Tā autors ir 15 gadus vecais siguldietis Kristaps Nežborts, kurš kļuva par pirmo latvieti, kas piedalījies pasaules čempionāta sacensībās tramplīnlēkšanā ar slēpēm. Kvalifikācijā uz vidējā izmēra tramplīna viņš aizlēca 57 metrus tālu un palika pēdējā – 54. vietā (labākie lidoja tālāk par 100 metriem).
Atgriezies mājās, Kristaps atzīstas, ka pasaules čempionātā cerējis aizlēkt nedaudz tālāk, taču nav sevišķi sarūgtināts. "Diezgan dīvaina sajūta, ka vēl nesen skatījos uz pasaules labākajiem tramplīnlēcējiem pa televizoru, bet tagad viņi stāv tepat blakus kā konkurenti. Bija forši!" Kristaps gan neslēpj, ka uztraukums pirms starta bijis liels, un arī viņa treneris, Siguldas sporta kluba "Lidojošais slēpotājs" vadītājs Agris Kumeliņš, to apliecina: "Zinu, kāds viņš ir ikdienā. Sacensību un arī oficiālo treniņu laikā Kristaps bija gandrīz vai cits cilvēks."
Ar tramplīnlēkšanu gēnos
Kristaps, kurš mācās Siguldas 1. pamatskolā, tramplīnlēkšanā sācis trenēties pirms vairākiem gadiem, vecāki pazinuši vienu no treneriem. Pirms tam piecus gadus nodarbojies ar kalnu slēpošanu – Kristapa māsīca Elīna Sabīne Nežborte ir viena no labākajām kalnu slēpotājām savā vecuma grupā Latvijā. Īsti par nejaušību aizraušanos ar tramplīnlēkšanu gan nevar saukt.
"Patiesībā Kristapam tramplīnlēkšana ir gēnos – viņa vecvectēvs ar šo sporta veidu nodarbojās vēl pirms II pasaules kara," zina stāstīt A. Kumeliņš. Šosezon siguldietis piedalījies vēl vairākās augstākā līmeņa starptautiskajās sacensībās, tajā skaitā pasaules junioru čempionātā un Eiropas Jaunatnes ziemas olimpiādē Rumānijā. Tieši no Rumānijas viņš kopā ar treneri automašīnā devās uz pasaules čempionāta norises vietu Itālijā.
A. Kumeliņš neslēpj, ka 6000 km garajam braucienam bija vairāki mērķi – gan iekrāt citur neiegūstamu pieredzi, gan atgādināt par sevi plašākai auditorijai Latvijā, gan arī parādīt citu valstu pārstāvjiem, ka arī Latvijā ir tramplīnlēkšana.
Rudenī sanāca labāk
"Protams, apzinājāmies, ka šāda līmeņa sacensībām vēl esam stipri par jaunu un arī rezultāti vēl nav konkurētspējīgi, tomēr domāju, ka brauciens pieredzes ziņā bija vērtīgs," uzskata Kristapa treneris. "Kaut vai tāda nianse. Gandrīz visās sacensībās, kurās piedalījāmies līdz šim, nebija nekādu nopietnu prasību pret inventāru, kombinezonu. Pasaules čempionātā bija jāievēro ļoti stingri noteikumi, lai vispār varētu startēt, – cik garām jābūt slēpēm, cik pieguļošam un gaisa caurlaidīgam jābūt kombinezonam, kādam jābūt slēpju zābaku izmēram."
Kad tramplīnlēkšanas klubā uzzinājuši, ka Kristaps varēs piedalīties pasaules čempionātā, sākās stresa pilns darbs, lai sagatavotu visu nepieciešamo – gan jaunas slēpes, gan ietērpu, kas atbilstu noteikumiem. Treneris uzskata, ka jaunietim pietrūcis laika, lai aprastu ar jauno inventāru – tad rezultāti pēdējās sacensībās būtu labāki. "Ziemā neizdevās sasniegt to līmeni, kāds mums bija iepriekš. Rudenī Tallinā bija sacensības lēkšanā tālumā – dalībnieki varēja paši izvēlēties no kuras platformas lēkt. Kristaps uzvarēja, un par to gan mēs paši bijām izbrīnīti, gan arī igauņi."
Ar igauņiem draudzīgi
Finansiāli lielākā daļa izdevumu gulstas uz Kristapa vecāku pleciem. Slēpes maksā 300–400 eiro, stiprinājumi aptuveni 300 eiro, kombinezons tāpat, zābaki arī. Šosezon bijusi pirmā reize, kad pirms pasaules čempionāta finansiāli atbalstīja Latvijas Slēpošanas savienība. Klubam "Lidojošais slēpotājs" piepalīdzot arī Siguldas pašvaldība.
"Bieži ir tā, ka no pašvaldības dotās naudas sedzam ceļa izdevumus uz treniņiem vai sacensībām, bet uzturēšanos apmaksā vecāki. Izmantojam arī FIS rīkotās nometnes – piemēram, augustā Kristaps divas nedēļas trenējās Liberecā, Čehijā, pašiem bija jāapmaksā tikai ceļš," dzīvošanu taupības režīmā ataino A. Kumeliņš. Pēc treniņnometnes Čehijā siguldietis jau izmēģinājis lielo tramplīnu un aizlēcis 103 metrus. Latvijas rekords tramplīnlēkšanas tālumā kopš 1972. gada ir 102 metri. K. Nežborta rezultāts par rekordu nav uzskatāms, jo sasniegts treniņa laikā un nav oficiāli reģistrēts.
2–3 reizes mēnesī Siguldas jaunie tramplīnlēcēji brauc uz Igauniju trenēties vai piedalīties sacensībās. Igauņiem tramplīnlēkšanā un ziemeļu divcīņā pieredze ir nesalīdzināmi lielāka. Latviešus par nopietniem konkurentiem, cik noprotams, viņi pagaidām vēl neuzskata, un sadarbība abu valstu sportistu un treneru starpā ir diezgan cieša. "Neizlaižam praktiski nevienas sacensības, kas notiek Igaunijā. Padomu igauņi neliedz un mums piepalīdz. Piemēram, novembra beigās, gatavojoties Jaunatnes olimpiādei, bija iespēja doties uz treniņnometni. Rīkotāji apmaksāja ceļu sportistam, bet ne trenerim, tāpēc es kopā ar viņu nevarēju aizbraukt. Sarunājām ar igauņiem, un Kristapam tur palīdzēja viņu treneri."
Ogrēnieši soli priekšā
Līdz 70. gadu beigām, kad tramplīnlēkšana nomira lēnā nāvē, ar šo ziemas sporta veidu nodarbojās Siguldā, Talsos, Tukumā, Pļaviņās, Valmierā, Madonā, Rīgā tramplīns bija Šmerļa mežā. Jaunībā trenējies arī pats A. Kumeliņš.
"Pirms kāda laika satikāmies grupa bijušo tramplīnlēcēju un nolēmām, ka derētu sporta veidu atdzīvināt, kaut vai darbojoties uz brīvprātības pamata. Sākumā likās, ka būs vienkārši, bet nesakārtotie zemes jautājumi un tramplīna trūkums visu padara krietni sarežģītāku."
Tagad Latvijā ar tramplīnlēkšanu vēl nodarbojas entuziasti Ogres pusē. Tur var trenēties uz 15 metru tramplīna, notiek bērnu sacensības. Sava tramplīna trūkums ir Siguldas sportistu lielākā sāpe. Vēl pērn tie, kas brauca pa Vidzemes šoseju, ceļa kreisajā pusē pie iebraukšanas Siguldā droši vien pamanīja tramplīnam līdzīgu būvi, kas nu ir pazudusi. "Mēs tur regulāri trenējāmies, un faktiski visi mūsu bērni tur ir sākuši nodarboties ar tramplīnlēkšanu. Vedām ģeneratorus, lai vakaros būtu gaisma un varētu lēkt. Taču šim tramplīnam nebija sakārtoti visi nepieciešamie dokumenti, un pašvaldībā diemžēl nobalsoja par nelikumīgās celtnes nojaukšanu," ar nožēlu klāsta tramplīnlēkšanas kluba vadītājs. "Siguldā ir tik daudz kalnu, bet pašvaldība mums pagaidām diemžēl nav pateikusi: lūk, uz šī kalna jūs varat būvēt tramplīnu. Ir bērni, kuri gribētu trenēties tramplīnlēkšanā, bet nav kur to darīt." A. Kumeliņš gan atzīst, ka, iespējams, tramplīnlēcēju iniciatīvas malā atbīdījusi jaunā distanču slēpošanas trase, ko veido Siguldā, – divus šādus projektus realizēt nav viegli.
Kristaps nav vienīgais
Siguldas tramplīnlēkšanas klubā "Lidojošais slēpotājs" šobrīd trenējas 15 bērni. Vecākajiem ir 15–16 gadu, pārējiem 10–11. "Ir mums viena talantīga meitene, Līga Bērziņa. Ir Markuss Vinogradovs, kuram ir tikai 10 gadu, bet viņš jau ir gatavs lēkt no "deviņdesmitnieka" (vidējas jaudas tramplīns – aut.), turklāt ļoti labi slēpo, varētu sanākt labs divcīņnieks."
Par to, ka latvieši var lēkt no tramplīna un var uzrādīt labus rezultātus, A. Kumeliņam neesot nekādu šaubu. "Vasarā bijām FIS "Grand Prix" sacensībās Garmišpartenkirhenē, kurās piedalījās 18 valstu sportisti, un 11 gadus vecā Šarlote Šķēle no Ogres savā grupā izcīnīja pirmo vietu! Tas pats Markuss Vinogradovs kvalifikācijā bija viens no labākajiem, vienīgi sacensībās "sadega" un palika devītais. Nesen Rotenburgā mums līdzi bija pieci bērni – četras pirmās un viena trešā vieta! Var jau teikt, ka tie, kas it kā bija labāki, nokrita, – bet tāds ir sports."
Kristaps Nežborts (vidū) ar treneri Agri Kumeliņu (no kreisās) un tēvu Mārtiņu Nežbortu pasaules čempionāta norises vietā Itālijas kalnu kūrortā Valdifjemmā