Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Kreisās un liberālās partijas neatlaidīgi uzspiež uzskatu, ka cilvēktiesības ietver arī tiesības mainīt dzīves un darba vietu visā pasaulē. Vienlaikus tiek pausta doma, ka nacionālā identitāte traucē demokrātijas attīstībai, jo ierobežo migrantu iespējas meklēt labāku dzīvi pārtikušās valstīs. Liberālo vērtību skalā jau iesakņojies pieņēmums, ka perfektā demokrātijā politiskajos procesos piedalās visi iedzīvotāji, nevis tikai pilsoņi.

Savukārt daudzas nacionālas un konservatīvas partijas dod priekšroku tradicionālai demokrātijas izpratnei – uzskatam, ka suverēnā vara valstī pieder tās tautai, respektīvi, cilvēkiem ar paliekošām saknēm savā zemē. No šāda viedokļa tikai pilsoņiem ir tiesības noteikt valsts politiku, ieskaitot migrācijas jautājumus. Lieki piebilst, ka nacionāli konservatīvo spēku skatījumā imigrācija nav cilvēktiesību izpausme, bet tikai sociāls un ekonomisks process, kuru nepieciešams regulēt.

Ikdienas līmenī cilvēku attieksmi pret migrāciju bieži nosaka nevis politiskie uzskati, bet sadursme ar konkrētā problēmām, ko rada nekontrolēta imigrācija. Daudzos gadījumos ieceļotāju pieplūduma temps apsteidz konkrētās sabiedrības iespējas integrēt un asimilēt migrantus. Sekas ir labi zināmas – izolētu imigrantu kopienu veidošanās, kultūras plaisa ar mītnes zemes iedzīvotājiem, konkurence mazkvalificēta darba tirgū, nereti arī kriminalitāte un vardarbīgi protesti pret zemāku sociālo statusu.

Šīs parādības nosaka to, ka imigrācija arvien biežāk tiek uztverta kā problēma. Pēc jaunākajiem datiem 55 % britu, 43 % franču, 43 % itāļu, 41 % portugāļu un 37% nīderlandiešu uzskata, ka viņu zemēs imigrantu jau ir pārāk daudz. Tādi viedokļi īpaši nepārsteidz, ņemot vērā globālā migrācijas tempa pieaugumu. Pēc Starptautiskās Migrācijas organizācijas datiem, 2000. gadā migrācijas apjoms pasaulē bija 150 miljoni cilvēku, bet gadu vēlāk tas sasniedza jau 214 miljonus.

Tajā pašā 2011. gadā autoritatīvais socioloģijas institūts "IPSOS" veica pētījumu par imigrācijas uztveri dažādās Eiropas Savienības valstīs. Vairāk nekā puse aptaujāto pauda uzskatu, ka imigrācijas ietekme drīzāk ir negatīva, nekā pozitīva. Tādās domās bija 72 % cilvēku Beļģijā, 64 % Lielbritānijā, 56 % Itālijā, 55 % Spānijā, 54 % Vācijā un Francijā.

Minētie skaitļi liecina par to, ka skepse migrācijas jautājumos ir pilnīgi leģitīma no demokrātijas viedokļa. Tik plaši izplatītu viedokļu ignorēšana nav pilnībā savienojama ar demokrātijas jēdzienu, un rada ilgtermiņa problēmu augstāk minēto valstu politiskajās sistēmās. Taču viena ne efektīvākajā propagandas metodēm samilzušu problēmu gadījumā ir to noliegšana vai piedēvēšana radikāliem politiskiem spēkiem. Praksē tā izpaužas kā neatlaidīga imigrācijas jautājuma saistīšana ar radikālām politiskām kustībām.

Liberālie plašsaziņas līdzekļi konsekventi izplata uzskatu, ka imigrācijas jautājuma aktualizēšana Eiropā ir saistīta nevis ar pamatotu satraukumu plašos sabiedrības slāņos, bet ar relatīvi jaunu labējo kustību centieniem paplašināt savu atbalsta bāzi. Ar imigrācijas tēmu bieži vien tiek saistītas tādas kustības kā Francijas Nacionālā fronte (17,9 % balsu pērn prezidenta vēlēšanās), Norvēģijas Progresa partija (22,9 % atbalsts 2009. g. parlamenta vēlēšanās), Dānijas Tautas partija (12,3 % 2011 .g.), Beļģijas "Flāmu intereses"(7,3 % 2010. g.), Nīderlandes Brīvības partija (15,5 % 2010. g. vēlēšanās), Somijas "Īstie somi" (19 % 2011. g. vēlēšanās), Zviedrijas "Zviedru demokrāti" (5,7 % 2010. g. vēlēšanās), Austrijas Brīvības partija (17,5 % 2008. g. vēlēšanās), Itālijas "Ziemeļu līga" (4,1 % šā gada vēlēšanās), Ungārijas "Jobbik" (16,7 % 2010. g. vēlēšanās). Tomēr iepriekš minētie aptauju dati rāda, ka imigrācijas jautājums skar daudz plašāku sabiedrības daļu, nekā tikai labējo partiju elektorātu. Faktiski tas ir vēlētāju vairākums lielākajā daļā Eiropas valstu, un Latvija te nav nekāds izņēmums.

Debates par imigrāciju Latvijā lielā mērā nomāc liberālo ideju proponenti, kas ekonomiskās politikas jautājumus skata atrauti no to sociālajām sekām. Lai gan ir pilnīga taisnība, ka Latvijas sabiedrību šobrīd daudz vairāk (un daudz negatīvāk) ietekmē emigrācija un pietiekama atbalsta trūkums demogrāfiskās situācijas uzlabošanai, imigrācijas jautājums iekšpolitiski ir pietiekami nobriedis.

Atšķirībā no augstāk attīstītām Eiropas valstīm imigrācijas sekas Latvijā būs gan sociālas, gan ekonomiskas. Sociālā plāksnē liela mēroga migrācija apdraud Latvijas kā nacionālas valsts eksistenci, ieskaitot Satversmē nostiprināto latviešu valodas statusu. Jau pašlaik latviešu valoda nav galvenais saziņas līdzeklis daudzos privātā sektora uzņēmumos un publiskajā telpā gan Latgalē, gan valsts lielākajās pilsētās. Krievu valodas dominēšana Latvijas austrumu rajonos rada reālus separātisma draudus, ko sludina radikālās krievu organizācijas.

Ekonomiskā aspektā liela migrantu skaita ieceļošana pastiprinās spiedienu pret valsts pamatiedzīvotāju labklājības līmeni, kas jau tā ir zems. Lielākā daļa viesstrādnieku Latvijā nāk nevis no Eiropas Savienības, bet no bijušas PSRS un no Āzijas. Vairumā gadījumu šie cilvēki gatavi strādāt par zemām algām "pelēkajā" ekonomikā, nemaksājot nodokļus un tādējādi kavējot vietējo iedzīvotāju darba algu pieaugumu. No otras puses, turīgo ieceļotāju ieguldījumi nekustamajā īpašumā ceļ to vērtību un īres cenas, atņemot vietējiem iespējas iegādāties vai īrēt mitekli lielajās pilsētās.

Latvijas iedzīvotāju attieksme pret imigrāciju principiāli neatšķiras no citām Eiropas valstīm. Pat Latvijas ilgtspējīgās attīstības stratēģijas dokumenta "Latvija 2030" autori atzīst, ka 66 % iedzīvotāju nevēlas redzēt ilgstošu imigrantu klātbūtni valstī. Tomēr, atšķirībā no augstāk minētajām Eiropas valstīm, imigrācija nav daļa no Latvijas politiskajām debatēm. Līdz nesenam laikam augošajai problēmai uzmanību nepievērsa neviens politisks spēks. Šī situācija vēl pirms gada ekonomikas ministram D. Pavļutam ļāva apgalvot, ka 2030. g. Latvijai pietrūks 120 000 darbinieku. Arī demogrāfs I. Mežs uzskata, ka laikā no 2020. līdz 2030. gadam Latvijā ieradīsies 100 000 imigrantu jeb 10 000 ik gadu.

No ekonomikas attīstības (tas ir, no uzņēmēju peļņas un valsts budžeta ieņēmumu) viedokļa šie skaitļi varētu būt pamatoti – ja vien paļaujamies uz vēl nenotikušo liberālās tirgus ekonomikas atdzimšanu pēc pasaules finanšu krīzes. Tomēr debatēs par imigrācijas neizbēgamību un vēlamību pietrūkst svarīga elementa – Latvijas tautas viedokļa par valsts attīstības mērķiem.

Publiskās debates par imigrāciju ir augstākajā mērā nelīdzsvarotas. Ekonomisti, uzņēmēji un valsts iestāžu pārstāvji nepārtraukti slavē uzturēšanās atļauju tirdzniecību. PMLP publisko datus, ka apmaiņā pret 2893 investoru un 3990 viņu ģimenes locekļu termiņuzturēšanās atļaujām Latvijas ekonomika kopš 2010. g. 1. jūlija saņēmusi 419,6 miljonus latu.

Tas var šķist pasakaini labi, tomēr tiek piemirsta svarīga lieta: salīdzinājums ar investīcijām no ES valstīm (kuras nav saistītas ar uzturēšanās atļauju biznesu) un naudas pārvedumiem no Latvijas valstspiederīgajiem ārzemēs. Elementāri aprēķini liecina, ka emigranti Latvijas ekonomikā iepludina ne mazākas naudas summas, kā uzturēšanās atļauju pircēji. Šie cilvēki atbalsta savus tuviniekus un maksā kredītus bankām. Tomēr par ārzemju latviešu kopienas pienesumu Latvijas ekonomikai eksperti klusē, oficiāli skaitļi līdz šim nav publiskoti. Var secināt, ka liberālajai ekonomikai vajadzīgi imigranti, bet nav vajadzīgi emigrējušie Latvijas pilsoņi.

Šāda situācija ir fundamentāli greiza no demokrātijas viedokļa. Emigranti joprojām pieder pie Latvijas tautas, bet austrumu investori un viesstrādnieki – ne. Viens no skaidrojumiem debašu asimetrijai ir tāds, ka liberālisma karognesēji ir ieinteresēti ekonomikas rādītāju attīstībā, bet nav ieinteresēti demokrātiskā valsts pārvaldē. Šādā nozīmē starp demokrātiju un liberālās ekonomikas mērķiem pastāv skaidra pretruna, kas ļoti tieši izpaužas imigrācijas jautājumos.

Lai gan tautas viedokli var noskaidrot ar socioloģisku aptauju palīdzību, par politisku faktu tas kļūst tikai vēlēšanu rezultātā, noskaidrojot atbalsta līmeni partijām, kas imigrācijas jautājumu uzskata par svarīgu un aktualizē savās priekšvēlēšanu kampaņās. 2014.gada Eiropas Parlamenta un Saeimas vēlēšanas dos šādu iespēju. Taču to varēs izmantot tikai tad, ja ievēlētie deputāti dosies Rīgu, Briseli un Strasbūru paust savu vēlētāju viedokli, nevis iekļausies iepriekš aprobētu jautājumu apspriešanā.

Protams, pastāv reāls risks, ka imigrācijas kritiķus oponenti automātiski pieskaitīs ekstrēmistiem un radikāļiem – neraugoties uz to, ka Eiropas Savienības un Latvijas pilsoņu noskaņojums norāda uz plašu atbalstu imigrācijas jautājumu risināšanai ar demokrātiskām metodēm. Šādā aspektā 2014. gada vēlēšanas reizē ir risks un iespēja noraidīt liberālo aprindu veikto imigrācijas jautājuma deleģitimizāciju. Vienlaicīgi tas ir jautājums par demokrātiju un suverenitāti – vai arī jautājums par demokrātijas un suverenitātes galu.

Iepriekš:
Cik ilgi tirgosim savu zemi? Aicina pārtraukt zemes pārdošanu ārvalstniekiem