"Tik vienkārši jau to patieso būtību nevar aizmirst. Droši vien jūs neatradīsiet cilvēku, kurš nezinātu, ka baznīca šajās dienās svin Kristus augšāmcelšanos," teic I. Pavlovičs, taču pauž, ka svarīgākā esot ticība šai atdzimšanai. "Patiesā Lieldienu vēsts ietverta vārdos, ar kuriem kristīgi cilvēki mēdz cits citu sveicināt Lieldienās: Kristus augšāmcēlies!"
Tomēr mācītājs atzīst, ka pie Lieldienām piederas arī tautiskās tradīcijas: "Tās lielākoties ir tādas jautras izdarības." Savukārt pret komerciālo jaunievedumu – Lieldienu zaķi – I. Pavlovičs ir skeptiski noskaņots. "Diemžēl muļķības izplatās ātrāk nekā saprātīgas lietas," viņš atzīst.
Kā piemēru mācītājs min Helovīna svētkus rudenī, kad bērni staigā pa mājām un diedelē saldumus. "Tajā visā ir moments, kas raisa jautrību. Šāda muļķība ir arī Lieldienu zaķi. Tā ir plaši izgājusi cilvēkos, un tā nu zaķis ar olām ir sakrustojies."
Olu krāsošanas nozīmi un izcelsmi Lieldienās mēdz tulkot dažādi. I. Pavlovičs stāsta, ka olu krāsošanas tradīcijas saknes meklējamas jau senajā 1. gadsimta vidū, kad Marija Magdalēna kopā ar apustuļiem, kājām izstaigādama dažādas zemes, nesusi evaņģēlija vēsti. Viņi ieradušies arī Romas imperatora Tibērija pilī. Marija Magdalēna, būdama trūcīga sieviete, valdniekam uzdāvinājusi vistas olu, pavēstīdama par Kristus augšāmcelšanos. Imperators viņai jautājis – kā gan kāds varētu augšāmcelties no mirušajiem, tas ir tikpat neiespējami, kā šī ola pēkšņi kļūtu sarkana. Tad Romas valdnieka acu priekšā ola patiesi kļuvusi sarkana.
I. Pavlovičs pauž, ka tieši šajā notikumā cēlusies olu krāsošanas tradīcija. Mācītājs uzsver, ka olas krāso valstīs un tautās, kur dzīvo kristīgi cilvēki, neatkarīgi no tā, pie kādas konfesijas tie pieder.