Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tāpat viņam nav problēmu aiziet pie ministra pārrunāt jautājumus, kas saistīti ar tilta būvniecību, vadīt novada zolītes turnīru, aktīvi sekot līdzi notikumiem pašvaldībā un ierosināt racionālus risinājumus dažādiem projektiem, būt aktīvam politisko notikumu līdzdalībniekam un pilsoniskas sabiedrības veidotājam.

Tomēr vislaimīgākais viņš bija laulībā. Tāds ir carnikavietis Jānis Eduards Ozoliņš, kurš pavisam nesen nosvinēja 85. jubileju.

Dzimis un audzis Mārupē, bet nu jau 32 gadus dzīvo Carnikavā. Ieguvis divas augstākās izglītības – būvinženierijā un sporta pedagoģijā –, strādājis par sporta būvju inženieri, 15 gadus vadījis dzīvokļu un komunālo saimniecību visā Pārdaugavā, 20 gadus rūpējies par autotransporta bāzu attīstību Latvijā. Par savām darba gaitām J. E. Ozoliņš teic, ka viņam vienmēr esot paveicies ar darba kolēģiem – gan priekšniekiem, gan padotajiem, kas bijuši iejūtīgi, draudzīgi, saprotoši, profesionāli savās jomās. Bet daudzus gadus vēlāk tieši to pašu par J. E. Ozoliņu saka viņa kolēģi no Carnikavas novada pašvaldības.

1994. gadā, būdams jau pensijā, J. E. Ozoliņš pavisam savādā kārtā kļuva par Carnikavas pagasta deputātu. "Toreiz tur, kur ir tagadējā dome, atradās Sadzīves pakalpojumi, un tur tika rīkota iedzīvotāju pirmsvēlēšanu sapulce, uz kuru kaimiņi uzaicināja arī mani. Nekādas pirmsvēlēšanu programmas, nekādas aģitācijas. Nākamajā dienā pēc vēlēšanām man zvana no vēlēšanu komisijas un paziņo, ka esmu ievēlēts par deputātu. Teicu, ka ar tādām lietām nevar jokot, bet izrādījās, ka tiešām esmu ievēlēts," smejoties atceras J. E. Ozoliņš.

Vēlāk viņš strādāja padomē par priekšsēdētāja vietnieku un izpilddirektoru, un toreizējie darbinieki J. E. Ozoliņu atceras kā vienu no labākajiem priekšniekiem. Tas bija skumjš brīdis Ozoliņa dzīvē, jo pavisam nesen viņš bija zaudējis dzīvesbiedreni Loru. Tomēr darbošanās padomē ļāvusi novirzīt domas no šā dzīves skumjā mirkļa, un viņš pilnībā varējis nodoties darbam.

Dzīvē pieredzēts daudz, tomēr visskaistākās atmiņas J. E. Ozoliņam saistās ar ģimeni – sievu Loru un dēlu Māri. Tagad prieku sniedz arī divi mazdēli un mazmazmeitiņa.
Ar Loru viņš iepazinās Igaunijā, Tartu, kur viņa bija balerīna teātrī "Vanemuine". Ozoliņš bija toreizējā Drāmas teātra mednieku kolektīva biedrs, bija regulārs visu izrāžu apmeklētājs, draudzējās ar vairākiem aktieriem un kopā ar tiem devās uz sadraudzības pasākumiem ar citiem kaimiņrepubliku teātriem.

"Drāmas teātris draudzējās ar Tartu teātri, un mani uzaicināja braukt līdzi – piedalīties sporta spēlēs. Bet vakarā, protams, visi bijām kopā banketā. Man pretī sēdēja kāda tumšmataina meitene. Sarunājām tikties Rīgā un arī tikāmies. Opera bija izsludinājusi konkursu uz vakantām vietām baleta māksliniecēm. Es izgriezu no avīzes sludinājumu un bez liekiem paskaidrojumiem nosūtīju to tumšmatainajai meitenei. Viņa atbrauca uz konkursu, to izturēja un kļuva par Operas un baleta teātra mākslinieci. Tas bija 1958. gadā," stāsta J. E. Ozoliņš.

Viņu laulība ilga 37 gadus, līdz Loras jaunībā pārpūlētā sirds neizturēja un viņa mira Sanktpēterburgas slimnīcā operācijas laikā 1993. gada 16. martā. "Jau pagājis 21 gads, kopš viņas vairs nav man blakus. Esmu pateicīgs liktenim, kurš man deva tādu sievieti. Šajā jomā laikam biju laimīgākais cilvēks pasaulē," saka J. E. Ozoliņš. Vēl tagad, būdams klasiskās mūzikas cienītājs un pieminot Loru, J. E. Ozoliņš neizlaiž nevienu operas un baleta pirmizrādi. Lai gan visi dzīvo atsevišķi, gan tēvs, gan dēls ar ģimeni un mazdēli ar ģimenēm joprojām jūtas kā viena saime un bieži tiekas. Tam, ka nodzīvoti jau 85 gadi, pats "vaininieks" pat netic. Tam netic arī viņa radinieki un draugi.

Piebilstams, ka Lora darīja laimīgu ne tikai J. E. Ozoliņu, bet arī šodien labi pazīstamo baletdejotāju Vladimiru Ponomarjovu. Intervijā žurnālam "Ieva" viņš stāsta par ērkšķaino ceļu uz baletdejotāja karjeru, par to, kā tēvs nav atbalstījis viņa ieceri un bijis pārliecināts, ka dēlam jāizvēlas militārista karjera, un tikai viens cilvēks spējis mainīt viņa tēva uzskatus – Lora.

"Kad uz Rīgas 13. vidusskolu mācīt dejas atnāca balerīna Lora Ozoliņa, pateicoties viņai, izdevās mainīt tēva stingro un nelokāmo lēmumu. Man bija jau četrpadsmit gadu, un tā bija pirmā reize, kad mājās pateicu: "Viss! Ne uz kādu Ļeņingradu nebraukšu un kara skolā nestāšos!" Lora izsauca uz pārrunām manu mammu un sacīja, ka puikam noteikti jāmācās balets! Stāvēju saskumis turpat blakus un domāju, ka tādu atļauju man nekad nedos, bet mamma apsolīja runāt ar tēvu un šo lietu nokārtot. Viss atrisinājās viegli un bez strīdiem," intervijā atklāj V. Ponomarjovs.