pavasarī ir jāmodina no miega. Tad ar lielu troksni pirms saullēkta cilvēki staigā pa mežu un ar dažādiem skaņu rīkiem taisa troksni. Uzmodinādams spēkus apkārtējā dabā, cilvēks pamodina arī spēkus sevī."
Vēl viens nozīmīgs Lieldienu simbols ir pasaules koks un saule. "Tomēr simboli ir izprotami tikai viens caur otru. Lieldienās uzplaukst pasaule, atjaunojas viss dzīvais un sākas jauns gaismas un auglības cikls. Pasaule atjaunojas, iztaisnojas, parādās savā varenumā un skaistumā. Pasauli saprot līdzībā ar koku dabā. Tas ir tādā pašā situācijā kā cilvēks savā dzīvē. Koks un cilvēks – abi ir starp debesīm un zemi, starp pagātni un nākotni, starp dzīvību un nāvi," atklāj V. Celms.
Ar pūpoliem noķert pavasari
Lai gan īstā Lielā diena jau nokavēta, ritmu vēl var noķert, saka G. Celms, pamatojot, ka pavasara cikls pēc savas būtības ir diezgan ilgs. Tas nav mirklis. "Vajag aiziet un saplūkt vai nopirkt pūpolus, tādu kārtīgu pušķi, un ielikt mājās vāzē. Paskatīties, cik tie ir skaisti. Pavasara pirmās krāsas, kas parādās pūpola aitiņā, – pelēkums un baltums, no kura izplaukst visa bagātākā krāsu pasaule. Dzeltenums, kas parādās pūpola ziedēšanā. Brūnais un sārtais. Tas ir izsmalcināts skaistums," priecājas V. Celms.
Viņš mudina ikvienu vienkārši iziet dabā un paskatīties uz pirmajiem pumpuriem, pavērot, kā mostas zaļa zāle. Tik vienkārši, bet pietiekami, lai atmodinātu pavasari dabā un sevī.
Latvju rakstu zīmju pētnieks Valdis Celms saka: “Lieldienās vajag iet dabā, lai ieraudzītu, kā tā mostas."
Lai pienācīgi sagaidītu pavasari, neiztikt bez sīvām olu kaujām un šūpošanās.