Raksta sākums izlasāms šeit.
Jana: Kas ir tie iemesli, kas šodien neļauj Dieva iedibināto laulības kārtību uzlūkot kā vispareizāko?
Guntars: Tie paši, kas vienmēr un visos laikos. Citi dievi. Daudzi gan varētu sacīt, ka vispār netic Dievam. Ne Trīsvienīgajam Dievam Radītājam un Pestītājam, ne kādam citam. Ļoti precīzi par to ir rakstījis Dr. Mārtiņš Luters savā Lielajā katehismā: "Ko nozīmē – man ir Dievs vai, citiem vārdiem sakot, – kas ir Dievs? Atbilde: Dievs ir tas, no kā sagaidām visu labo un pie kā meklējam patvērumu visās grūtībās. Tātad.. kam tava sirds pieķeras un uz ko tā paļaujas, tas arī ir tavs Dievs."
Te nu viņam jāpiekrīt. Katram cilvēkam ir kaut kas, uz ko viņš paļaujas un kam viņš pieķeras. Protams, izplatītākie dievi visos laikos ir bijuši un ir šādi: manta, vara, slava, paša cilvēka gudrība, iekāre. Šodien gan cilvēki ir pamanījušies šīs lietas nosaukt apbrīnojami labskanīgos vārdos. Tā mantkārību var lepni dēvēt par uzņēmību, varaskāri – par mērķtiecību, tieksmi pēc slavas un gudrības – par sevis realizāciju, iekāri – par izvēles brīvību un dzīvošanu saskaņā ar savu es un tā joprojām.
Jana: Tātad, ja cilvēki izvēlas kādu no šīm lietām par savu augstāko vērtību vai prioritāti, tad laulība, kādu Dievs to ir iedibinājis, zaudē savu nozīmi viņu acīs?
Guntars: Jā, tieši tādas ir likumsakarīgās sekas. Ja patiesais Dievs ir arī tavs Dievs, tad Dieva iedibināta kārtība, arī laulībā, un tai līdzi nākošās svētības ir tas, ko cilvēks kāro un pēc kā tiecas. Turpretī, ja tas, ko cilvēks uzskata par visa labuma avotu un mērķi, ir nopelnāms, nopērkams, izkārtojams, izkarojams vai kā citādi iegūstams un baudāms, tad laulība kā patiesā Dieva iedibinājums var kļūt ne tikai nesvarīga, bet pat nevēlama.
Tad tas, ko Dievs ir iedibinājis kā ideālo kārtību, kā dievišķo principu laulībā, tiek sakropļots un nicināts. Tad vīram vairs nav svarīgi uzņemties atbildību par ģimeni, savukārt sievai kļūst nesvarīgi atbalstīt vīru un rūpēties par pašu vērtīgāko un augstāko – par cilvēku.
Protams, kā jau minējām, milzīga nozīme ir tam, kādu laulības modeli redzot katrs konkrētais cilvēks ir izaudzis – vai laulību, kura pastāv pēc Dieva noteiktajiem principiem, vai tādu, kura atspoguļo sakropļotu izpratni par laulību. Tas ļoti lielā mērā nosaka, kādu laulību katrs cilvēks vēlēsies īstenot savā dzīvē un cik liela saskaņa valdīs šajā jaunajā laulībā.
Taču, ja padomājam – kas gan var būt brīnumaināks kā jauna cilvēka tapšana? No nekā tapušam, pasaulē nākušam, augošam, mīlošam un mīlētam. Vai kāds cits uzdevums savā nozīmībā var aizstāt vīra rūpes par ģimeni un sievas rūpes par bērniem? Es pat neatspēkošu dažādos uzskatus par pārprastu sevis realizāciju, pilnīgi sajaucot Dieva iedibināto kārtību. Par aklu sekošanu citiem dieviem, kurus jau tikko minējām. Katrs cilvēks, kurš ir izvēlējies Dieva kārtībai pretēju ceļu, lai pats atbild savai sirdij – cik daudz miera, prieka un mīlestības viņš tā ir iemantojis?! Apkarot citas pārliecības nav šīs grāmatas uzdevums.
Jana: Turklāt rūpes par cilvēku taču nebeidzas pēc viņa ienākšanas pasaulē. Tas taču ir tikai sākums, vai ne tā?
Guntars: Tieši tā. Nevienā cilvēkā nav un nevar būt nekas cits kā vien tas, ko viņš no ārpuses ir saņēmis. Viss – zināšanas, vērtības, attieksmes – ir no ārpuses sniegts un uzņemts. Kā zināms, tad visspēcīgākie un paliekošākie iespaidi un ietekmes nāk tieši no agrīna vecuma. "Augļojieties un vairojieties" nav tikai bioloģiskas pavairošanas uzdevums. Augļoties un vairoties ir pavēlēts cilvēkam. Cilvēkam, kurš ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, lai pārvaldītu šo pasauli. Tieši tādēļ šī pavēle ietver sevī ne tikai vairošanās bioloģisko aspektu, bet gan galvenokārt uzdevumu radīt jaunus cilvēkus. Cilvēkus šī vārda vispilnīgākajā un cildenākajā nozīmē. Tā ir abu divu un jo īpaši sievas lielā atbildība; viņai ir uzticēts savā miesā iznēsāt jauno dzīvību, sieva ir tā, kura jauno dzīvību audzina par cilvēku. Par tādu, kurā ir saskatāms Dieva tēls un līdzība.
Vai kāds var iedomāties vēl augstāku un atbildīgāku uzdevumu? Lielu atbildību ne vienmēr ir viegli nest. Sievas atbildībā ir nodots cilvēks. Cilvēks, kurš izaugs un dzīvos pats savu dzīvi. Cilvēks, kurš saskarsies un dos no sevis tik daudziem. Abu laulāto, bet, jo īpaši sievas atbildība, sniedzas tālu pāri vienas paaudzes un vienas ģimenes robežām. Tā iesniedzas sabiedrības pašā sirdī – cilvēkos.
Jana: Jā, nevaru tev nepiekrist. Par nelaimi, šodien sabiedrībā daudzviet valda pavisam citi uzskati par laulību. Tādēļ tik daudz sieviešu nemaz neuzdrīkstas domāt par savu galveno uzdevumu, sievas un mātes amatu, izpildi. Jo tad taču neatliks laika pārējiem amatiem! Tiem, kurus sabiedrība teic un slavē. Tad taču sievietei neatliks laika uzņemties visas tās lomas un amatus, kurus veic vīrieši! Ko lai piebilst...
Par laimi, Dievs ir visa Radītājs. Tikai Viņš ir noteicis, kas ir pareizs un labs un kas nē. Protams, mēs varam izvēlēties ceļu, kuru sabiedrība diktē un atbalsta. Taču sabiedrība nav ne mans, ne tavs Radītājs. Turklāt sabiedrībai arī tu kā cilvēks neesi svarīgs. Tikai Radītājs zina, kas mums patiesi vajadzīgs, un tieši to caur Saviem likumiem un Savu kārtību Viņš vēlas mums dot. Varam atraidīt Dieva dotos laulības uzdevumus un lomas, bet varam arī tos pieņemt un izbaudīt, kā Dievs tur Savu vārdu. Tas ir to vērts.
–––––
Dievs ar uzdevumiem ir vērsies pie vīra. Viņam ir uzdots vispirms jau rūpēties par savas ģimenes apgādību, tad arī par augļošanos un vairošanos, pasaules piepildīšanu un tās pakļaušanu. Sieva ir radīta kā palīgs vīram Dieva uzdevumu veikšanai. Palīgs, kurš laulības vienībā ienes savu devumu. Spēju iznēsāt un laist pasaulē jaunu dzīvību. Palīgs, kurš atbalsta vīru visu viņa uzdevumu veikšanā. Šādu kārtību Dievs ir iedibinājis cilvēku dzīvei sabiedrībā. Paliekot šajā kārtībā, mēs saņemam Dieva svētību, mieru un iepriecinājumu. Sekojot cilvēku izdomātai kārtībai – labprātīgi noraidām Dieva dāvanas.