Saucēja balss
Jauno Ungārijas Konstitūciju var, izmantojot biblisko Jāņa Kristītāja personāžu, dēvēt par saucēja balsi tuksnesī. Tā ir patiesības balss. Kaut arī parasti to izmanto kā tēlu bezcerībai, taču īstenībā Jāņa sludināšanai bija milzīgi rezultāti: «pie viņa izgāja visa Jūdejas zeme un visi Jeruzālemes ļaudis» (Mk 1, 5). Tas atklāj, ka patiesībai ir nevis aritmētiska, bet garīga dimensija. Ne velti A.Solžeņicins sacīja, ka viens patiesības vārds var veselu tumsu apgāzt. Ungārijas gadījumā ieraugām, ka ne vairs atsevišķi indivīdi, ne atsevišķas cilvēku grupas vai stihiski izveidojušās demonstrantu kopas, bet vesela valsts Centrāleiropā uzraksta jaunu konstitūciju - ļoti mūsdienīgu, iegūstot valstī milzu atbalstu. Valdošā partija Fidesz, kuras vadībā šis dokuments tapis, ir guvusi postkomunisma telpā bezprecendenta atbalstu- 68,14 %! Tas nav kāds memorands, tā ir Konstitūcija! - valsts pamatdokuments, kurā nu ir ierakstītas lietas, kas vērtējamas kā politiska bumba Eiropas Savienībai. Notikušais kopumā iezīmē pagriezienu no kreisi liberalā uz nacionāli konservatīvo virzienu.
Demokrātiskuma un pašapziņas izpausme
Kas ir būtiski? Šo dokumentu pieņēma demokrātiski ievēlēts parlaments, un tam ir milzu atbalsts valstī. Par Konstitūciju balsoja 262 deputāti, 44 bija pret, 1 atturējās. Tātad, tas ir pilnīgi demokrātiski pieņemts documents ar sabiedrības vairākuma atbalstu un mandātu. Vēl pirms Konstitūcijas pieņemšanas, tā piedzīvoja asu reakcija no Eiropas lielo valstu vadītājiem- Merkeles, ANO ģenerālsekretāra Pan Gi Muna un citām augstām amatpersonām. Taču Ungārijas parlaments to ratificēja un prezidents Šmits parakstīja. Premjers Viktors Orbans teica: «Mēs nepieņemsim, ka Brisele diktē mums noteikumus. Mēs nekad vēsturē neesam pieņēmuši, ka Vīne vai Maskava mums norādītu, kas mums darāms, un tagad neļausim to darīt Briselei. Lai Ungārijā noteicošais būtu ungāru tautas intereses.»
Vērtības ar kurām lepoties
Ungārijas premjers Viktors Orbans sacīja: «Mēs esam novērojuši Eiropas pašapziņas mazināšanos (..), jo apšaubītas tās pamatvērtības.» Jaunā Ungārijas Konstitūcija ir mūsdienu Eiropā tapis valsts pamatlikums, kurā nostiprinātas nacionāli-konservatīvās un kristietības vērtības. Konstitūcija atklāti iestājas par tām vērtībām, kas veido un uztur nāciju, nevis slēpti to grauj. Ungāri tās nosauc: Dievs (Konstitūcija sākas ar: «Dievs, svētī ungārus»), kristīgā ticība (Mēs atzīstam kristietības lomu nācijas uzturēšanā. Baznīca tiek skatīta kā ļoti nozīmīgs kultūru veidojošs faktors. Zīmīgi, ka Eiropas Savienības Konstitūcijā nav nekādas norādes uz kristīgo ticību, līdz ar to arī Lisabonas līgumā tās nav), vēsture (Mēs esam lepni, ka sv. Stefans izveidoja Ungārijas valsti uz stipriem pamatiem un darīja mūsu valsti par daļu no Kristīgās Eiropas pirms tūkstoš gadiem; mēs esam lepni pa mūsu priekštečiem, kas cīnījās par mūsu zemes izdzīvošanu, brīvību un neatkarību), tauta (mēs esam lepni par ungāru izcilajiem intelektuālajiem sasniegumiem; mēs nesam atbildību par mūsu pēctečiem), ģimene (Ungārija aizsargās ģimenes institūtu kā vīrieša un sievietes savienību ... un ģimeni kā pamatu nācijas izdzīvošanai; Ungārija motivēs vēlmi pēc bērniem), dzīvība un veselība (embrijs .. tiks aizsargāts no ieņemšanas brīža; jebkura eigēniska prakse, cilvēka ķermeņa vai jebkuru tā daļu lietošana peļņas nolūkos, cilvēku klonēšana ir aizliegta. Nodrošināt, ka lauksaimniecība paliek brīva no ģenētiski modificētiem organismiem. Indīgi atkritumi nedrīkst tikt ievesti ar mērķi tos noglabāt Ungārijā), drošība (mūža ieslodzījums bez apžēlošanas piespriests tikai .. varmācīgos gadījumos; respektīvi – novērsta iespēja piem., sērijveida slepkavam tikt apžēlotam un izlaistam pēc laika brīvībā, kas varētu apdraudēt citus sabiedrības locekļus).
Kopumā konstitūcija un Ungārijas šī brīža politika atstāj iespaidu, ka tā patiešām ir vērsta uz ungāru tautas, nevis pasaulē valdošo interesēm un vajadzībām.
Valsts aizsardzība ekonomiskajā karā
Turklāt Ungārijas premjers uzsvēra, ka Konstitūcija palīdzēs valsti pasargāt no krīzes. Ungāri ir uzlikuši banku sektoram nodokli- 3 reizes lielāku kā vidēji ES, tā uzminot uz varžacīm starptautiskajām finanšu korporācijām. Krīzes pārvarēšanai bankas nodoklis 1-6% ir uzlikts starpnacionālajām enerģētiskajām, telekomunikāciju un tirdzniecības korporācijām. Tas ļāva valsts budžeta deficitu samazināt līdz 3%, par spīti demonstratīvai attiecību saraušanai ar SVF. Un nav dzirdēts, ka tādēļ bankas pamestu Ungāriju. Latvijā šis arguments bieži tiek izmantots, lai atspēkotu pretimnākošo nodokļu politiku attiecībā uz ārvalstu bankām. Mums nu ir pārdomu vērts precedents.
Šķiet, ka Ungārija ir labi sapratusi, ka pasaulē šobrīd norisinās ekonomiskais karš. Kapitālisms ir iegājis savā korporatokrātijas fazē, kad ne vairs kā tradicionāli lielās valstis uzbrūk mazajām, bet stiprās ekonomikas uzbrūk vājajām, un šīs lielās ekonomikas tikai pastarpināti vairs ir saistītas ar valstu interesēm.
Latviski par ekonomisko karu
Tās nav nekādas ezoteriskas lietas. Jau latviski (!) ir pieejamas vairākas acis atverošas grāmatas. Piemēram, Džona Pērkinsa (Perkinss) „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze" (R: Kontinents, 2010) ir insaidera stāsts par suverēnu jaunattīstības valstu iekļaušanu globālās transnacionālo korporāciju impērijas sastāvā. Tas notiek ar trīssoļu taktiku. Pirmkārt, uz valstīm, kurām ir ASV interesējoši resursi, tiek sūtīti augsti kvalificēti ekonomisti – «ekonomiskie slepkavas», kuru uzdevums ir pārliecināt tās ņemt megakredītus infrastruktūras attīstībai – daudz lielākus kā nepieciešams. Šo valstu politelites tiek uzpirktas. Absolūti lielākā daļa no kredīta caur nodarbinātajām firmām atgriežas ASV. Tiklīdz šīs valstis tiek apkrautas ar milzu parādiem, ASV valdība un ar to saistītās starptautiskās aģentūras gūst kontroli pār šo valstu ekonomiku un izmanto to resursus, lai veidotu savu globālo impēriju. Tā kā šīs valstis nespēj maksāt parādus, tām tiek uzstādītas politiskas prasības. Ja kādu iemeslu dēļ «ekonomiskie slepkavas» nespēj veikt savu uzdevumu, tad tiek lietots otrais solis – darbu sāk «šakāļi» – provokatori un slepkavas, kuru uzdevums ir fiziski likvidēt suverēno valstu nepakļāvīgās augstākās amatpersonas. Ja arī tas izrādās neefektīvi, tad tiek ievesta ASV armija. Interviju ar Pērkinsu var noskatīties youtube.com/watch?v=yTbdnNgqfs8 . Nobela prēmijas laureāts ekonomikā, bijušais Pasaules Bankas galvenais ekonomists Džozefs Stiglics (Stiglitz) grāmatā «Globalizācija un neapmierinātība ar to» (R: Turība, 2010) norāda, ka SVF politika, balstoties uz neoliberālisma dogmu par brīvā tirgus automātiski labvēlīgo pašregulējošo iedarbību uz kapitālistisko ekonomiku, piespiež jaunattīstības valstis atvērt tirgu attīstīto valstu precēm, bet vienlaikus aizsargā savus tirgus ar importa kvotām. Rezultāts ir izpostītas jaunattīstības valstis. Šāda politika padara bagātos bagātākus un nabagos nabagākus (trūkumcietēju skaits pasaulē pieaudzis par 100 miljoniem). Naomi Kleinas (Klein) grāmatas Šoka doktrīna: katastrofu kapitālisma uznāciens (R: Dienas Grāmata, 2011) pamatdoma ir: brīvā tirgus politika tiek ieviesta izmantojot sabiedrības šoku pēc piedzīvotām dabas, politiskām vai militārām katastrofām. Šajā laikā sabiedrībā rodas vēlme ātri un enerģiski labot notikušā sekas. Tas dod iespēju nekrietniem darboņiem īstenot tādu politiku, kas tālu pārsniedz adekvātu reakciju uz notikušo, kā, piem., pēc Dienvidaustrumāzijas cunami pludmale tiek pārdota vairāksolīšanā kā tūristu atpūtas vieta, Jaunorleānas iedzīvotāji pēc viesuļvētras Katrīna atklāj, ka maznodrošinātajiem celtie dzīvokļi, skolas un slimnīcas vairs netiks atjaunotas utt., jo tiek strauji privatizētas. Irākas ekonomika tiek privatizēta Coalition Provisional Authority politikas aizsegā. Autore apgalvo, ka šādi notikumi pat tiek mākslīgi ierosināti, kā, piem., Folklendu salu karš. Hadžūns Čangs (Chang), Sliktie samarieši. Bagāto valstu netīrās sirdsapziņas noslēpumi (R: Zvaigzne ABC, 2011) par notikušo Latvijas ekonomikā saka: „Kad Latvija atdalījās no Padomju Savienības, tā būtu varējusi rūpīgi saudzēt savu ražošanas bāzi, lai ar inteliģentu industriālu politiku (kuru būtībā visas mūsdienu bagātās valstis izmantoja, pirms bija pilnībā attīstījušās) sasniegtu starptautisku standartu līmeni ... Par nelaimi, tika izvēlēta neoliberāla stratēģija, kas centrējās ap radikālu finanšu regulēšanas atcelšanu. Kādu laiku šķita, ka šī stratēģija strādā, jo meklējot vieglus spekulatīvus ieguvumus, ieplūda nauda no ārvalstīm, taču tam sekojošais finanšu bums, izrādījās nebija ilgtspējīgs un noveda valsti vienā no lielākajiem miera laika ekonomikas sabrukumiem cilvēces vēsturē. [izcēlums – G.K.]". Šis īsais grāmatu apskats liek domāt un izdarīt nopietnus secinājumus ne tikai teologiem vien.
Savas vēstures nelāgā daļa
Attiecībā uz vēsturi, ungāri ir pateikuši, ka opozicionārā Sociālistiskā partija ir atbildīga par komunistu laikā valdījušās Ungārijas sociālistiskās strādnieku partijas (MSZP) izdarītajiem noziegumiem, «Kā nelegāli iegūtās bagātības mantiniece, kā labuma guvēja no nelikumīgas peļņas, kas iegūta diktatūras vai pārejas laikā, kā arī personāla nepārtrauktības dēļ, kas saista veco partiju ar jauno partiju». Tas ir signāls, ka ungāri konkrēti, nevis ar abtraktām humānistiskām frāzēm, grib noslēgt rēķinus ar savu komunistisko pagātni, nevis kā pie mums, kad par līdzdalību VDK darbībā neviens no bijušajiem nav ticis nopietni likuma kārtā saukts pie atbildības atbilstoši saviem nodarījumiem.
Nacionālais jautājums
Ir vērts ieskatīties arī Ungārijas nacionālā jautājuma nostādnēs. Citu tautību Ungārijas pilsoņi tiek definēti kā daļa no Ungārijas politiskās kopības un valsti veidojoša faktora. Neviens viņus automātiski nesauc par ungāriem. Jā, viņi ir Ungārijas pilsoņi, bet ne ungāri. Te mēs varētu vilkt paralēles ar mūsu valsti. Latvijā krievs, armēnis vai igaunis nebūtu jānosauc par latvieti, pat, ja viņš ir lojāls Latvijas pilsonis (neviens viņam neliek zaudēt savu etnisko identitāti). Ungārijas Konstitūcija ir labs piemērs kā etniskās kategorijas netiek jauktas ar politiskajām.
Arī citi domā. Mēs?
Ungārijas piemērs ir licis citām tautām, piemēram, lietuviešiem, paust atbalstu Ungārijas centieniem. Tas parāda, ka tautas ar savu sociālo un garīgo instinktu lietas saprot ātrāk un pareizāk nekā politiķi. Vai mēs nejutām, nezinājām, ka esošā integrācijas politika ir tikai darbības simulācija, faktiski – milzu līdzekļu izšķiešana? Tagad pēc referendum pār politiķiem ir nākusi atklāsme par «neveiksmīgo integrāciju». Jebkuram ar skaidru saprātu apveltītam ir skaidrs, ka tā bija ieprogrammēta kļūda. Ja kolonistu skaits sabiedrībā ir teju puse, tad jautājums ir risināms savādāk kā tad, ja sveštautieši ir daži procenti.
Ungārija šobrīd ir prezidējošā valsts ES. Līdz šim tai nekas nav ticis objektīvi pārmets, ka viņi nav tikuši galā ar savu uzdevumu. Ungārijas prezidentūra ir veiksmīgāka nekā to ir varējuši sagaidīt tās pretinieki.
Tātad?
Ko varam no notiekošā mācīties? Eiropā uz brīdi ir parādījies patiesības flagmanis, kam ir bjusi drosme sacīt: «karalis ir kails!». Kreisi liberalā politkorektuma tradīcija sāk grīļoties. Cilvēki pēc īslaicīgās apmātības ar «labklājības valsts» ilūzijas eirokrātisko versiju sāk ieraudzīt, ka tā patiesībā iznīcina cilvēcei ārkārtīgi būtiskus identitātes faktorus- sākot ar dzimuma identitāti, ko mēģina nojaukt politiski lobētā homoseksuālisma propaganda (garīgās kategorijās runājot tā ir brīvība grēkam, kas faktiski tikai turpina Eiropas pašiznīcinošos t.s. nāves kultūru), otrkārt, ka neoliberālisma proponētā globalizācija ir nesusi Eiropas tautām (nejaukt ar korporācijām, kas ir iedzīvojušās) pārlieku daudz ļaunuma un posta. Mēs – Latvijas valsts, esam ieguvuši milzu parādu saistības vairākām paaudzēm uz priekšu. Mūsu ekonomiskā emigrācija - «Lielā aizbraukšana» - ir sasniegusi baisus apmērus un joprojām nerimstas. Dara uzmanīgu, ka politologi jau lieto jēdzienu postnācijas periods, kas, acīmredzot, notiek ar skaidru mērķi- graut nācijvalsti, to cenšoties padarīt par arhaisku vēstures piedēkli, kas nepieciešami pārvarams globalizācijas procesā. ASV žurnālists Marks Hagarts saka, ka bijušā Austrumu bloka kolonizācija tiek veikta tā, lai pabeigtu to, ko reiz iesāka padomju vara- attīrītu šo reģionu no kristīgā mantojuma un nacionālajām tradīcijām.
Pamatvērtības
Jebkuras konstitūcijas ideja ir definēt valsts pamatvērtības. Mūsu himna, kas ir ar līdzīgu sākumu kā Ungārijas himnai (Dievs, svētī Latviju! un Dievs, svētī ungārus!), ir ne tikai tautas lūgšana, ne tikai tautas ticības apliecība, bet līdzīgi kā Vecajā Derībā – tā ir Dieva līgums ar savu tautu. Faktiski tas ir kā nodomu protokols- Dievs ir gribējis mūs svētīt. Savukārt mums jāpilda sava daļa, - jādzīvo tā, lai Viņš varētu mūs svētīt. Tātad - Dievs ir mūsu primārā nacionālā vērtība! «Svētīga tā tauta, kurai Tas Kungs ir par Dievu!» (Ps 144, 15). Lai vai kā, bet mēs kā tauta un valsts esam izauguši un izveidojušies uz kristīgo vērtību pamata.
Ko gūt no Ungārijas parauga?
Vispirms jāprioritizē vērtības. Tāpēc Satversmes preambulā būtu jāieraksta: «Mēs pateicamies Dievam par iegūto valsti un atgūto neatkarību». Otrkārt, skolās jāievieš patriotism, valstiskās pašapziņas veidošanas stundas (tām nav jābūt Latvijas vēstures vai kulturoloģijas stundām).
Politiskajā pašapziņā mums ir jāpāriet no defensīvas uz ofensīvu. Referendums parādīja, ka mēs esam uzvarējuši, bet nez kāpēc joprojām izturamies, it kā būtu zaudējuši. Pēc uzvaras ir jānostiprina savas pozīcijas. Ir nopietni jāpārdomā, ka jautājums par valodu ir jautājums par valsts pamatiem, bet jautājums par valodu automātiski nav jautājums par lojalitāti. Mums ir jāizceļ uzticības kritērijs, nesaistot to ar valodu vien. Par aktīvu nelojālu darbību cilvēkam ir pilsonība jāatņem un jāizraida no valsts. Jāuzstāda augstāki sliekšņi naturalizācijai, jo 183 tūkstoši pilsoņu, kas parakstījās par referenduma rīkošanu, apliecina tikai to, ko 20 gadus mēs no sevis esam slēpuši, proti, ka integrācija ir noritējusi neveiksmīgi.
Ir jāatbrīvojas no jēdziena 'krievvalodīgā minoritāte', jo tas būtiski aizskar citu tautību, - piemēram, armēņu, igauņu, baltkrievu, ukraiņu etnisko pašapziņu. Kāpēc gan viņi būtu jāpadara par krievvalodīgajiem? Viņiem ir pašiem savas valodas, un tāpēc viņi, tāpat kā mēs esam ieinteresēti saglabāt savu tautisko identitāti, nevis tikt pārvērstiem par padomju cilvēkiem (jo to faktiski politoloģiski arī nozīmē krievvalodīgais –rusificētā iedzīvotāju daļa, kura zaudējusi vai zaudē savu etnisko identitāti).
Ungārijas konstitūcija ir paraugs tam, ka tēlaini runājot, nozīmīgu pārmaiņu svārsts, iespējams, ir sasniedzis galējo punktu un nu sāk ceļu atpakaļ. Ungārijas premjers teica: «Es lepojos ar jauno konstitūciju, jo tā ir moderna.» Moderns nozīmē – mūsdienīgs. Gribas secināt, ka, tātad, mūsu dienām un Eiropas tautām atbilstošs un vajadzīgs. Lai beidzot mēs varētu dzīvot normālu, cilvēka cienīgu dzīvi.