Lai varētu sarunāties, visi telefona zvani iepriekš jāpāradresē. Citādi telefons karsts. «Šodien gan visai klusa diena, tikai apmēram simt zvanu,» sarunas sākumā paskaidro Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmes «Ulubele» Stopiņu novada Līčos pārstāve Danute Bēnele. «Parasti ir aptuveni 200 zvanu,» viņa piebilst.
Pārsvarā saņemam zvanus par klaiņojošiem suņiem. Saka – «es vakar redzēju», «man paskrēja garām». Cilvēki zvana par pilnīgi visu. Pēkšņi uztraucas arī par tiem suņiem, kas gadiem uz ielas dzīvojuši un ko paši līdz šim barojuši. Domā, ka pēkšņi tie varētu būt kļuvuši bīstami. Daļa no izsaukumiem ir bezjēdzīgi. Nu kur mums braukt, ja vakar mežā redzēts suns? Bet mums katru dienu ir arī vismaz trīs līdz septiņi pamatoti izbraukumi. Tukšas dienas nemēdz būt,» paskaidro D. Bēnele. 60 suņiem un kaķiem paredzētajās vietās patversmē mitinoties gandrīz trīsreiz vairāk.
Patversmes Bonija un Klaids
Kad patversmes teritorijā ierodas kāds jauns cilvēks, suņi uzreiz saprot – tagad dos kārumus, ies staigāties vai vedīs mājās. Ir tikai trīs varianti. «Viņi ļoti labi saprot, kad kāds no bara aiziet mājās. Tikko kā cilvēks atbrauc lūkoties pēc suņa, visi izrādās, kā nu māk. Kad jaunais saimnieks izdarījis izvēli, pārējie uzreiz to saprot un nomierinās. Esam novērojuši, ka ar kaķiem ir tieši tas pats – tiklīdz vienu izvēlas, pārējie pagriežas, paceļ astes un salien būros,» novērojusi patversmes darbiniece.
Katru dienu patversmē nonāk no viena līdz pieciem suņiem, bet jaunas mājas atrod viens trijās dienās – labākajā gadījumā. D. Bēnele atklāj, ka pēdējā laikā saimniekus sev iegūst salīdzinoši maz suņu: «Agrāk aktīvais laiks bija novembris, decembris, kad, ja ne katru dienu, tad vismaz reizi divās dienās kāds suns atrada sev jaunas mājas.»
Viņa novērojusi, ka visvairāk cilvēku interesējas par mazajiem, tomēr visbiežāk jaunus saimniekus atrodot tieši lielie suņi. «Pie mums bieži brauc cilvēki no laukiem. Pirms pāris dienām arī puikiņš, kurš jau no augusta pie mums dzīvoja, tika pie jaunām mājām – aizbrauca sargāt lielu zemnieku saimniecību Varakļānos. Pirms kāda laika prom devās arī tāds klaiņojošais Bolderājas pārītis – Bonija un Klaids, kas pie mums bija nodzīvojis vairāk nekā gadu. Tagad jaunais saimnieks regulāri sūta fotogrāfijas, kā suņiem dzīvojas jaunajās mājās,» pastāsta D. Bēnele.
Rūc, bet aste kājstarpē
Dzīvnieku patversmes pārstāve atklāj, ka agresīvi suņi gadoties reti. «Gadā pie mums ienāk aptuveni 1000 suņu. No tiem divi, maksimums trīs, ir bijuši nelabojami agresīvi, kurus nācies iemidzināt. Bet pārsvarā suņi, kas ir agresīvi, vienkārši baidās no cilvēka. Rūc, bet pašam aste kājstarpē. Ar šiem suņiem ir jāstrādā – nedēļa, divas un pēc tam jau viss ir kārtībā. Pirmās dienas mēs nevienu suni necenšamies īpaši traucēt, jo viņam, protams, ir milzīgs stress, nonākot patversmē, – apkārt tik daudz suņu, svešas smaržas, sveši cilvēki. Bet pēcāk gan sadraudzējamies,» paskaidro D. Bēnele.
Patversmē «Ulubele» arvien biežāk nonākot četrkājainie draugi, kurus saimnieki pamet, jo dodas laimes un darba meklējumos uz ārzemēm. «Tie, kas pamet Latviju, savus suņus nereti pamet uz ielas, nemeklē tiem jaunas mājas. Iepriekšējā dienā pirms prombraukšanas piezvana mums un pasaka, ka nav, kur likt suni. Un kā mums rīkoties? Nevaram taču atteikt, zinot, ka citādi suns nonāks uz ielas. No otras puses – patversme arī nav bezizmēra. Patversme var būt variants tikai gadījumā, kad izmēģinātas visas citas iespējas atrast mazajam draugam jaunas mājas. Cilvēkiem šķiet, ka šī ir pirmā vieta, kur zvanīt un nogrūst savu suni,» sašutusi D. Bēnele.
Iztiek bez pēdējās šļirces
D. Bēnele informē, ka šobrīd patversmē dzīvo 150–160 suņu, kas ir par 100 vairāk, nekā patversmē paredzēts, tomēr, pateicoties labdariem, tos iespējams uzturēt: «Janvārī pie mums ienāca aptuveni 90 suņu. Tas ir ļoti liels skaits, jo apmaksāta tiek tikai 40 dzīvnieku uzņemšana. Pirmās 14 dienas suņu uzturēšanas izmaksas sedz Rīgas Dome, bet pēc tam iztiekam ar saziedotajiem līdzekļiem. Citu variantu nav – kuram ceļas roka iemidzināt normālu, veselu dzīvnieku?»
Viņa atzīst, ka, par spīti spiedīgajiem apstākļiem, veseli suņi patversmē netiekot iemidzināti. «Ja nav citu variantu, kaut vai paši ņemam uz mājām. Visi patversmes darbinieki uz mājām ik palaikam kādu paņem – kaķus vai kucēnus,» atklāj patversmes darbiniece.
Kaķu paradīze
«Ulubele» sniedz mājas arī bez pajumtes palikušajiem kaķiem. Atsevišķi nodalītā kaķu mītnē mitinās 30 līdz 40 minču. Patversmes darbinieces kaķiem izveidojušas īstu paradīzi ar spēļu mājiņām un rotaļlietām. «Pa dienu tur pamatīgi iet vaļā. Kaķu skaits, protams, ik palaikam mainās – tikko kā kādai kaķenei piedzimst mazuļi, tā uzreiz vēl septiņas desmit astes klāt. Bet decembris bija diezgan veiksmīgs – uz jaunām mājām aizbrauca gandrīz 30 kaķi,» priecājas D. Bēnele.
Viņa atklāj, ka ziemā cilvēki vairāk vēlas no patversmes paņemt kaķus, bet vasarā – suņus: «Pavasarī cilvēkiem savās lauku mājās gribas kādu mazu kucēnu. Tad vasarā kaķi gaida, un līdz septembrim jau sakrājas paprāvs pulciņš.»
Lai patversmē vadītās dienas četrkājainajiem draugiem nešķistu tik vienmuļas un skumjas, «Ulubeles» komanda aicina ciemos brīvprātīgos, kas savā brīvajā laikā labprāt atbrauktu ciemos uz patversmi un pastaigātos ar suņiem. «Par šādiem ciemiņiem mēs ļoti priecājamies. Suņus, kas dzīvo būros, sargs divreiz dienā ved pastaigā, arī mēs paši, cik varam, tik pastaigājam, bet ļoti priecājamies arī par ciemiņiem, kas šādā veidā atvieglo mūsu ikdienu un krāšņo savu,» atzīst D. Bēnele.
Cilvēkiem šķiet, ka šī ir pirmā vieta, kur zvanīt un nogrūst savu suni.
«Ulubeles» kaķu māja.
Vairums suņu ir draudzīgi un labvēlīgi noskaņoti un priecājas par katru patversmes apmeklētāja glāstu vai nelielu pastaigu. Protams, nekas nespēj iepriecināt vairāk par jaunu māju atrašana.