Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Viena lieta, par kuru mēs vienojāmies vispirms, bija, ka mēs nevēlamies nekādas svārstīšanās, ētiskas dilemmas vai iespējamas smagas sekas. Mēs vēlējāmies pārliecību, skaidrību un drošību, ka tas, ko mēs darām, ir pilnīgā saskaņā ar Dieva Vārdu. Šī iemesla dēļ meklējām padomu pie uzticamiem mācītājiem un lasījām visas iespējamās grāmatas, ko varējām atrast, lai iegūtu zināšanas par visām izvēlēm, kas mums bija pieejamas.

Lasot un pārrunājot sākām pamanīt tādas frāzes kā "varētu būt pieļaujams" vai "varētu nepārkāpt vienas miesas savienību", vai "varētu būt saskaņā" ar Rakstiem. Tajos nebija noteiktības, un mēs visai drīz sapratām kāpēc. Jebkurai dabiskās un Dieva iedibinātās nemirstīgas dvēseles radīšanas kārtības izmainīšanai vajadzētu radīt kādas šaubas un pienācīgu devu baiļu un bijības, vai ne? Protams, pārdomas par iejaukšanos šajā procesā mūs darīja uzmanīgus.

Mums bija pašiem sev jājautā: "Vai Dievs mums ir devis tiesības darīt šīs lietas? Vai tas būs Dievam patīkams veids, kā panākt mūsu ģimenes pieaugumu?" Tas, ko mēs gadu gaitā sapratām gan caur neauglības grūtībām, gan mana vīra personīgajām pastorālajām studijām, bija skaidrība, ka kristīgā ētika nav cenšanās atrast mazāko no diviem ļaunumiem vai mēģināšana izdarīt izglītotu minējumu, vai priekšā stāvošā izvēle ir grēcīga vai bezgrēcīga.

Tā nav arī mēģinājums noskaidrot, cik tālu mēs drīkstam iet. Tā ir ideālā, perfektā mērķa atrašana un tad cenšanās šo ideālu sasniegt visiem spēkiem. Taču mūsu modernie prāti ir vērsti vairāk uz platību, kas ir ārpus mērķa, nekā uz tā centru. Tad ko nozīmē "trāpīt desmitniekā" kristiešu pāriem, kas vēlas dzemdēt bērnus? Tas ir Radīšanas (1. Mozus gr.) modelis, kas skaidri parāda bioloģiskas ģimenes veidošanas ideju. Dievs deva Ievu Ādamam par sievu. Ieva kļuva grūta un dzemdēja dēlu. Tā tam ir jābūt. Pāriem, kuriem var būt bērni šādā viedā, nekad nav jāšaubās, vai viņi rīkojas saskaņā ar Dieva gribu. Bet ne vienmēr tā notiek, vai ne?

1. Mozus grāmatas 3. nodaļa apraksta, kā pasaulē ienāk grēks un visu apgriež kājām gaisā. Senos laikos un pat šodien neauglība, spontānie aborti, jaundzimušo mirstība atņem ģimenēm šos augļus, kam būtu jāpiedzimst no šīs visintīmākās pāra kopības. Un 21. gadsimtā mēs varam redzēt, kā šis ideālais radīšanas process tiek tīši pārveidots, pārdefinēts un pat noraidīts. Sekulārajā pasaulē laulība vairs netiek uzskatīta par būtisku intīmām attiecībām un bērnu dzemdēšanai. Ieņemšana var tikt apspiesta, lai pilnīgāk izbaudītu intimitāti, bez dzemdēšanas un audzināšanas atbildības.

Un, kad ieņemšana ir gribēta, bet nav iespējama, tad tiek uzskatīts par nepieciešamu izlaist intimitāti, lai medicīniski iejauktos un palīdzētu ar dzīvības radīšanas procesu ārpus sievietes miesām. Sievietēm šodien ir pat iespēja izlaist laulību, intimitāti un ieņemšanu reizē un uzreiz doties uz dzemdībām, piedaloties kādā no embriju adoptēšanas programmām. Vai tas ir pārāk tālu? Ja nē, tad kur tiek vilkta robeža? Savā grāmatā "Viņš piemin neauglīgās" (Lutheran Legacy, 2011) Keitija Šermena (Katie Schuermann) liek priekša jautājumus, ko mums, kas esam neauglīgas, vajadzētu sev pajautāt, kad pārdomājam, vai iesaistīties medicīniskā procedūrā, kas paredz nevis ķermeņa dziedināšanu, bet gan Dieva oriģinālā procesa apiešanu.

"Vai tu vēlies "uztaisīt bērnu" ar risku nodarīt pāri savam tuvākajam? Vai tev šķiet, ka tikai tas, ka tev būs bērns, padarīs tevi laimīgu? Vai nav tā, ka tu savu identitāti vairāk saskati mātes lomā, kā Kristībā? Vai tava ticība uz Jēzu piedzīvos vilšanos, ja ieņemšana nebūs iespējama?" (43. lpp.).

Šodien tik plaši pieejamās reproduktīvās tehnoloģijas ir kārdinājums neauglīgiem pāriem. Pēc tam, kad mūsu mēģinājumi stiprināt un dziedināt miesu izrādījās neauglīgi, mēs mainījām mērķi uz adopciju un, pateicoties Dieva žēlastībai, esam tajā trāpījuši jau divreiz. Bioloģiskās saites vienkārši nebija domātas mūsu ģimenei. Mums nebija iespēja sekot Radīšanas stāsta modelim, bet mums tīri labi patīk arī Iziešanas stāsta modelis. "Kad bērns paaugās, viņa veda to pie faraona meitas, un tas viņai kļuva par dēlu." (2. Mozus gr. 2:10 a)

Šī raksta autore Rebeka Meiza publicējas blogā HeRememberstheBarren.com. Viņa dzīvo Seintluisā Misūri štatā ASV kopā ar vīru un diviem dēliem.

Iepriekš:
Mākslīgā apaugļošana – šķirsts vai tornis?