Babītes Piņķos Viesturs dzīvo 25 gadus. Viņa dzimtā puse ir Vecumnieki, kur dzīvojis līdz 16 gadu vecumam. Arodskolā Limbažos izmācījies par celtnieku un visu mūžu strādājis par namdari. Piņķos pats uzbūvējis māju, saimniecības ēku, pirti.
Tagad Viesturs ir pensijā, taču turpina veikt gadījuma darbus – liek jumtus, durvis, logus, veic māju apdari. "Ja gribi strādāt, iztikt var," nosaka optimisma pilnais vīrs, kurš arī atzīst – šobrīd esot kā uz viļņa, pēc naudas neesot jādzenas – tā pati atnāk.
Plaša profila sportists
"Desmit gadu vecumā sienu pļāvu – četros jau biju pļavā un beidzu ap vienpadsmitiem vakarā. Bērzus savā augumā ar saknēm rāvu laukā. Cilāju akmeņus, ratu riteņus," – kā jau lauku puika, rūdījumu Viesturs ieguvis no bērna kājas. Arodskolā ieinteresējies par svarcelšanu, ar kuru nodarbojies 15 gadus, bijis Rīgas, Limbažu un Bauskas rajonu čempions. Rezultāti gan neesot bijuši nekādi dižie, pats atzīst, ka svarcelšanai kājas esot par švaku.
Vēlāk izmēģinājis spēkus daudzās dažādās jomās – mājās glabājas medaļas un diplomi no sacensībām 22 sporta veidos. Neviens Viesturu noteiktā virzienā īpaši bīdījis neesot, interese par dažādiem veidiem radusies pati no sevis. Vienkārši gribējies kaut ko darīt, nu un arī dabūt kādu medaļu. Savulaik piedalījies diennakts riteņbraukšanas sacensībās (labākais rezultāts bija 521 kilometrs), tad vēl peldēšana, duatlons un triatlons, vieglatlētika dažādas disciplīnas, virves vilkšana, svaru stieņa spiešana guļus. 1998. gadā uzvarēja Latvijas čempionātā ārmrestlingā. Izmēģinātas arī sporta spēles, taču tās īsti pie sirds nav gājušas.
Janvāra vidū Viesturs piedalījās slēpošanas sacensībā Baldonē. "10 kilometrus stundā un septiņās minūtēs pieveicu – 13. datumā 13. vieta. Sals bija pamatīgs, bet nekādas vainas. Tikai slēpes laikam nebija riktīgas, pārāk sita atpakaļ. Kalnos gāja grūti – sliedes klasiskajam stilam tur nebija ievilktas, visi citi laida brīvsolī."
Medaļas vairs nav kur likt
Ar svara bumbu celšanu Viesturs Gargurnis aizrāvies 80. gadu vidū. "Tolaik svara bumbu celšanu sāka biežāk rādīt pa televizoru. Iepazinos ar šīs nodarbes entuziastu Uldi Kundziņu no Talsiem, pamazām sačupojāmies. Faktiski tehniku esmu iemācījies no televīzijas, neviens man tā īpaši neko nekad nav mācījis. Sākumā gāja diezgan grūti, roka nevarēja bumbu noturēt. Vienreiz gandrīz pa piektā stāva logu laukā izmetu... Uz kājas gan uzmetis neesmu. Savulaik braucu uz sacensībām, baidījos transportā pie stangas turēties, lai rokas pirms laika nenogurst. Tagad par to smiekli nāk."
1991. gadā Viesturs izcīnīja pirmo Latvijas čempiona titulu svara bumbu celšanā, sešus gadus vēlāk tika pie pirmā pasaules čempiona titula – 10 minūtēs 24 kg smagu bumbu uzgrūda 150 reizes. Tagad V. Gargurnim pieder 77 pasaules un Eiropas čempiona tituli. "Kādreiz gribējās iegūt kaut vienu medāli. Tagad vairs tos nav kur likt. Otrās un trešās vietas es nemaz neskaitu. Vienalga, kurās sacīkstēs piedalos, man doma ir tikai par pirmo vietu. Kā sanāk, tā ir cita lieta, bet mērķim vienmēr ir jābūt kļūt par labāko. Ja brauksi uz sacensībām, domājot par trešo, ceturto vietu, droši, ka nekur augstāk arī netiksi."
Arī pašam piederošo 80 pasaules rekordu statistika Viesturam ir galvā. "Desmit gadus turas rekords 16 kg bumbas raušanā ar vienu roku stundas laikā – 1480 reizes. Neviens, cik zinu, nav pat tuvumā ticis. Vai arī "garais cikls" (vispirms bumba tiek pacelta uz krūtīm un pēc tam virs galvas – aut.) – 972 reizes stundā. Krievijas Ginesa rekordu grāmatā ir ierakstīts rekords – "garais cikls" ar divām 16 kg bumbām piecu minūšu laikā 90 reizes. Godīgi sakot, nezinu, kad kāds šos rekordus pārsitīs."
Trenējies Viesturs stundu dienā, kad atnācis mājās no darba, taču ne katru dienu. Un rezultāti turpina augt! "Pat nezinu, ar ko lai to izskaidro. Brīžam pašam liekas, ka es esmu kaut kāds fenomens. Ir gadījies, ka pašam paliek mute vaļā, kad redzu rezultātu. Sacensībās visi mūk no manis. Kā aizbraucu uz Krieviju, tā visi kaut kur pazūd, un es savā svara un vecuma kategorijā palieku viens pats. Bet ko lai dara – cīnos pats ar savu rezultātu un mēģinu būt labākais, rēķinot visas svara kategorijas manā vecuma grupā kopā."
Progresē arī 88 gadu vecumā
Dopingu Viesturs nelieto. "Mans dopings ir speķis, rupjmaize, auzu pārslas, rieksti, šokolāde. Pasaulē gan rij ne tikai jaunie, bet arī veterāni. Ver redzēt – 50 gadi, bet izskatās vecs un krunkains kā septiņdesmitgadīgs. Vai jūs man dotu 62 gadus? Man ir teikuši, ka labi ja piecdesmit," nosmej uzņēmīgais vīrs.
"Piņķos mums ir tāds Paulis Gīlis, viņam ir 88 gadi. Ilgi negribēja nākt, bet vienreiz bija sacensības stieņa spiešanā, un izdevās viņu pierunāt atnākt un apskatīties. Vēlāk atvedu no Krievijas viņam 4 kg bumbiņu – pēc tam vairs nevarēju atņemt," nosmej Viesturs. "Tagad Paulis ir desmitkārtējs pasaules čempions, laikam vecākais bumbists pasaulē, viņam konkurentu nav. Piecās minūtēs ar vienu roku 8 kg bumbu viņš pacēla 115 reižu. Cik no jaunajiem ir tādu, kas to var!? Un arī viņam rezultāti turpina uzlaboties."
Čempionu kalve Piņķos
Viesturs ir ne tikai sportists, treneris un sacensību rīkotājs, bet arī Latvijas Sporta veterānu savienības paspārnē esošās Latvijas Veterānu svarbumbu celšanas asociācijas vadītājs. Pasaulē pastāv trīs dažādas un savā starpā nesaticīgas starptautiskās svara bumbu celšanas organizācijas, līdzīga situācija ir arī Latvijā. Latvijas Sporta federāciju padomes (respektīvi, valsts) oficiāli atzītā Latvijas Svarbumbu celšanas asociācija V. Gargurnim un vēl vairākiem dučiem Latvijas svara bumbu cēlāju uz nākamajiem diviem gadiem atteikusi licenci par to, ka viņi piedalījušies citas organizācijas rīkotajās sacensībās ārzemēs.
Viesturs ar rūgtumu atzīst, ka tagad pat nevar piedalīties Latvijas čempionātā. Toties laba esot sadarbība ar Babītes sporta centru. "Viņi atbalsta Viestura kausa izcīņu, ko katru gadu rīkoju 25. maijā, tepat mājas priekšā, svaigā gaisā. Šogad notiks astoto reizi. Pagasts ar naudu palīdz arī reizi gadā aizbraukt uz pasaules čempionātu, uz citām sacensībām gan jāmaksā no paša kabatas. Arī vietējās sacensības jārīko par pašu līdzekļiem. Sporta veterānu savienībai jau arī nav naudas – pāris tūkstoši latu gadā 22 sporta veidiem jau nav nekas."
Viesturs Gargurnis uzskata, ka trenēšana neesot viņa stiprā puse, labāk izdodoties jaunu kadru meklēšana. "Latvijā esmu pierunājis 20 cilvēkus, kas tagad ir pasaules čempioni. Piņķos vien mums tādu ir četri, divas no tām sievietes. Kopā pasaules čempionātā stafetē dabūjām otro vietu, kas vispār bija fantastiski! Krievus, ja viņi salasa visus labākos, nevaram uzvarēt, bet tagad arī mums veterānos ir tik spēcīga blice, ka viņi no mums jau baidās."
