Viņam piešķirta 6000 latu prēmija par izcīnīto pirmo vietu tāllēkšanā pasaules čempionātā nedzirdīgajiem. Pa 1500 latu saņems viņa trenere Mārīte Lūse un apkalpojošā persona Liene Kleina-Brūvere.
Jau kopš bērnu dienām Māris par savām mājām sauc Babīti. Māra kā sportista karjera sākās teju vienā dienā, kad viņš vēl mācījās Rīgas celtniecības koledžā. "Tajā dienā biju vēl slims. Nevarēju izlemt, vai apmeklēt sporta nodarbību šajā dienā, vai tomēr izlaist, taču beigās nolēmu aiziet. Tieši šajā dienā bija jāskrien 100 metru sprints. Sāku skriet un jutos lieliski," atceras Māris Grēniņš.
Pēc skrējiena sporta skolotājs bija izbrīnīts, jo izrādījās, ka Māris bija noskrējis skolas rekordu un viņa rezultāts bija 11,5 sekundes. Protams, tādi brīnumi skolotāja ikdienā ir retums, tāpēc viņš esot nodomājis, ka hronometrs salūzis. Pēc sporta nodarbības hronometra rādījums ticis pārbaudīts ar citu hronometru. Ar lielu izbrīnu sporta skolotājs paziņoja, ka ir uzstādīts jauns skolas rekords 100 m sprintā.
Tā kā šis jaunums bija tik pārsteidzošs, nekavējoties tika uzmeklēta sporta skolotāja paziņa – trenerīte Mārīte Lūse. Trenere ieradās skolā, lai parunātos ar Māri personīgi. Pirmais, kas interesēja treneri, bija vecums. Atklādams trenerei savu vecumu, Māris saņēma bēdīgu ziņu – viņš ir pārāk vecs, lai uzsāktu sportista karjeru, tāpēc trenere viņu neņemšot.
Tā kā Māris ir dumpinieks, viņš piedāvāja trenerītei derības: "Ja es noskriešu 400 m distanci ātrāk par 50 sekundēm, jūs mani pieņemsiet savā komandā un palīdzēsiet trenēties!" Protams, ka derībās Māris vinnēja, jo šo distanci pieveica 49,18 sekundēs. Tā kā Māra neatlaidība ņēma virsroku, trenerīte nolēma viņu pieņemt, cerot, ka viņam apniks smagie treniņi un pats pametīs nodarbošanos ar sportu. Taču arī šajā ziņā trenere kļūdījās, jo Māris tvēra katru minūti, kuru pavadīja sporta treniņu nodarbībās, pat ja sporta zālē bija jāpavada vairākas stundas.
Jau pēc neilga laika tika izvirzīts mērķis – iekļūšana Latvijas izlasē. Šis mērķis tika sasniegts pēc trīs gadiem, bet pēc vēl viena smagiem treniņiem pilna gada jau varēja konkurēt Baltijas valstu līmenī. "Eiropā pēc rangiem biju ap 50.–80. vietu, bet tas bija par maz, lai tiktu uz lielajām sacensībām. Man nācās smagi strādāt, lai iekļūtu labāko trīsdesmitniekā".
Tikai 2008. gadā – arī nejauši – Māris sāka startēt starp vājdzirdīgajiem. Viss sākās ar to, ka klubā trenējās nedzirdīgs puisis. Trenere ar puisi bija aizbraukusi uz Eiropas čempionātu nedzirdīgajiem Itālijā un redzēja, ka ir tādi vājdzirdīgi cilvēki kā Māris. Tā sākas Māra ceļš uz virsotni.
Māra Grēniņa sasniegumi 2012. gadā ir iespaidīgi – Eiropas čempionātā nedzirdīgajiem iegūtas pirmās vietas 60 metru barjerskrējienā (8,18 sekundes), 60 metru sprintā (6,88 s) un tāllēkšanā (7,24 m). Pasaules čempionātā nedzirdīgajiem, kas norisinājās šā gada 14.– 22. jūlijā Toronto (Kanāda), iegūta ne tikai 1. vieta tāllēkšanā (7,46 m), bet arī 2. vieta 110 metru barjerskrējienā (14,37 s).
Ņemot vērā minētos sasniegumus un Babītes novada pašvaldības domes Finanšu komitejas atzinumu, Babītes novada pašvaldības dome nolēma piešķirt Mārim Grēniņam prēmiju 1000 latu apmērā un viņa trenerei Mārītei Lūsei – 250 latu apmērā.
Babītes novada pašvaldība sveic Māri Grēniņu ar medaļām bagātīgi aizvadīto gadu un novēl nezaudēt sportisko garu un apņēmību, lai čūskas gadu aizvadītu vēl veiksmīgāk.
Pats sportists saka, ka nekad nedrīkst atmest ar roku saviem sapņiem. Katram ir nepieciešams kāds liels un iespaidīgs mērķis, kuru dzīvē sasniegt. Tāda mērķa sasniegšanai nepieciešams uzstādīt arī vairākus nelielus mērķus, kas saīsina tālo ceļu uz lielo mērķi.