Par spīti tam, ka neesmu autores jaunākā darba lasītāju vidū, intervija notika. Jāatzīst gan, ka pavisam samocīta un no Ingas puses negribīgi, it kā piespiesti. Ar dzejnieci mums tā arī neizdodas būt uz viena viļņa. Viņa kafejnīcā pasūta kruasānu un svaigi spiestu apelsīnu sulu, es izvēlos kafiju. Tāda veidojas arī saruna.
– Šī nav pirmā reize, kad saņem Ojāra Vācieša prēmiju. Ko tev nozīmē iegūt šādu atzinību?
– Ir patīkami saņemt balvas, tas ir kompliments un liels pagodinājums, bet reizē arī liels pārbaudījums, jo balvas stimulē iedomas, ka viss ir kārtībā. Ka tagad esmu laba rakstniece vai labs cilvēks.
Balva ir daudzu dažādu apstākļu sakritība, pār kuriem man nav pilnīgi nekādas kontroles. Piemēram, veiksme, dažādu cilvēku gaume un tamlīdzīgi. Tad cilvēkiem, kuri tās balvas saņem, piemēram, man, var rasties sajūta, ka viss ir kārtībā. Pārbaudījums ir nesākt tā domāt. Balva ir tikai balva, kas veidojas dažādu apstākļu sakritības rezultātā.
– Vai iegūtās atzinības kaut ko maina tavā dzīvē?
– Maina kaut vai to, ka mēs tagad ar tevi sarunājamies. Ja es nebūtu saņēmusi balvu, tu mani nebūtu aicinājusi uz interviju. Nē, nu kā tu to domā – vai tas kaut ko maina?
– Vai tas kaut ko maina tavā uztverē, dzīvē, tālākā darbībā?
– Uz šo jautājumu īsti nav iespējams atbildēt. Nu, balva ir liels pagodinājums.
– Internetā lasīju, ka balvu saņem par mūsdienu un sievietes dvēseles atspoguļojumu dzejā, dzejoļu krājumu "Migla". Vai tad sievietes dvēseli var tā atspoguļot, vārdos uzliekot uz papīra?
– Tu neesi lasījusi manu grāmatu, ja?
– Nē, visticamāk, arī lielākā daļa šīs intervijas lasītāju to nebūs paguvuši izdarīt.
– Labi. Nu, es neesmu teikusi to par sievietes dvēseli, bet protams, ka tas ir par sievieti, jo es tāda esmu un dažkārt arī manas varones tādas ir. Varbūt dažus dzejoļus var nosaukt par feministiskiem... Bet man ļoti grūti aprakstoši runāt par saviem dzejoļiem. Tāpēc es rakstu dzejoļus, nevis runāju par viņiem.
– Mans sākotnējais jautājums bija par to – ja reiz ir apraksts, ka dzejoļi ir par sievietes dvēseles atspoguļojumu, vai dvēseli var tā uzrakstīt vārdos, dzejā?
– Nu, protams, var. Kas tas par jautājumu?
– Līdzīgi kā – vai tu vari definēt, kas ir mīlestība? Tāpat kā katra sieviete un viņas dvēsele, tāpat katra mīlestība ir atšķirīga. Nevar būt viena formula tam, kas ir mīlestība, un tam, kas ir sievietes dvēsele.
– Tas – par sievietes dvēseli nav mans teksts. Definēt, kas ir mīlestība, ir ļoti grūti. Bet tas neliedz rakstīt par to dzeju. Tāpat ar sievieti – to definēt ir ļoti grūti, bet tas neliedz rakstīt par to dzeju. Un to es daru.
– Cik ilgi tu strādāji pie grāmatas "Migla"?
– Kopš 2007. gada, kad piedzima mana meitiņa. Sanāk pieci gadi.
– Vai apmēram pieci gadi ir laiks, pa kuru vari sarakstīt jaunu krājumu?
– Laikam tā sanāk, jo arī starp iepriekšējiem bija līdzīgi. Jā, tas ir mans temps.
– Vai šī grāmata tev pašai ir īpašāka par citām?
– Visas grāmatas man ir svarīgas. Šī ir nozīmīga, jā, bet arī iepriekšējās tādas bija. Vērtēt to, kā atšķiras tēmu loks vai valoda, īsti nav mans uzdevums. Tas vairāk ir lasītāju un literatūras vērtētāju ziņā.
– Kas tevi vairāk iedvesmo – pozitīvi vai negatīvi pārdzīvojumi?
– To grūti pateikt. Var būt gan tā, gan tā. Drīzāk noteicošā ir pārdzīvojuma intensitāte.
– Cik daudz lasi citu dzeju?
– Es lasu katru dienu. Dažkārt arī angliski un krieviski. Arī prozu un teorētisko literatūru. Viens dzejoļu krājums mēnesī, manuprāt, ir ļoti maz. Bet man ir grūti atbildēt, jo neesmu domājusi par mērvienību, cik daudz es lasu.
– Kāpēc raksti tieši dzeju, nevis, piemēram, prozu?
– Uz to es varētu tev jautāt – kāpēc tu strādā tieši par žurnālisti?
– Tāpēc, ka es to studēju, atradu darbu šajā nozarē, un tas man tīri labi patīk. Bet diez vai tas lasītājus interesē.
– Jā, nu ar mani varētu būt līdzīgi. Man grūti atbildēt uz šo jautājumu. Nu, es sāku rakstīt dzeju, jo tas bija veids, kādā es spēju izpaust savas emocijas. Man ļoti patīk dzeja, arī proza.
– Vai atceries savu pirmo dzejoli?
– Tas droši vien bija ļoti agri, un to neatceros, bet pirmā nopietnā publikācija man bija 19 gados. Pirms tam, atceros, bija viens dzejolis par zirgu, publicēts žurnālā "Draugs". Tad man bija kādi 16 vai 17 gadi.
– Tavi darbi publicēti literatūras portālā www.satori.lv. Vai lasi komentārus pie tiem?
– Agrāk lasīju, tagad nelasu.
– Kāpēc?
– Kas kāpēc?
– Kāpēc agrāk lasīji, bet tagad vairs nelasi?
– Es tos vairs nelasu, jo lielākoties tie ir anonīmi. Cilvēki, kas tos raksta, ir šķietami drosmīgi, pauž dažādus diskutablus un pārspīlētus viedokļus. Cik var noprast pēc komentāriem, dažreiz cilvēki ir ārkārtīgi emocionāli sakāpināti. Viņiem gribas izpausties, bet tas notiek anonīmi.
Un tā man šķiet nelīdzvērtīga situācija, kurā dzejnieks ir ar pilnu vārdu un uzvārdu, turklāt atklāj savus intensīvus pārdzīvojumus un ļoti atvērti iet pie lasītāja. Bet, piemēram, komentētājs ar niku "123" pasaka: "Tas viss ir sūds!" Tā ir absolūti nelīdzvērtīga situācija. Mani neinteresē šo anonīmo cilvēku viedoklis.
UZZIŅAI
Inga Gaile
Dzimusi: 1976. gada 29. jūnijā Rīgā
Dzejas publikācijas: kopš 1996. gada. Dzejoļi atdzejoti angļu, lietuviešu, zviedru un bengāļu valodā. Atdzejojusi Latvijas krievu dzejnieku darbus. Veidojusi dramaturģisko materiālu vairākiem teātra iestudējumiem
Dzejas krājumi: "Laiks bija iemīlējies" (1999), "Raudāt nedrīkst smieties" (2004), "Kūku Marija" (2007), "Migla" (2012)
Atzinības: Saņēmusi Klāva Elsberga prēmiju (1999), Annas Dagdas fonda balvu (2004), Dzejas dienu balvu (2007), Ojāra Vācieša prēmiju (2004 un 2012), žurnāla "Latvju Teksti" balvu (2012)
24. novembrī Carnikavas novada dome jau desmito reizi pasniedza Ojāra Vācieša literāro prēmiju dzejā. Šogad prēmijas laureāte ir dzejniece Inga Gaile par dzejoļu krājumu "Migla".