Trejādas jūtas pārņem, pārdomājot notikušo. Pirmkārt, sāpes, žēlums, pāridarījuma sajūta par upuriem. Nekas viņiem neatdos aprauto dzīvi. Otrkārt, pateicība glābējiem, īpaši bojāgājušajiem, par pašaizliedzību un varonību. Un, treškārt, sašutums par sistēmu – bezatbildības, nolaidības, paviršības, ieraušanas, korupcijas struktūru, kas saaugusi ar politiku.
Nāk prātā vienīgā Jaunajā Derībā minētā nosacīti pielīdzināmā katastrofa, kur Jēzus saka: "Vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, uz kuriem krita Ziloas tornis un tos nosita, bija vairāk vainīgi nekā visi pārējie Jeruzālemes iedzīvotāji? [..] Nebūt ne, bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, jūs visi ņemsit tādu pašu galu." Upuri nav izraisījuši notikumu. Uzrunātie tiek aicināti uz atgriešanos. Atgriezties pie kā? Pats vārds jau norāda, ka ir kāda sākotnējā pareizā nostādne. Tā ir cilvēcei sniegta Radītāja uzdevumā pirmajiem cilvēkiem zemi kopt un sargāt (1 Moz 2, 15).
Mēs, cilvēki, sava pašlabuma dēļ esam to faktiski pārformulējuši par "ekspluatēt un iznīcināt". Diemžēl Zolitūdes traģēdija ir jau civilizācijas paradigma. Dzīšanās pēc ātras un vieglas peļņas faktiski tapusi par sistēmu vides un cilvēku pakļaušanai un izpostīšanai. Notikušais ir baisa ilustrācija tam. Kādreiz vācu filozofs G. V. F. Hēgelis sacīja, ka būtība nevar neizpausties. Nu tā izpaudās visdramatiskākajā veidā. Šai ziņā var piekrist A. Bērziņam par masveida slepkavību.
Dievs ir radījis cilvēku kā saprātīgu un atbildīgu būtni, ne psihorobotu. Tāpēc mēs kā cilvēce nesam atbildību par to, kādas sistēmas veidojam. Būvinženieris S. Meierovics televīzijā sacīja, ka trijskaņu "ātri, lēti, labi" vērtības būvbiznesā nevar apvienot. Diemžēl bieži biznesā izpaliek cilvēkiem svarīgākais – labi (Zolitūdes gadījumā – droši).
Apgaismības laikmeta cilvēka ideāls homo sapiens (cilvēks saprātīgais) nu pārtapis par homo consumens (patērējošais) un homo devastens (postošais). Sistēma kopumā īstermiņā ieciklējusies uz vieglāko ceļu, bet ilgtermiņā tā draud pārvērsties par pašiznīcināšanos. Par visu ir padomāts, izņemot svarīgāko – kopt un sargāt.
Dieva norādījumam kopt un sargāt savu zemi un katru cilvēku redzēt kā pamatvērtību ir jākļūst par mūsu dzīves vadmotīvu. Jācer, ka pārdzīvotais mums palīdzēs to saprast.
Zolitūdes traģēdija
01.12.2013 13:31
Zolitūde – paradigmas rezultāts
Autors Guntis Kalme, teoloģijas doktors, Lutera akadēmijas docents, mācītājs, vairāku grāmatu autors
www.foto.delfi.lv
Teju katrs atceras "Maxima" reklāmas saukli "Par visu padomāts!". Tagad tā ir kā baisa ironija par Zolitūdes traģēdiju.