Normāls Miķelis
20 gadus Ivo strādājis Policijas drošības struktūrās par kinologu. Savu tagadējo suni Klēru viņš apmācījis sprāgstvielu meklēšanā, un abi kopā pērn arī devušies izdienas pensijā. Caur Ivo rokām gājuši simtiem suņu. Lai arī svešinieki viens otram, Ivo spēj nodibināt ar suņiem kontaktu un panākt uzvedības maiņu.
"Es runāju viņu valodā. Es uz viņu skatos, vēroju reakciju un dibinu kontaktu. Es novērtēju, kuru suni uzreiz var murcīt un ar kuru vajag ieturēt distanci. Citreiz mēs sākumā vienkārši pastaigājamies, pierodam viens pie otra. Palēnām sāku strādāt ar viņu. Un suns jau redz, ka es esmu normāls Miķelis, kas viņam pakasa aiz auss, ne draudu, ne daru pāri. Arī pie cilvēku savstarpējām attiecībām ir jāstrādā. Ja mēs tagad paņemtu divus svešus cilvēkus – sievieti un vīrieti – un teiktu: jums tagad jādzīvo kopā. Kas tad tur var sanākt?"
Suņa un saimnieka attiecības ir abu raksturu mijiedarbība. Ja saimnieks neapzinās, kāds ir viņa suns, neveido saskarsmi un nedod uzdevumus, tad suns dara pēc sava prāta. "Ir cilvēki, kuri savu suni jūt intuitīvi, bet citi to nemaz negrib saprast. Tu esi lops, un tev būs mani klausīt – viņi tā uzskata. Bet suns ar to nav mierā, un tad parasti arī sākas visas nesaprašanās. Ja suņa uzvedība netiek koriģēta, tad izaugs, kas izaugs. Ja ņem suni, jāapzinās arī visas no tā izrietošās sekas. Cilvēkam jāmācās saprast suni, nevis otrādi. Suns mums nav neko parādā. Mēs esam paņēmuši viņu pie sevis, un tā ir mūsu atbildība," uzsver Ivo. Viņš uzsver to, ka suns ir plēsējs un bara dzīvnieks, lai kādas šķirnes tas arī būtu. "No instinktiem nekur neaizbēgsi."
Pēc skata nekas īpašs, bet senčos mednieks
Jau no paņemšanas brīža suns ir jāpiesaista pie sevis, un tas jādara pēc iespējas gudrāk. "Jārēķinās ar to, ka sunim nepieciešams veltīt laiku. Citādi viņš augs pats savā nodabā un sāksies problēmas. Viņš redzēs, ka var skriet pakaļ kaķim vai vilkt saimnieku pavadā, bet šis tikai vāri bļauj: "Nedrīkst, nedrīkst, es taču tevi lūdzu!" Sunim taču pie kājas. Bet, ja tu viņu parauj un stingri pasaki – "nē", suns saprot, kurš ir noteicējs. Cilvēkam ir jāprot pareizi iedarboties."
Pirms ņemt suni, minimums būtu palasīt par konkrēto sugu, norāda Ivo. Ar sugas suni esot vienkāršāk, jo var zināt, kam tā domāta un kāds varētu būt raksturs. Ar bezšķirnes suni ir neparedzamāk, jo nevar zināt, kas ir bijis viņa māte un tēvs. "Varbūt pēc skata nav nekas īpašs, bet senčos ir mednieks. Tas, protams, būs jūtams raksturā. Jebkurš suns ir jāiepazīst, jāvēro, un tad jau sadarbība veidosies laba."
Ivo saka, ka tādu nepaklausīgāko sugu nemaz nav. "Katra suga ir kaut kam domāta. Piemēram, mīļie bīgli ir pilnīgi mākslinieki, paredzēti lapsu dzīšanai barā. Viņi tiek uzvesti uz lauka, palaisti pa pēdām un mauc bez bremzēm. Ja viņš tiek iesprostots pilsētas dzīvoklī, instinkti jau nekur nepazūd, un tad, izejot parkā, kur nogājis kāds kaķītis, viņš paņem to pēdu un viss. Tā ir viņa būtība, bet, ja tu to neapzinies un jau no mazotnes nepiesaisti suni pie sevis, instinkts gūs virsroku."
Pagale un krutie zābaki vienā vērtē
Ivo uzsver, ka sunim ir jāzina lietas, ko viņš drīkst un ko ne. Ja tas netiek mācīts, tad loģiski, ka viņš pacienājas no galda, pagrauž čību vai izārda kaut ko. "Sunim nav cilvēka vērtību sistēmas. Viņam ir pilnīgi vienalga, vai sagrauzt pagalīti vai kaut kādus krutos zābakus." Lai izvairītos no situācijas, kad ik palaikam tiek sagrauztas čības vai zābaki, Ivo rod pavisam vienkāršu risinājumu – tos vienkārši nevajag turēt sunim pieejamā vietā. Līdzīgi kā ar mazu bērnu, kuram arī pa rokai nevajag nolikt dārgus porcelāna traukus. Ja suns tomēr kādu kurpi ir pagaršojis, viņu par to der sabārt. Protams, tikai tad, ja vaininieks tiek pieķerts nozieguma vietā. "Citam pietiek ar stingrāku vārdu, citu vajag paņemt aiz kakla siksnas un sapurināt, bet nekādā gadījumā nedrīkst sist."
Svarīgi ir pievērst uzmanību, lai sunim būtu, kur likt enerģiju, lai viņš būtu nodarbināts. Nevar tikai piesiet pie ķēdes vai divas reizes dienā uz piecām minūtēm izvest ārā no dzīvokļa. Arī Klēra savus pirmos trīs dzīves gadus, kad vēl rokenrols bijis galvā, kopā ar Ivo dzīvoja vienistabas dzīvoklī. "Galvenais, lai ir nodrošināta slodze. Izejot ārā, ne vienmēr ir laiks garām pastaigām, tāpēc es Klēru iemācīju spēlēties un nest atpakaļ bumbiņu. Desmit minūšu laikā es viņai iedodu tādu slodzi, kā trīs stundas staigājot. Mēle izkārta, pati trīc, un pēc tam mājās ir miers."
Apgūtās iemaņas jāpiekopj
Ivo stāsta par paradoksu – suns skolā perfekti izpilda komandas un pavēles, bet, tiklīdz kā tiek savā ierastajā vidē, atkal kļūst nepaklausīgs. "Gan cilvēks, gan suns skolā ir tādā kā kastītē, zina rāmjus un noteikumus. Bet, ja ikdienišķā vidē cilvēks no suņa nepieprasīs darīt to pašu un sunim nebūs pietiekamas motivācijas, viņš to nedarīs un uzskatīs par nevajadzīgu. Bet, ja viņš zina, ka saimnieks tāpat panāks savu un pēc tam sagaida kaut kas foršs, tad viss var izdoties. Nepietiek tikai ar to, ka sunim skolā uzliek pienākumus, tie regulāri jāpilda arī ikdienā. Tāpat kā ar jebkuru lietu – ja tu ikdienā to nepiekop, iemaņas zūd."
Septembra vidū Ivo no "Mežavairogiem" Ķekavas novadā paņēma agresīvu suni Ralfu, kurš savā raksturā jau bijis, var teikt, nolemts. Ja Ivo nebūtu piekritis ar suni darboties, viņš būtu iemidzināts. "Stāsts par suni ir apmēram tāds – saimnieks aizbrauca uz ārzemēm un suni atdeva kaut kādam pļēguram. Suns ir bijis sists un nebarots, pats vecis beigās pakāries. Tad suns kādu laiku nodzīvoja kopā ar mironi, bet pēc tam nonāca Jēkabpils patversmē. Beigās tika uz "Mežavairogiem". Kad cilvēki to uzzināja, sunim saradās ļoti daudz atbalstītāju, ziedoja naudu, tad nodeva manā audzināšanā. Es sapratu, ka neviens parasts saimnieks ar viņu netiks galā."
Suns sākumā pastaigās vests tikai ar "koka pavadu", lai saglabātos distance. Viņam bijusi aizsargreakcija pret visu. Pat Ivo kā profesionālim ar suni bijis nepieciešams cīnīties, tomēr tagad ar Ralfu jau pavisam droši var iziet sabiedrībā.
Vaina saimniekā, ne sunī
Katram sunim nepieciešamais apmācības ilgums ir ļoti individuāls. Citam pietiek ar pāris stundām, kādam vajadzīgs ilgstošāks darbs. Pavisam nesen pie Ivo atvests suns, kurš lielāko daļu savas dzīves pavadījis Siguldā, sargājot lauku māju, bet nu, apstākļu spiests, kļuvis par dzīvokļa suni Rīgas centrā pie jauna saimnieka. Radītais apjukums sunī izsaucis pēkšņu agresiju, bet Ivo pietiek ar mazliet vairāk par stundu, lai sunim "izstāstītu", ka jaunajos apstākļos ir jāiedzīvojas un saimniekam jāklausa.
Tomēr Ivo uzsver – galvenā panākumu atslēga suņa un saimnieka veiksmīgu attiecību veidošanā slēpjas saimnieka vēlmē saprast suni. "Nav stulbu suņu, ir tikai slinki un neizdarīgi saimnieki," pārliecināts Ivo.
