Atļaušos teikt skaidri – šāds aicinājums ir izdevīgs tikai un vienīgi tiem, kas tā vai citādi ir atbildīgi par notikušo.
Savukārt vienīgais veids, kā panākt, lai bojāgājušo veikala apmeklētāju un glābšanas dienesta cilvēku nāve nebūtu pilnīgi un totāli bezjēdzīgas, ir tieši pretējs.
Šis veids ir – iespējami ātri, efektīvi un precīzi noskaidrot vainīgos visos līmeņos un beidzot sodīt viņus kārtīgi un pa īstam, nevis aprobežoties ar pārdesmit darba grupu izveidošanu un dažādu prudentiju piesaistīšanu.
Mērķis – vienkāršs: beidzot sākt kaut ko pēc būtības darīt, lai šādas traģēdijas... nē, ne jau neatkārtotos (tādas diemžēl ik palaikam atkārtosies, jo vienmēr jau kaut kas var gadīties), bet lai tādas nenotiktu aizvien biežāk un biežāk, turklāt viena pamatiemesla – visaptverošas un tikai pieaugošas nolaidības un bezatbildības dēļ.
Skaidri un gaiši – notikušais nav nekāda ekstraordināra traģēdija, kādas, kā mums apgalvo un apgalvos, taču "var atgadīties jebkur un jebkad".
Tieši pretēji – notikušais ir kārtējais posms ķēdītē, kurā gan ir visāda paskata un izmēra posmi, bet kuras pamatā ir viens un tas pats.
Tas ir – mūsu valstī pēdējos desmit gados pirmām kārtām valdošās "elites" interesēs nostabilizētais totālās bezatbildības princips visā, kas attiecas uz amatpersonu pienākumu pildīšanu.
Nosprāgst "Parekss" – nevienas atbildīgās valsts amatpersonas.
Nosprāgst "Krājbanka" – nevienas atbildīgās valsts amatpersonas.
Pusnosprāgst "airBaltic" – nevienas atbildīgās valsts amatpersonas.
Pa skuju taku aiziet "Liepājas metalurgs" – nevienas atbildīgās valsts amatpersonas.
Pusnodeg Rīgas pils – visi valstiskie "saimnieki" paliek sēžam savās vietās.
Jūs teiksiet – nevar taču salīdzināt vienu iegruvušu veikala jumtu ar Latvijas lielāko uzņēmumu krahu? Tas tak pavisam kas cits?
Var gan – kā viena, tā otra pamatā ir "veiksmes stāstu arhitektu" iedibinātā totālā bezatbildība un nolaidība.
Šī totālā nolaidība no augstākajiem varas līmeņiem, pateicoties to rādītajam paraugam un morālei, ka nevienam jau nevajadzēs atbildēt, ja nu kas, vienkārši laižas "zemāk" – un nu ir tikusi arī līdz lielveikalu ēkām.
Protams, ar ārišķīgo reaģēšanu viss kārtībā. Ap sagruvušo veikala ēku zumošus mērus, premjerus un ministrus mēs jau esam apskatījuši vai cik.
Nu tik tiks veiktas totālās pārbaudes, sasauktas sēdes, pieaicināti eksperti, nozīmētas ekspertīzes, izdarīti secinājumi konkrētajā – acīmredzot jau būvniecības darbu veikšanas – nozarē.
Varbūt pat izdomās, ka kaut kas nav kārtībā ar, kā mums stāsta, tik precīzi ievērotajiem būvnormatīviem, ja reiz tie pieļauj kaut ko būvēt uz cilvēkiem pārpilnas sabiedriskās celtnes jumta.
Taču mūsu dzīve, kā labi zināms, ir ļoti daudzšķautņaina. Veikali pārskatāmā nākotnē vairs nebruks, tāpat kā kopš Talsu gadījuma nav nogāzies neviens pacēlāja grozs ar bērniem.
Tā vietā – man ļoti, ļoti negribas, lai tā būtu, bet tā diemžēl būs – notiks kaut kas cits un citā jomā. Ļoti iespējams, vēl briesmīgāks mērogu un upuru skaita ziņā.
Tā notiks ne vienreiz vien. Tā notiks aizvien biežāk un biežāk – un tā līdz par brīdim, kad beidzot gan augstas, gan vidējas, gan zemas amatpersonas sāks pa īstam atbildēt par klaju nolaidību, ko mūsu kalnmeieru kantori vairs nebūs gatavi attaisnot ar pamatojumu – nu viņi, cilvēki, tak darīja, ko varēja...
Un te – daži tūlītēji jautājumi par Zolitūdes traģēdiju tieši primitīvas un kliedzošas nolaidības un bezatbildības sakarā.
Pirmais – par bojāgājušajiem glābējiem. Par pašiem bojāgājušajiem šaubu nav – cilvēki varonīgi pildīja savu pienākumu pēc labākās sirdsapziņas, un punkts. Bet kā ar tiem, kas viņus sūtīja zem pussabrukušā jumta, un tiem, kas atbildēja par glābēju sagatavotību vai nesagatavotību šādiem darbiem?
Cik vakar vakarā esmu paguvis parunāt ar iekšlietu sistēmas darbiniekiem – lielākoties sistēmu pametušiem, –, ar precīzām atbildēm šai jautājumā vien pietiktu skarbiem lēmumiem par amatpersonu nolaidību un atbildību.
Praktiskās apmācības par rīcību nogruvumu situācijās – vai tādas pārskatāmā pagātnē ir bijušas? Normāls aprīkojums, ieskaitot pretputekļu maskas? Dienestu sadarbība un koordinācija?
Vai arī varonīgie glābēji gāja bojā tāpēc, ka viņus nāvē aizsūtīja entuziasma pārpilni idioti ar lieliem uzplečiem, kuri nebija parūpējušies par apmācību un pārdomājuši darāmo?
Tad vēl – kam vēl jānodeg, jāuzsprāgst, jāsabrūk, lai valsts sāktu normāli finansēt vienu no tām lietām, ko tai pirmām kārtām vajadzētu nodrošināt visiem saviem iedzīvotājiem, – glābšanas dienestus?
Budžeta pieņemšanā koalīcijas deputāti dalīja desmitus un simtus tūkstošu, kuri bija speciāli iedalīti viņu katra sīkajām rebēm, bet tā arī neatradās 140 tūkstoši glābēju dzīvības apdrošināšanai.
Pusnodega Rīgas pils, ministrs Kozlovskis eksponējās uz nebēdu – tieši tāpat kā vakarvakarā. Bet kas kopš pils degšanas laika principiāli ir mainījies glābšanas dienestu finansējumā?
Atbilde īsa – nekas, un neviens arī nejūtas vainīgs, vismazāk jau Kozlovskis, par kuru jautājums būtu tikai viens – kāpēc šorīt viņš vēl ir ministra postenī? Lai varētu "turpināt strādāt" un pagūt iepirkt "pareizās" rācijas?
Ir svarīgi nevis domāt labas domas, bet šoreiz un turpmāk iespējami ātri, efektīvi un precīzi noskaidrot vainīgos visos līmeņos un beidzot sodīt viņus kārtīgi un pa īstam. Lai šī totālā bezatbildība un nolaidība beidzot sāktu iet mazumā.