Zolitūdes traģēdijas naktī viņš brauca pie bojāgājušo kolēģu ugunsdzēsēju tuviniekiem, lai kā mācītājs būtu kopā ar ģimenēm viņiem tik neizsakāmi lielo sāpju brīdī. Bet nākamajā naktī pats strādāja traģēdijas vietā kopā ar citiem ugunsdzēsējiem. Šoreiz – saruna gan par cilvēku fizisko glābšanu nelaimēs, gan par dvēseles glābšanu, gan par Ziemassvētku vēsti.
Ilmārs atceras: "21. novembrī man nebija jābūt darbā, jo iepriekš biju saslimis un pēdējo dienu bija darbnespējas lapa. Tovakar braucu mašīnā garām Zolitūdei – kāds man bija piezvanījis, ka tur noticis nelaimes gadījums, un glābēja profesionālās intereses dēļ nolēmu paskatīties.
Kad kolēģi sacīja: kādam ir jādodas pie bojāgājušo ģimenēm, ieminējos, ka es varbūt varu. Izlēmām, ka jābrauc kādam no virsniekiem dienesta formā un jādodas vienam no psihologiem, kuri arī jau bija ieradušies Zolitūdē. Ātri iegriezos mājās, lai uzvilktu mācītāja amata tērpu.
Vienā ģimenē kopīgi lūdzām Dievu. Es biju lūgšanās visu laiku, piesaucu Dievu, lūdzu, lai Viņš pie šīm ģimenēm ir klāt ar savu pārdabisko mieru. Ar savu palīdzību, ar savu stiprināto spēku ir klātesošs cilvēkiem, kam jāiet cauri šādām milzīgām bēdām, sērām.
Tas, kurš aizbrauc pie bojāgājušā tuviniekiem, šīs sāpes līdzpārdzīvo. Ja kāds no mums to uztvertu emocionāli auksti, viņš būtu tur lieks."
– Jūs TV dokumentālajā filmā stāstījāt par vienas ģimenes zēnu, kurš runāja par Dievu.
– Puika pateica būtībā to, ko šādā situācijā ir svarīgi dzirdēt un apzināties: no mūsu vidus paņemtais, mūžībā aizsauktais cilvēks nav pazudis, nav aizgājis nebūtībā, bet viņš ir pārgājis mūžībā, un būs iespēja satikties. "Es zinu, ka viņš ir pie Dieva, es zinu! Es to zinu, ka viņš tur ir, ka viņam ir labi. Viņam nekas nesāp," puisītis sacīja. Jā. Tikai tagad jāpārdzīvo tās ārkārtīgi smagās šķiršanās sāpes un sēras.
Ugunsdzēsēja darbā riska pakāpe ir augsta. Var būt situācijas, kurās nevaram paredzēt notikumu attīstību. Pat kādu šķūnīti dzēšot, ir risks, ka tur varbūt atrodas degvielas kannas vai gāzes baloni, kas var uzsprāgt. Tāpēc glābēji visupirms ļoti rūpējas par savu drošību. Jo, ja kādā nelaimes gadījumā glābējs rīkosies neapdomīgi un viņam pašam vajadzēs palīdzību, tad viena glābjamā vietā būs jau divi...
Ja nelaimes vietā iekštelpās ir cilvēki, glābējs noteikti riskēs, ies tajā mājā iekšā, cik vien var, ievērojot noteikumus, drošības prasības. Tie paši Zolitūdes glābēji pavisam nesen pirms šī notikuma tika dzēsuši ugunsgrēku ķīmiskā rūpnīcā, kur bija ar atklātu liesmu dedzis angārs. Turpat blakus bija biroja ēkas, un, kad glābējs iegāja angārā, notika sprādziens, kas aizmeta viņu 15 metrus tālu; otru ugunsdzēsēju biedri ieveda citā telpā, kur viņš šokā par sprādzienu un milzīgajām liesmām bija vairākas minūtes skaļi kliedzis.
Svētajos rakstos lasām, ko pats Kungs Kristus apliecina, ka nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod drauga dēļ. Glābējs patiešām reāli izglābj cilvēkus. Apziņa, ka tu esi kādam izglābis dzīvību, dod lielu gandarījumu.
Mūsu biedri gāja bojā, glābjot citus. Daži ir atdevuši savu dzīvību, lai citi dzīvotu. Šie cilvēki ir īsti šodienas varoņi. Jo – kas tad mums Latvijā ir dārgākais? Mums ir dārga brīvība; ir dārga pati valsts – mums ir vieta, kur dzīvot. Un tā svarīgākā ir dzīvība.
Ja kādā valstī, tautā kaut kas tāds kā Zolitūdes traģēdija notiek, tas padara nāciju stiprāku. Mums nevajadzētu taupīt neko un dot visu iespējamo kā savu varoņu piemiņai, tā viņu tuviniekiem. Arī Anglijā ugunsdzēsēji savās darbavietās rīkoja piemiņas pasākumus – ar Latvijas karogiem, ar svētbrīžiem. Šo solidaritāti izjuta glābēji visā pasaulē.
– Zolitūdes traģēdija parādīja, ka sabiedrība ir līdzjūtīga un līdzcietīga.
– Redzējām, kā tauta juta līdzi – ziedojot, klāt esot. Kas tad ir vajadzīgs? Tā klātbūtne. Ar savu silto roku, silto sirdi būt klāt. Tuviniekiem pleca sajūta bija atbalsts, dalīta bēda ir vieglāk pārdzīvojama.
– Varbūt mūsu valsts varētu būt pasaulē pirmā, kas apstājas un nešūpojas augstāk patērētājsabiedrības vērtību sviras atvēzienā, – par to nesen runāja Romas katoļu baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs.
– Salīdzinājums par sviru ir labs, jo vēsturiski ir bijis, ka tā svira šūpojas no vienas galējības otrā ilgu laiku. Tāpēc mums jānovērtē, ka tagad ir miera laiki, ir jānovērtē pieticība un tas, ko Dievs mums caur šo notikumu māca. Ar šo Zolitūdes nelaimi mums atkal tika atgādināts, kur ir patiesās vērtības. Piedzīvojām brīdi, kad cilvēkiem it kā tiek izsists pamats zem kājām, un visa tauta, visa nācija bija spiesta TV ekrānos skatīties nāvei acīs.
Zinot – tā nav reklāma, nav skaista filma, tā pat nav bēdīga filma. Tā ir informācija, kura ne tikai ziņo par kādu notikumu, bet liek aizdomāties par pašiem būtiskākajiem jautājumiem – par dzīvību un nāvi. Un nevis tikai par kādu citu cilvēku dzīvību, bet arī par savējo. Tas bija veikals, kurā mēs visi ejam, un katram ienāca prātā doma: es taču arī varēju tur būt.
Nelaime bija ilga. Cilvēki skatījās TV rādīto un raudāja. Nezināja, kā rīkoties, ko darīt, un meklēja arī tos ceļus, pa kuriem varbūt ikdienā ilgi nebija gājuši. Baznīcas bija pilnas. Ļaudis teica: iegājām baznīcā, un mūs aptvēra miers. Dievs samīļoja cilvēkus, mierināja. Ar savu pārdabisko mieru, ko šī pasaule nevar iedot. Šīs pasaules miers no Dieva miera ļoti atšķiras. Ja tev ir viss kārtībā, tev ir ērti, silti, esi vesels, nodrošināts – tas ir šīs pasaules miers. Bet Dieva miers pašā lielākajā traģēdijā tev spēj iedot ko citu. Mieru, ka tu bēdās nesajūc prātā. Kristus saka: "Savu mieru es jums dodu." Tas nenozīmē, ka cilvēks pārtrauc raudāt, ciest, pārdzīvot, bet – apņem kaut kas tāds, kas liek tev saturēties, tu pieķeries, tu izvēlies Viņu, jo tā ir labāk.
– Bet bieži vien ikdienā cilvēki noraida iespēju lūgt Dievu. Jo ir par lepnu, uzskata, ka lūgt ir kauns.
– Tas ir normāli, jo mēs esam cilvēki – ar saviem trūkumiem un labajām īpašībām, ar savu lepnumu un egoismu. Pēc šīs traģēdijas aizdomājos – jā, ugunsdzēsēji, stipri vīri, bet ir kādas situācijas, kas nospiež ikvienu uz ceļiem. Tavi aizsardzības mehānismi vai pieredze, vai teorija, ko zini, – tas nelīdz vairs, un bez citu palīdzības tu nespēj atgriezties normālā dzīvē.
Kamēr cilvēks jūtas drošs, kamēr viss kārtībā, domā – kāpēc lūgt palīdzību, kāpēc lūgt Dievu. Kas tad spiež lūgt? Gan mūsu, gan citu vajadzības. Daudzas lietas Dievs aiz savas ārkārtīgi lielās mīlestības dod vienkārši tāpat. Bet, kad redzi, ka vairs nespēj tikt galā vai kad tavi tuvinieki nespēj tikt galā, tad ir viens no varbūt brīnišķīgiem brīžiem, ko vari piedzīvot – sāc lūgt Dievu un redzi, ka tas darbojas. Jo pie lūgšanas ir brīnišķīgs apsolījums – lūdziet, tad jums taps dots. Meklējiet, tad jūs atradīsiet; klauvējiet, tad jums taps atvērts. Lūgšanai ir ļoti izšķirīga nozīme.
Mums ir sava valsts Latvija. Un katrā dievkalpojumā ikviena draudze, baznīca lūdz par šo valsti. Lūdz par prezidentu, par tautas laicīgajiem vadītājiem, par tautu. Lielā mērā daudzi izmanto tās lietas, ko varbūt pat sveši, nezināmi cilvēki ir izlūgušies viņiem no Dieva.
Bieži vien cilvēki domā – ja būs nauda, vara, tad notiks tas un tas. Patiesībā ir pavisam citādi – ja Dievs nedos savu svētību, nekas nenotiks. Tik daudzas tautas pasaulē ir bez savas valsts, bez savas zemes. Ir jānovērtē, ka mēs starp divām lielvarām, starp diviem dzirnakmeņiem neesam samalti kā graudi, esam dabūjuši savu zemi, brīvību un neatkarību – tā ir tikai Dieva dāvana.
– Paldies Dievam, bojāgājušo vidū Zolitūdē nebija mazu bērnu, – varbūt vecāki tomēr vairāk nekā pārējie cilvēki ieklausījās signalizācijas brīdinājumos.
– Trīs valodās signalizācija brīdināja un teica – ej ārā! Signalizācija bija skanējusi jau iepriekš brīdinot. To visu es saku cilvēkam, kurš prasa: "Kur bija Dievs?"
Paies laiks, līdz varbūt sapratīsim, apjautīsim, ko Viņš īsti mūsu tautai ar šo nelaimi gribējis pateikt; baznīcu vadītāji laika gaitā varbūt dos atbildi, ievirzi. Inteliģence jau runā par sabiedrībā sastopamo alkatību, kam ir ārkārtīgi traģiskas sekas.
Tagad smaga lieta būs vainīgo "ķeršana". Vainīgo meklēšanu instinktīvi salīdzinām ar miera meklēšanu – notiesāsim vainīgos, atradīsim sistēmas kļūdas, un būs labi. Tie ir meklējumi pēc drošības, kura, protams, ir vajadzīga. Bet es kā garīdznieks jautāšu – vai cilvēks par savu drošību parūpējas līdz galam, jo nupat pieminētā ir tikai fiziska drošība. Bet jautājums, ko ikviens, trīs dienas skatoties acīs nāvei, sev apzināti vai neapzināti uzdeva, bija – kā būs ar mani? Šo jautājumu esam iemācījušies ikdienā veiksmīgi nolikt malā. Cik ļoti neērti cilvēki jūtas, kad jādomā par šiem eksistenciāliem jautājumiem. Atbildi var dot tikai Dievs. Nāve – tas ir vienīgais, par ko simtprocentīgi zinām, ka tā mūsu nākotnē būs, mēs nomirsim. Cik cilvēku gatavi tādam mirklim?
Viktors Igo par nāvi teica: "Beidzot es savu Kungu vaigā redzēšu." Kad paskaties uz nāvi ar tādu skatienu – ka tā nav bezcerība, bet ir brīdis, tad Kristus paņems tevi aiz rokas un aizvedīs uz mūžības mājokļiem, – tad spēj arī šajā grūtajā brīdī iedot kaut kādu cerību, mierinājumu. Bet tiem, kas varbūt saredz savu vainu, ir viens ceļš, kā atgriezties pie Dieva. Sava vaina jāatzīst, jānožēlo, par to ir kaut kā jāsamaksā un jālūdz Dievam piedošanu. Un tad Viņš piedod.
Vai cilvēka sirds šo mācītāja sludināto pieņem vai nepieņem, tas nav mūsu ziņā.
– Ko sacīsit baznīcā Ziemassvētkos?
– Varbūt sprediķī jauniem, citiem vārdiem pateikšu to pašu, ko toreiz pēc Kristus piedzimšanas eņģeļi pateica ganiem. Kristus dzimšana ir tik īpaša šai pasaulei, Kristus bērniņš ir piedzimis priekš katra cilvēka, un ir iespējama šī žēlastība, piedošana. Nekas cilvēku tā neiznīcina kā apkārtējo nievas, ka viņš esot nelabojams, slikts. Bet Dievs mūs visus mīl tādus, kādi esam, viņš pieliecas pie katra, lai cik zemu kāds būtu. Dievs Ziemassvētkos ir uzdāvinājis iespēju iemantot mūžīgo dzīvošanu.