Visiem jābūt apglabātiem
Latvijā ir vairākas meklēšanas vienības, bet sabiedriskā organizācija “Leģenda” ir ar senāko vēsturi un lielāko pieredzi. “Leģendas” valdes loceklis Viktors Lelis meklēšanas vienībā darbojas jau vairāk nekā desmit gadus. Pārtraucis makšķerēt zivis un sācis nodarboties ar militāro arheoloģiju. Viktors pieder pie tās paaudzes, kas dienējusi Padomju armijā, tāpēc iegūta arī dienesta pieredze. “Kad pirmo reizi iegāju mežā un ieraudzīju, ka pa zemi mētājas cilvēku kauli un galvaskausi, biju šokā. Kaut kā automātiski nostādot sevi karavīra lomā, nonācu pie secinājuma, ka tas nav normāli. Es negribētu, ka ar manu galvaskausu spēlē futbolu,” par saviem pirmajiem iespaidiem un pamudinājumu iesaistīties meklēšanas vienībā stāsta Viktors. Visi leģendas biedri un atbalstītāji nākuši pie apziņas, ka daudzi jautājumi pēc kara palikuši nesakārtoti. “Es negribu nevienu vainot, saprotu, ka apstākļi bijuši dažādi. Kaut kur varēja savākt karavīru mirstīgās atliekas, kaut kur nevarēja, un daudzviet tie vienkārši palika, mētājoties zemē.” Tomēr Viktors uzsver, ka tas neatbilst nekādiem cilvēciskās morāles un reliģiskajiem principiem. “Tas nav normāli. Visiem cilvēkiem ir jābūt paglabātiem,” uzskata Viktors.
Ziņo par atrastajiem kauliem
Militārā arheoloģija nav darbs, ar kuru pelnīt sev iztiku. Tas ir vaļasprieks, kas prasa daudz laika, enerģijas un nesavtīgas atdeves vispārīga labuma vārdā. Taču kaulu meklējumos nevar doties, kad vien ienāk prātā. “Pārsvarā mēs to darām savās brīvdienās, bet galvenais faktors, kas nosaka to, kad doties meklējumos, ir dažādas situācijas. Piemēram, ja kaut kur notiek celtniecības darbi un pēkšņi atrod kaulus, mēs nevaram gaidīt savas izejamās dienas vai brīvo laiku. Visam jānotiek maksimāli ātri,” atklāj Viktors. Kara arheologiem arī sezona nekad nebeidzas – meklē un atrod visu cauru gadu. Nerokot vienīgi, ja sniegs līdz krūtīm. Situācijas, kur un kā kauli tiek atrasti, esot visdažādākās. Viktors pastāsta, ka “Leģendu” jau daudzi pazīst un, ja kaut kas atgadās, uzreiz ziņo. Citreiz zvana celtnieki, citreiz ceļu būvnieki vai mežinieki, saka Viktors. Esot bijuši arī gadījumi, kad cilvēki ziņo policijai. “Viņi saņem ziņojumus, ka atrasti cilvēku kauli, pārliecinās, ka tās tiešām ir mirstīgās atliekas no kara laikiem, un tad mēs ar viņiem sadarbojamies.” Kara arheoloģija esot ne tikai rakšana un mirstīgo atlieku vākšana, bet arī arhīva darbs, literatūras apgūšana un pētīšana, kā arī kontaktēšanās ar vietējiem iedzīvotājiem. Vietējie paziņo par atradumiem, raksta vēstules gan uz Brāļu kapu komiteju, gan mums, stāsta Viktors un piebilst, ka esot jūtams ļoti liels morāls atbalsts. “Tas ir saprotami. Kuram normālam cilvēkam gribētos, ka viņa piemājas dārzā ir kapi?”
140 karavīri vienuviet
“Leģendas” biedri strādā komandā, individuāls darbs nemaz nebūtu iespējams. “Tur vienam nav ko darīt, īpaši apgrūtinošos apstākļos, piemēram, avarējušas lidmašīnas apkalpes meklējumos purvainās vietās, tas ir darbs desmitiem cilvēku,” atklāj Viktors. Viņš stāsta, ka nekad nevar zināt, ko iecerētajā vietā izdosies atrast. Divu vienādu gadījumu neesot, un tos neiespējami arī prognozēt. “Ja domājam, ka dodamies uz kapu lauku, var izrādīties, ka kāds cilvēks – ziņotājs – sajaucis dzīvnieka kaulus ar cilvēka. Vai arī citreiz domājam, ka atradīsim viena cilvēka mirstīgās atliekas, bet atrodam 100,” pastāsta Viktors. Ļoti zīmīga epizode pirms vairākiem gadiem bijusi Saldus apkārtnē, kur divās bedrēs atrastas 140 padomju karavīru mirstīgās atliekas. “Skaitlis, protams, ir aptuvens, jo sprādziena rezultātā cilvēku ķermeņi tiek sarauti pa gabaliem. Citreiz cilvēkus iznāk skaitīt pa galvaskausiem, citreiz pa lielajiem kāju kauliem,” skaudru patiesību atklāj Viktors. Vairāku gadu darba rezultāts esot redzams – ar katru gadu karavīru mirstīgo atlieku kļūst arvien mazāk un mazāk. Pa šiem “Leģendas” darbības gadiem savākti jau tūkstoši.
Meklēšanas vienība sadarbojas gan ar Vācijas, gan Krievijas iestādēm un kritušos nešķiro – vienāda attieksme pret visiem. Arī latvieši bijuši abās armijas pusēs. Atrasto karavīru mirstīgās atliekas tiek glabātas pēc piederības – pie vienas vai otras armijas. “Padomju armijas karavīrus Brāļu kapos, visbiežāk Ropažos, Vācu armijas – vācu kapos, kas tagad ierīkoti gan Latgalē, gan Kurzemē, gan Pierīgā. Attiecīgi, kur lielais vairākums tiek atrasts, tur arī tiek pārapbedīti. Latviešu leģionāri, protams, Litenē,” skaidro Viktors.
No kauliem rekonstruē vēsturi
Neviens no “Leģendas” biedriem nav vēsturnieks. Visas zināšanas nākušas tikai ar pieredzi, uzcītīgu un neatlaidīgu darbu. Viss, kas vīriem ir, – padomju laikā iziets obligātais dienests. Atšķirībā no vēsturniekiem kara arheologi par atrastu karavīru var pastāstīt daudz vairāk. “Viss tiek novērtēts kontekstā – apstākļi un vieta, kur atrastas mirstīgās atliekas, kas karavīram klāt, kādas pogas, zābaki, kādi bojājumi redzami uz kauliem. Ļoti interesanti to visu rekonstruēt un saprast toreizējos apstākļus,” stāsta Viktors. Vēsturnieki visam pieiet ar plašu vērienu, bet arheologi redz vienkāršo cilvēku un dramatismu, kas nav zudis vēl pēc vairākiem gadu desmitiem. “Vismaz savās iedomās mēs to visu rekonstruējam. Dažkārt epizodes ir tik dramatiskas, ka šķiet romāna vērtas. Varbūt tiešām pēc gadiem, rekonstruējot notikumus no mūsu pašu pieredzes, taps filma vai grāmata,” prāto Viktors.