Vismaz uz laiku jaunais censonis aktīvu sportošanu ir nolicis malā un meties jaunā izaicinājumā, kļūstot par ekonomikas skolotāju Ropažu vidusskolā.
Londonas vietā Ropaži
Mārtiņš, kurš lielu daļu dzīves pavadījis, nodarbojoties ar dažādiem sporta veidiem, jau pirms kāda laika izvirzīja augstu mērķi – piedalīties šovasar notikušajās paraolimpiskajās spēlēs Londonā. "Sportā ir vajadzīgi mērķi, citādāk nav motivācijas sešas reizes nedēļā trenēties. Kāda jēga no tā, ja nevēlies neko sasniegt?" tā jaunais skolotājs. Mārtiņš, kurš vairākus gadus strādājis par "Swedbank" apgrozāmo līdzekļu daļas vadītāju, dzīvē radās jauns izaicinājums – no velosipēda pārsēsties skolotāja krēslā. "Par labu skolotāja darbam izlēmu pirms pēdējās sporta sezonas, 2011.gada ziemā, kad vēl cerēju un plānoju kvalificēties Londonai. Vienkārši tad izdarīju lēmumu, ka pēc tam sportošanas intensitāti samazināšu un būs laika jaunām lietām, šajā gadījumā skolotāja darbam," tā Mārtiņš. Arī strādājot skolā, nav atteicies no darba bankā.
"Pēc intensīvās sportošanas atstāšanas hobija līmenī, sapratu, ka gribu darīt kaut ko vērtīgu, apgūt kaut ko jaunu un tajā pašā laikā dalīties ar savām zināšanām. Doma par pieteikšanos projektā "Iespējamā misija" man jau bija pirms kāda laika, taču tad mācījos maģistrantūrā, tad atkal svarīga bija izaugsme darbā bankā un sports. Tagad to visu esmu nedaudz nolicis malā un kļuvis par skolotāju," stāsta jaunais pedagogs.
Lai gan Mārtiņš bija plānojis, ka varētu strādāt dzimtajā Jelgavā, braukt uz darbu ar velosipēdu, tā rādot labu piemēru arī jauniešiem, dzīve ieviesusi savas korekcijas šajā perfektajā plānā. "Priekšmeti, ko es varēju mācīt, un turklāt vēl būt skolā tikai uz pusslodzi, Jelgavā netika piedāvāti. Tā es nokļuvu Ropažu vidusskolā, kur mācu ekonomiku trīs vidusskolas klasēm, līderību un vadu uzņēmēju spējas pulciņu pamatskolēniem, kā arī audzinu 11. klasi," savus pienākumus izklāsta Mārtiņš. Viņš neslēpj, ka par labu šai skolai nosliecies arī direktores Māras Priedes pozitīvās attieksmes dēļ. Jau pirmajā tikšanās reizē bija saskatāms direktores redzējums par skolas attīstības plāniem un kā tajā visā iederas skolotājs no "Iespējamās misijas".
Svaiga pieeja mācīšanai
Par savu lielāko plusu Mārtiņš uzskata īpašu pieeju mācīšanai. Lai gan viņš vēl meklē īstos veidus, kā jauniešus ieinteresēt, Mārtiņš ir apņēmības pilns, jo uzskata, ka no skolotāja lielā mērā ir atkarīgs, vai jauniešiem konkrētais mācību priekšmets interesēs.
"Ir mācību programma, pie kuras man jāturas. Nevaru stāstīt visu, ko iegribas, taču veids, kā pasniegt skolēniem informāciju, ir ļoti būtisks, jo, būsim reāli, – ja ir interese un vajadzība, visu ekonomikas grāmatas saturu var atrast arī internetā," tā Mārtiņš.
Pēc trim skolā pavadītiem mēnešiem viņam ir skaidrs, kādas prasmes skolēniem vajadzētu uzlabot. Viena no tām ir sadarbība grupās, jo jaunieši to dara nelabprāt, lai gan, strādājot teju vai jebkurā profesijā, šī spēja ir ļoti vajadzīga.
"Tāpat man jādomā, kā iedot viņiem tādus uzdevumus, kuri skolēniem nav pārāk viegli, bet tajā pašā laikā nav arī pārāk grūti, jo arī tas var mazināt jauniešu vēlmi pat ķerties tam klāt," pārliecināts jaunais skolotājs.
Skolēni "velk deķīti" uz savu pusi
Vēl viens būtisks pienākums Ropažu vidusskolā Mārtiņam ir audzināmā klase. Attiecības ar "savējiem" viņš smejoties raksturo kā "interesantas". "Ne viss ir tā, kā biju pirms tam iedomājies. Jaunieši ir ieviesuši savas korekcijas. Neslēpšu – kad man piedāvāja audzināmo klasi, ilgi domāju, vai piekrist. Skolā tomēr esmu tikai divas dienas nedēļā. Mani māca šaubas, vai jauniešiem tas būs pietiekami, taču direktore mani pārliecināja, ka viss būs labi," atminas 11. klases audzinātājs.
Pēc trim mēnešiem viņš ir pārliecinājies, ka rīkojies pareizi, jo audzināmā klase ir papildu atbildība, kas vēl vairāk saista pie skolas. "Negribētu būt vieslektoram, kurš atbrauc uz stundām, tās novada un aizbrauc." Mārtiņš piebilst, ka audzināmo izlaiduma dienā varēs arī rezumēt viņa paša darbu. "Klases audzināšana nav ekonomika, kur ielikt atzīmes un viss."
"Iespējams, ir skolotāji, kuri uzskata, ka skolā esmu tikai tā, garām ejot, jo tikai uz diviem gadiem. Taču es tā nedomāju. Esmu tajā iekšā par visiem 100 procentiem," tā Mārtiņš. Viņaprāt, ir labi, ka audzināmā klase nav liela, jo vajadzības gadījumā var izrunāties ar katru individuāli, izzināt jauniešu rūpes un vajadzības.
"Esmu gados jauns, vēl arī nepieredzējis kā skolotājs, tāpēc jūtu, ka skolēni dažkārt cenšas "pavilkt deķīti" bieži vien uz savu pusi, tāpēc garlaicīgi nav," spriež jaunais skolotājs: "Pašlaik mani audzināmie vairāk izbauda to vienu medaļas pusi, brīvību, līdz ar ko man ir ko darīt, lai vienotos par pienākumiem un atbildību, kas ir šīs brīvības cena, no otras puses."
Vadītāja amatā iegūtās zināšanas palīdzot arī skolas darbā, jo lielu daļu sūdzību par audzināmajiem viņš "absorbējot", necenšoties citu skolotāju rājienus pēc iespējas ātrāk nodot tālāk.
Ar velosipēdu uz Siguldu
"Ne vienmēr pirksta kratīšana ir efektīvākā metode. Tāpat kā vadītājam, arī klases audzinātājam ir jāsaprot, ko un kā teikt, un nereti kaut kas ir jāpatur sevī. Protams, ir situācijas, kad individuāli izrunājamies, taču nebūšu policists, kas aizvilks uz stundām un panāks, lai stundās uzvedās labi," uzsver Mārtiņš.
Ar jauniešiem jācenšas atrast kopīgu valodu, nevis tā jāaizstāj ar pārmetumiem un audzināšanu. "Par to pārliecinājos, kad dežurēju gaitenī un devītklasnieki spīdināja lāzeru. Es uzaicināju viņus nākt tuvāk, nevis spīdināt to no attāluma. Ar to arī viss beidzās, jo viņiem apnika," stāsta skolotājs.
Stāstot par nākotnes plāniem, jaunais skolotājs atklāj, ka jau nākamajā pavasarī ar saviem audzināmajiem cer doties izbraucienos ar velosipēdiem, piemēram, uz Siguldu.