Taču ārstam un pašam nedziedināmi slimajam cilvēkam dotās tiesības iejaukties dzīvības un nāves robežas regulācijā nav tikai likuma pants, kas atļauj vai aizliedz veikt minētās darbības.
Par terminoloģiju
Vārds "eu" (labs) "thanatos" (nāve) tulkojumā no sengrieķu valodas nozīmē vieglu nāvi bez ciešanām, un mūsdienās šo terminu lieto, lai apzīmētu procesu, kad ārsts nedziedināmi slimam pacientam injicē letālu zāļu devu ar mērķi atvieglot viņa ciešanas, tādējādi "palīdzot" nomirt.1
Savukārt asistētā pašnāvība tiek saprasta kā darbība, kuras mērķis ir apzināta sevi nogalināšana, asistējot kādam citam cilvēkam, visbiežāk ārstam, kurš piegādā letālo medikamenta devu, bet atšķirībā no aktīvās eitanāzijas, to pacientam neievada.
Varbūt tādēļ, ka otrajā gadījumā ārsta iesaiste procesā ir samazināta līdz minimumam, iespējams tas sekmējis, ka pret asistēto pašnāvību attieksme nav tik noraidoša kā pret eitanāziju. Pat vairāk, šīs nomiršanas formas legalizācija jau krietnu laiciņu ir sākusi savu uzvaras gājienu Eiropā un maz ticams, ka apstāsies.2
Eitanāzijas un asistētās pašnāvības "nāves punkti" pasaules kartē
Ja eitanāzija ir ar likumu ir atļauta vien dažās valstīs, tad ārsta asistētā pašnāvība – jau krietni vairāk valstīs. Nīderlandes Karaliste ir "pirmrindniece" eitanāzijas legalizācijā, un savu desmitgadi šī nodarbe "svinēja" 2012. gadā. Jāpiebilst, ka Holande bija pirmā valsts pēc Nacistiskās Vācijas, kas šo pretrunīgo darbību atļāva veikt ar likumu. Tas notika 2002. gadā.
Jāteic, ka publikāciju analīze liecina, ka Nīderlandes mediji ir atturīgi par šo jautājumu, bet britu plašsaziņas līdzekļi "tur roku uz pulsa" un ziņo, ka eitanāzijas statistika šajā zemē ir baisa, jo to cilvēku skaits, kuri izvēlējušies šādu nomiršanas veidu, ar katru gadu kļūst arvien vairāk. Ietekmīgais britu izdevums "Daily Mail" ziņo, ka ikkatra 30 Nīderlandes cilvēka dzīvība izdziest tieši šādā veidā. Likumsakarīgi, ka statistika ir iespaidīga. 2012. gadā vien šādi "mūžībā aizgājuši" 4188 cilvēki, kas ir teju pustūkstoti vairāk nekā gadu iepriekš.
Statistika gan ir tikai tukši skaitļi, ja mēs neatminamies, ka eitanāzijas runa ir par dzīvību. Par tādu cilvēku, kuram ir tuvinieki, radi un draugi. Protams, šī procesa aizstāvji šeit var oponēt un to arī naski dara, sakot, ka 99 procentiem no eitanāziju pieprasījušajiem un saņēmušajiem bija vēzis, kuru dēļ tie cieta sāpes, un viņu liktenis nosacīti bija izlemts. Iespējams. Taču ir viens "bet", kuru nedrīkst nepieminēt, par Dievu nerunājot. Procesā ir iesaistīti ne tikai mirstošie cilvēki, bet arī medicīniskais personāls, kuram ir jāveic šī manipulācija, ja to tā vispār var nosaukt. Par tiem gan runā klusi un piezemēti, taču ir veikti dažādi akadēmiski, ne "kaktu" pētījumu, kuri pierāda – mediķi to dara bieži vien pārkāpjot pāri savai sirdsapziņai.Protams, skaļi jau tiek deklamēts, ka mediķis var izvēlēties, darīt to, vai nē, bet kā tas ir realitātē, par to grūti spriest, ja neesi tajā iekšā.
Labi, eitanāziju nē, bet varbūt ārsta asistēto pašnāvību? Ar dažādām atrunām un ierobežojumiem, tā jau klusītēm atļauta ir Anglijā un Velsā, skoti, kā jau sīksti un kareivīgi ļaudis, šai iecerei turas pretī, tādēļ pagaidām šī manipulācija ir nelegāla. Atsevišķos gadījumos tā ir pieļaujama tepat mums tuvumā – Zviedrijā un nedaudz tālāk Norvēģijā. Savukārt Dānijas un Somijas likumi, līdzīgi kā pie mums, nepasaka – tā ir aizliegta vai atļauta. Viss notiek arī Beļģijā un Šveicē, savukārt Austrālijas un Jaunzēlandes likumdevēji saprata, ka tā nav labākā doma, un neilgi pēc legalizēšanās, to atkal aizliedza. Vienotas nostājas šajā jautājumā nav arī lielajā ASV. Ir štati, kur atļauta gan eitanāzija, gan ārsta asistēta pašnāvība, bet netrūkst arī tādu, kuros pilsoņi ir pateikuši stingru "pret" jelkāda veida darbību legalizāciju, kas paātrina nāvi šādi.
Latvijā izvēlas nerunāt
Eitanāzija noteikti nav "tabu" tēma, bet, ja ir iespēja, par to labāk nerunā. Pirmkārt, lai netracinātu sabiedrību ar nepilnīgu informāciju, otrkārt, lai nebūtu jārunā par samilzušajām problēmām veselības aprūpē.Sabiedrības tracināšana vēl būtu mazākais, bet par problēmām veselības aprūpes sistēmā visi labāk papīkst kā pelītes un aizmirst.
Latvijā par to skaļi un daudz ir runājis tikai viens mediķis, proti, Latvijas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs. Ikreiz, kad Latvijas žurnālisti viņam prasa: "Nu vajag, vai nē mums to eitanāziju?" Viņš vienmēr atrod argumentus, lai teiktu striktu "nē", un V. Sosāra viedoklī ir vērts ieklausīties. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš, ne žurnālisti un pat ne politiķi, redz mirstošus cilvēkus diendienā.
Esmu neformāli runājusi ar ārstiem. Viedokļi par to, legalizēt, vai nē, ir dažādi. Taču iezīmējas viena būtiska tendence. Gandrīz visi uzsver, ka šī darbība ir kā galējais risinājums ne jau tādēļ, ka cilvēkiem gribētos mirt, vai ārstiem kļūt par slepkavniekiem, bet gan tādēļ, ka problēmas veselības aprūpes sistēmā ir samilzušas 21. gadsimta cilvēkam neaptveramos melnumos. Ir vesela plejāde slimnieku, kuri cieš sāpēs, jo tiem nav naudas vai kādu citu iemeslu dēļ tie netiek pie vajadzīgajiem medikamentiem un ārstēšanas. Mediķu brīžiem histēriskie saucieni atbildīgās ministrijas virzienā par naudas trūkumu patiesībā ir tikai redzamā daļa. Zem tās, kā draudošs aisberga ledus klucis zem ūdens ir pacienti, kuriem nepietiek naudas zālēm un elementārai veselības aprūpei. Ko viņiem darīt? Priecāties, ka no valsts kases tiek atmaksāta tik dārga procedūra kā mākslīgā apaugļošana? Protams, tā ir vajadzīga lieta, taču mājās arī neviens nepērk luksus dīvānu, ja vispirms ir jāuztaisa kapitālais remonts, jo šī viena dīvāna esamība jau neuzlabos dzīvokļa kopējo izskatu.
Latvija, protams, ir īpaša, kā jau nabadzīgai valstij pieklājas, taču lasītājiem var rasties jautājums, kas kait bagātajā Eiropā. Vai Nīderlandē trūkst naudas veselības aprūpei tik katastrofāli, un bagātajai Šveicei?
Nāve kā ciešanu galējā remdētāja
Lai izprastu, kādēļ eitanāzija kā nomiršanas veids varēja attīstīties, ir nedaudz jāpalūkojas pagātnē. Sadaļu "eitanāzija Nacistiskajā Vācijā" atļaušos neaplūkot, jo šajā gadījumā vārds "eitanāzija" neatbilst tam, ko civilizētā pasaule saprot ar to.
Pirmo reizi par procesu, kas paredz medicīniski izraisītas nāves atļaušanu, Ohaio un Aiovas štatos ASV tika spriests jau 1906. gadā, savukārt 1937. gadā šīs pašas diskusijas notika arī Nebraskā, kad tika dibināta pirmā Eitanāzijas legalizācijas nacionālā savienība (National Society of the Legalization of Euthanasia). Tās uzdevums bija cīnīties par medicīniski pasteidzinātas nāves atļaušanu vairākos Amerikas štatos.3
Taču kā cilvēki līdz tam aizdomājās? Pirmkārt, medicīnas tehnoloģiju un farmācijas progress. Tas ļauj mazināt ciešanas un ārstēt slimības, un viss, ko nevar izārstēt, ir pielīdzināms nāvei, jo saistās ar ciešanām.
Otrkārt, par to, ka cilvēks var mirt "viegli", ideju vēsturē apceres klejo jau krietni senāk par 20. gadsimtu. Un šajā gadījumā atslēgvārds ir "ciešanas". Šajā kontekstā aktualizējas jau sengrieķu domātāja Platona aizsāktā diskusija par to, kas ir laba dzīve. Filozofijas vēsturē pēc viņa atbildes meklējumi ieguvuši dažādu formulējumu. Hedonisti par galveno labas dzīves priekšnoteikumu uzskatīja dažādas baudas un sāpju un ciešanu neesamību.4
Pēcāk šī doma parādās arī utilitāristu uzskatos par labumu un mērķi, uz kuru cilvēks tiecas. Tādējādi pacientu vēlme izslēgt sāpes un ciešanas no savas ikdienas pat tad, kad vēžas šūnas ir pārņēmušas visu ķermeni, ir tiešā veidā saistīta tieši ar šo jau hedonistu attīstīto uzskatu, ka laba dzīve – tā ir fiziskā labsajūta. No tā savukārt izriet pavisam vienkāršs secinājums: ja modernajai medicīnai nav iespēju nodrošināt, ka indivīds jūtas labi, eitanāzija šajā gadījumā ir tikai kā viegla nāve, ko cilvēks pats var izvēlēties iepretim ciešanām un sāpēm.
Taču idejai "kājas aug" jau no senākiem laikiem. 16. gadsimta domātājs Mišels de Monteņs pasaka skaidri un gaiši:"Cilvēki baidās nevis no nāves, bet no tās priekšvēstnesēm – sāpēm." Ideju mūsdienās apstiprina fakts, ka nedziedināmi slimie pacienti, pieprasot eitanāziju, nebaidās mirt, bet vēlas atbrīvoties no sāpēm. Šādu uzskatu var izskaidrot, jo Mišela de Monteļa filozofiskās idejas centrā ir cilvēks, tas izpaužas arī viņa attieksmē pret nāvi – tā tiek skatīta no indivīda pozīcijas, nevis pieņēmumu par pēcnāves dzīvi, pievērošot uzmanību emocijām, kas cilvēkam saistās ar nāvi, piemēram, bailēm. Šajā brīdī cilvēks arvien vairāk attālinās no Dieva, un daudz vairāk sāk centrēties uz sevi.
Šķiet, ka pagājušajā gadsimtā šī plaisa starp Dievu un viņa radīto cilvēku tikai paplašinās un kļūst vēl dziļāka. Īpaši smagi tas izpaužas pēc Otrā pasaules kara. Vienaldzīgi pret sabiedrībā notiekošo nepaliek arī filozofi. Viens no tiem ir eksistenciālisma "tēvs" Žans Pols Sartrs. Viņš kā ateistiskā eksistenciālisma virziena pārstāvis savos darbos pauž ideju, ka dzīve un cilvēka liktenis ir atkarīgs tikai no viņa paša, nevis no sabiedrības vai valdošās reliģijas uzstādījumiem. "Sartra ētiskā pozīcija kalpo noteiktai misijai – iedrošināt un uzmundrināt brīvai, bet atbildīgai lemšanai."5
Sartrs uzskata, ka cilvēks ir "iemests pasaulē", un nolemts brīvībai, jo Dieva nav un cilvēkam pašam ir jāpaļaujas un saviem uzskatiem un ētiskajiem priekšstatiem, kas ir tikai subjektīvi un paša cilvēka radīti. Darbā "Eksistenciālisms ir humānisms" autors argumentē ideju, ka eksistenciālisms ir humānisms, jo ļauj cilvēkam izvēlēties veidot savu dzīvi pēc individuāli sastādīta projekta, kas paredz arī iespēju izvēlēties nāvi. „Cilvēks vispirms ir subjektīvi dzīvojoša iecere, nevis putas, puvums vai puķkāposts. Nekas cits pirms šīs ieceres nepastāv: debesīs nav nekā aptverama, un cilvēks vispirms veidosies tāds, kāds tieksies būt, nevis kāds gribētu, jo parasti ar vārdu gribēt mēs saprotam apzinātu lēmumu, kuru pirms kādas rīcības pie¬ņem lielākā daļa no mums," raksta Ž. P. Sartrs.
Eksistenciālistu uzskati un filozofiskās idejas ietekmē arī sabiedrībā valdošos uzskatus par nāvi – tā vairs nav Dieva, bet gan paša cilvēka ziņā. Indivīds kļūst par savas dzīves noteicēju. Tādēļ Ž.P. Sartrs nenosoda, bet atbalsta cilvēku izvēli mirt. Eksistenciālisti ir ietekmējuši arī attieksmi pret eitanāzijas procesu, un cilvēka brīvo izvēli mirt.
Ž.P. Sartram nosacīti pretim stājas kristīgais eksitenciālists Karls Jasperss. Viņš, līdzīgi kā Ž.P. Sartrs, uzsver cilvēka rīcības brīvību, taču atgādina par sekām, akcentējot to, ka indivīdam ir labā un ļaunā izšķirtspēja, kas arī ir ietekmē cilvēka rīcību. Viņš kā kristīgā eksistenciālisma virziena pārstāvis savos uzskatos vairāk akcentē cilvēka un Dieva attiecības, saistībā ar brīvo izvēli un atbildību, taču viņš nebalstās uz kristietības gadsimtiem ilgi pastāvējušajam dogmām.
Tādējādi K. Jasperss pauž uzskatu, ka cilvēka rīcība ir atkarīga no viņa paša ētiskās nostājas un sabiedrības principiem. Cilvēki gadsimtu gaitā ir izveidojuši standartus labajam un sliktajam, pēc kā organizējuši savu dzīvi, par etalonu ņemot Dievu un Viņam tīkamu rīcību, kas ir tikai cilvēku prātos pastāvoša, nevis zinātniski pierādāma. Attieksmi pret nāvi nosaka šie labā un ļaunā principi – cilvēki ir pieņēmuši kaut ko uzskatīt par ļaunu un kaut ko par labu, balstot to uz baznīcas un kristietības dogmām kopumā. Pašnāvība un pašizvēlēta nāve (eitanāzija) tiek uzskatīta par ļaunumu tikai tādēļ, ka tā atbilst šiem sabiedrības uzskatiem par ļaunu un nepareizo. K. Jasperss to dēvē par atbildību Dieva priekšā, kas patiesībā ir tikai cilvēku pieņēmumi, jo Dieva viedokli uzzināt nav iespējams.
Savukārt mūsdienu domātājs Karls Raimonds Popers dzīvi uzskata par risku un eksperimentu. Atšķirībā no iepriekšējos gadsimtos valdošajiem uzskatiem, ka cilvēks dzīvo, lai nomirtu, viņš vairāk akcentē dzīvi kā vērtīgu iespēju, kuru nedrīkst izniekot domājot par nāvi. "Dzīvība riskē, tā eksperimentē. Liels ķīmijas koncerns novirza lielu daļu sava tīrā guvuma uz laboratoriju, jo pilnīgi droši zina, ka tas atmaksāsies." 6 Viņš evolūcijas procesu salīdzina ar laboratoriju, tāpēc cilvēka dzīve un tajā gūtā pieredze ir tikai jauna viela lielajā un mūžīgajā sintēzes procesā, lai iegūtu pilnīgākas tīrās vielas. Viņaprāt, katra nākamā paaudze vedina cilvēci uz progresu, jo esošās zināšanas tiek pārmantotas no paaudzes un paaudzi, un tām klāt nāk dzīves laikā iegūtās, tāpēc bērni savas dzīves laikā zinās daudz vairāk, nekā viņu vecāki.
Savukārt vēl viens no mūsdienu ievērojamākajiem vācu filozofiem Vilhelms Šmids uzskata, ka māksla dzīvot nav iespējama bez saistības ar nāvi. 7
Viņš ir pārliecināts, ka tikai apzinoties nāvi, cilvēks pilnvērtīgāk spēj izprast dzīvi un tās iespējas, uzsverot cilvēka autonomijas un brīvās izvēles principu. Atsaucoties uz dadaisma mākslu, V. Šmids indivīdu pielīdzina mākslas darbam, kuru viņš pats veido – stilizējot sevi noteiktajā vidē, kuru ierobežo dzīvības cikls, kura noslēgums ir nāve. "Subjekts var alteritēties, izmainīties, kļūt principiāli cits, sastatīt sevi no dzīves fragmentiem un pretrunīgas pieredzes, tas ir kolāža un montāža, un tas var noderēt dzīves mākslas subjektam." 8 V. Šmida galvenā ideja – cilvēks pats veido savu dzīvi un vienīgais, kas to ierobežo ir attieksme pret nāvi, kura ierobežo dzīvību, nevis pašu dzīvi.
Protams, šī nosacīti brīvā attieksme pret nāvi un tās regulēšanu, lielā mērā saistās ar sabiedrības sekularizāciju. Kā jau vienreiz rakstīju – centrā ir cilvēks, ne Dievs. Un tas arī maina visu. Tādēļ arī ciešanas ir nevēlamas, un, ja tās nav iespējams apslāpēt, tad kamdēļ tāda dzīve vajadzīga? Vismaz tā sludina atsevišķi domātāji. Taču eitanāzijas jautājums jau neskar tikai dzīvības un nāves robežas, bet ir saistīts arī ar atbildību, autonomiju, dzīves kvalitāti un riskiem sabiedrībā. Ko par to saka radikālie eitanāzijas aizstāvji un kristīgie bioētiķi? Virsrakstā termins "slidenā nogāze" minēts apzināti.
Bet par to visu – nākamajos rakstos!
Atsauces:
1. Ost S. "An Analytical Study of the Legal, Moral, and Ethical Aspects of the Living Phenomenon of Euthanasia", 30. lpp.
2. Vietas, kur dažādās formās legalizēta ārsta asistēta pašnāvība skatīt šeit.
3. Lavi S. "The Modern Art of Dying: History of Euthanasia in the United States", 75. lpp.
4. Craig E. (Redaktors) "Routledge Encyclopedia of Philosophy", 3353. lpp.
5. Lasmane S. "20. gadsimta ētikas pavērsieni", 75.lpp.
6. Popers K. "Nākotne ir atvērta", 17.lpp.
7. Šmids V. "Dzīves māksla un māksla apieties ar nāvi", žurnāls "KentaursXXI", 124.lpp.
8. Šmids V. "Eksistences estētika un ētika", 119.lpp.