Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Vispirms neliels precizējums par kristietību un valsts lietām. Protams, Bībele nav Makiavelli "Valdnieks" vai moderna valststiesību teorijas grāmata. Taisnību sakot, nepieredzējis Svēto Rakstu lasītājs varētu arī tur tik viegli neatrast šo tematu. Tomēr Bībele attiecībā uz valsti pasaka vienu lietu, kurā, manuprāt, ir vērts ieklausīties.

Visskaidrāk šo nostāju definē divi par svētiem turēti vīri abās Bībeles daļās – Vecajā un Jaunajā Derībā. Pirmais ir pravietis Daniēls sestajā gadsimtā pirms Kristus dzimšanas. Viņš, viens no Persijas, tā laika pasaules varenākās valsts, augstākajiem ierēdņiem, savam valdniekam saka: "Visuaugstākais valda pār cilvēku valstīm" (Dan 4:22, 29). Otrs ir apustulis Pāvils pirmajā gadsimtā pēc Kristus dzimšanas. Viņš vēstulē kristiešu draudzei Romā, tolaik pasaules politiskās un militāras varas centrā, rakstīja jau iepriekš liktos vārdus: "Nav citādas varas kā vien no Dieva: un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas" (Rm 13:1b).

Citiem vārdiem, bibliskajā skatījumā, valsts, lai arī tieši ar Dievu un dievkalpošanu nav saistīta, ir Dieva nosacīta, Dieva dāvināta. Vai tas ir labi? Lietas būtības labākam izklāstam izmantošu līdzību ar dzimšanas dienas dāvanu un tās saņēmēju, jo mūsu valsts dibināšanas jeb dzimšanas diena salīdzināma ar šādu paralēli.

Sākšu ar Latviju, kuras dibināšanas jubilejas dienu atzīmējām. Kas tā ir par dāvanu? Vai tā ir kā grabulis, ar kuru īsu brīdi spēlēties mazam bērnam un nolikt malā, pieaugot? Vai tā ir kā jaunākās paaudzes viedtālrunis, kas pēc pusgada jau būs izgājis no modes? Vai tā ir kā grezna šalle, kas viegli plīst un pēc tam vairs nav īsti izmantojama?

Manuprāt, Latvija ir daudz pārāka dāvana. Tā ir dāvana, kas dod prieku, bet arī paģēr gādību un kopšanu. Jo tieši, rūpējoties un Latvijai veltot pietiekošu uzmanību, mums tā kļūst, Annas Brigaderes vārdiem, par Sprīdīša Laimīgo zemi.

Bez dāvanas ir arī dāvanas saņēmēji. Vai Latvija bija dāvana vien tās dibinātājiem? Spriežot pēc vēstures materiāliem, mūsu iepriekšējām paaudzēm Latvija pilnīgi noteikti bija dāvana! 1918. gada 18. novembrī praktiski nebija nekā valsts dibināšanai. Trūka ne vien ārvalstu diplomātiskās atzīšanas, bet nebija pat valsts darbam visnepieciešamākā, un galvenokārt jauno valsti neatbalstīja latviešu tauta.

Kā tas ir mūsdienās? Skeptiskāki prāti pauž uzskatu, ka Latvija pieder tikai valdībai vai kādai interešu grupai. Vai tā tiešām ir? Man gribētos domāt, ka Latvija ir dāvana katram, kam nav vienaldzīga tās vēsture un rūp tās nākotne. Tieši tāpēc mums šeit, Eiropas centrā, Latvijas dibināšanas jeb dzimšanas diena nav viena diena citu starpā, bet ir īpaša.

Vai te nebūtu vieta nobeigumam, jo ir pieminēta gan Latvija, gan arī mēs? Tomēr, vai tiešām ir tikai dāvana un tās saņēmēji? Vai, atbilstoši Pāvila sacītajam, nav arī dāvanas Devējs? Kā tad ar Viņu? Turklāt šis Dāvinātājs katram apliecina, ka Viņam patīk cilvēkam dot dāvanas, ne vien zemi, kur dzīvot, bet visu mūsu dzīvi, jau no paša pirmā tapšanas brīža. No Viņa nāk ne vien garīgi labumi Jēzū Kristū, bet arī materiālas lietas katrai dienai.

Visbeidzot, Dievs ir Dāvinātājs, kurš ne vien var, bet grib cilvēkus un valstis darīt laimīgus. Tāpēc Bībeles vārdi par Dievu, kurš ieceļ katru valsti un varu, ir laba ziņa, jo, ja zinām un nenonicinām Dāvinātāju, tad dāvana mūsu acīs ir ar nenovērtējamu nozīmi, un arī mēs paši esam vislabākie dāvanas saņēmēji.