Daudzviet Rīgā uz ielām izvietoti reklāmas baneri, kur redzams Gundars un uz tā uzraksts «Voiceks».
«Šis ir ļoti saspringts laiks, jo pie jaunās izrādes strādājam kopā ar progresīvu krievu režisoru – Kirilu Serebreņņikovu. Nacionālajā teātrī viņš otro reizi veido izrādi. Kirils paralēli strādā arī pie citiem darbiem Krievijā un Vācijā un skraida apkārt. Kad viņš ir šeit uz vietas, tad mēs no rīta līdz vakaram strādājam. Šī bija saspringta nedēļa, bet nākamā būs daudz brīvāka, jo režisors brauks prom. Bet drīz pēc tam jau būs pirmizrādes nedēļa, kad teātrī vajadzēs dzīvot,» atklāj aktieris.
Lai gan Gundaram arī iepriekš teātrī bijušas lielas lomas, galvenā loma ir pirmo reizi. Līdz ar to arī lieli pārdzīvojumi un jaunas izjūtas. «Šī izrāde ir tieši par mani, par Voiceku. Ir liela atbildība, jo zinu, ka šai izrādei tiek pievērsta ļoti liela uzmanība. Ja to iestudētu kāds vietējais režisors, tad publicitāte nebūtu tik liela, bet pie Kirila pat uz Latviju brauc krievu žurnālisti, kas Krievijā viņu nevar noķert. Tiklīdz viņam kāds brīvāks brīdis, žurnālisti rindām pie viņa stāv uz intervijām. Visi kā traki. Tāpēc es apzinos, ka arī šim darbam sekos līdzi plašāka auditorija,» skaidro Gundars.
Aktieris atklāj, ka šobrīd brīvdienu viņam neesot: «Gribi vai negribi, sanāk dzīvot pa tādiem posmiem. Kad beidzas darbs pie kāda iestudējuma, tad ir brīvāks laiks. Tad varbūt pat tikai brīvdienas. Tu varbūt spēlē izrādes, bet neesi iesaistīts nevienā jaunā darbā. Aktieriem vispār nav brīvdienu kā tādu – ne svētkos, ne sestdienās svētdienās.»