– Rit valsts svētku nedēļa. Ar kādām sajūtām to vadāt?
– Īpaši pacilāta sajūta bija Lāčplēša dienā 11. novembra krastmalā. Svecīšu nolikšana un karavīru pieminēšana ir ļoti vienojošs moments, jūtama kopība. Diemžēl daudziem galvā ir "pamatīga putra": kurš gads tas bija, kas par notikumiem.
– Kā saviem bērniem stāstāt par valsts vēsturi?
– Galvenais, mēģinu nestāstīt didaktiski. Mūsu mājās nenotiek vēstures lekcijas. Mēģinām daudz ceļot pa Latviju un katrā vietā pastāstu – par pilskalnu, svētvietu, akmeni, strautu.
Rīgas 69. vidusskolas vēstures skolotājs Odisejs Kostanda bija tas, kurš mani aizrāva ar latvisko. Viņš uzdeva jautājumus, ko nevarēja atrast visās pieejamajās grāmatās. Mums ir ļoti spēcīgas tautas vērtības, gadskārtu svētki un godi, tāpēc tos nedrīkst atdalīt no vēstures. Tautas gara mantās slēpjas spēks, iespējams, tieši tāpēc latviešu karavīri vienmēr izcēlušies ar lielu varonību. To atzinuši pat mūsu ienaidnieki gan senās hronikās, gan 20. gadsimta karos.
– Kāds ir vīru kopas "Vilki" galvenais vēstījums?
– Vīriem pievienojos 1991. gadā. Viens no galvenajiem mērķiem ir saglabāt vīrišķīgo, jo folklora ir ļoti sievišķīga. Tam ir savi iemesli – vīriešus vienmēr izkauj. Pavarda glabātājas ir sievietes.
Tā ir patiesība, ka latviešu zēni palīdzēja Ļeņinam izveidot padomju valsti, pirmais Krievijas jaunās armijas ģenerālis bija Jukums Vācietis. Interesanti, ka 1920. gadā Kremlī komandējošā valoda bija latviešu, un krievu puišeļi gribēja tikt latviešu vienībās, jo tās bija izcilas. Visi raustījās no latviešu strēlniekiem. Viss padomju režīms to atceras, un ienaidniekiem tas nepatika.
Sākumā mums visi teica, ka dziedam labi, bet mūsu vieta esot uzstāties veco ļaužu pansionātos. Sākumā dziedājām strēlnieku dziesmas, atmodas laikā jau pievienojās leģionāru un nacionālo partizānu dziesmas, vēlāk ienāca folklora.
– Kas "Vilkiem" palīdz noturēt kopīgu garu jau 20 gadus?
– Pārmantotība. Par jaunāku laiku dziesmām stāstījuši paši cīnītāji. Vecs vīriņš, knapi pukst, bet, kad sāk dziedāt, izslienas stalts vīrs. Tās ir muļķības, ka karavīru dziesmas ir sērīgas un bēdīgas. Ir tik daudz jestru, lustīgu, arī rupju dziesmu. Taču strikti noteikts, ka dāmu klātbūtnē rupjās nedzied. Varam teikt, ka esam vienīgie Latvijā, kas pēta un izdzied visas karavīru dzīvesziņas no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām.
– Kāpēc pastāv folkloras kopas?
– Folkloras kopas ir ļoti atšķirīgas. Mūsdienu cilvēks uzreiz neizprot autentisku senu mūziku. Un tad šķiet – ko viņi tur ķēmojas. Lai nonāktu līdz senajām vērtībām, ir jābūt tādām grupām kā "Iļģi, "Auļi", kas ieinteresē un dod mūsdienīgus ritmus. Tad cilvēki sāk domāt, kāpēc tā.
Aizbraucot uz skolām, pirmais moments nereti ir: onkuļi saģērbušies jocīgās drēbēs. Skolēniem pat reizēm ir kauns par mums, bet koncerta beigās viņu domas ļoti mainās. Stāstām, ka tie karotāji bija tādi paši jauni puikas. Toreiz gan jaunieši bija sportiskāki, tagad reti kurš dara lauku darbus, bet boksējas datorā. Tomēr mūsu pārliecība ir, ka kritiskā momentā būtu kā senāk – savāktos un ietu uz galveno mērķi sargāt Latviju.
– Vai globalizētajā pasaulē vispār iespējams saglabāt latvisko identitāti?
– Eiropā ir briesmīgs bardaks, tautu sajaukšanās. Tas ir neizbēgami. Interesantākais nav pilsētvide: labākais un patiesākais meklējams tieši laukos. Traģiski, ka valsts ekonomika neatbalsta laukus, jo īstā latvietība ir tieši tur. Pilsētā varam to saglabāt mākslīgi, arī ar folkloras kopām.
– Kāpēc Latvijā leģionāri ir tik pretrunīgi vērtēti?
– Mēs mēģinām nešķirot. Sarkanarmieši cīnījās pret vāciešiem, leģionāri cīnījās pret krieviem ar domu aiziet līdz Sibīrijai, atbrīvot radiniekus. Dziesma ļoti labi pasaka: "Mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos." Galvenā doma bija, ka mums nevajag saimnieku, ka jāizdzen ienaidnieks, nevis jācīnās, piemēram, par Hitleru. Šī tēma ir ļoti politizēta, un politiķi ar to spēlējas.
– Arī jūsu vectēvs piedalījies II pasaules karā, bijis sarkanais strēlnieks.
– Vectēvs Zigfrīds Šillers gan neko daudz nestāstīja. Kad sākās karš, viņam bija 17. Bēgļu gaitās nokļuva Krievijā. Viņu ievainoja, ar kontūziju karš viņam beidzās. Ievainots viņš uzdevis jautājumu: "Kāpēc es nemirstu Latvijā?" Vectēvs gāja sist ārā vācieti, nevis cīnījās par Staļinu.
Latvijai kļūstot brīvai, visi "sarkanie" tika dēvēti par sliktajiem. Pēc laika sliktie bija arī leģionāri. "Vilki" mēģina uzsvērt, ka nedalām, kurā pusē karojuši, jo viņi visi ir latviešu karavīri, un mums ar viņiem jālepojas.
– Kā jūsu ģimene padomju laikos saglabāja latviskās vērtības?
– Pēc kara gāja smagi. Māte nesen stāstīja – kara iespaidā ģimene nepārtraukti baidījās par nejaušiem valsts drošības dienesta "pārsteigumiem". Vecāsmammas Irmas māsa Olga astoņus gadus bija Sibīrijā, nav zināms, kādu galu ņēmis viņas vīrs.
Tagad tā šķiet kā pasaka, bet toreiz viņi dzīvoja, visu laiku trīcot un drebinoties. Ziemassvētkus nesvinēja, eglīti iededza tikai 31. decembrī, jo baidījās un gribēja pasargāt bērnus un mazbērnus.
Es nezināju neko. Jautājot, vai krieviem bija tādas pašas "darba nometnes" kā vāciešiem, man atbildēja, ka neko nezina, kaut gan vecāsmammas māsa bija Sibīrijā stingrā režīma cietumā. Mēģināja par to nerunāt.
Mani senči nodarbojās ar tautas amatniecību: vectēvs pina grozus, vecāmāte darināja salmu cepures, mans tēvs Kārlis gatavo kokles. Domāju, viņš izgatavojis visvairāk etnogrāfisko kokļu Latvijā. Latviskā vide ģimenē nav paslepus uzturēta, bet nu ir atdzimusi.
– Dziesmas karalaukā, dziesmas barikādēs – kāpēc tieši dziesma ir tautas biežāk izmantots ierocis?
– Mūzika harmonizē, tai ir liels spēks un arī aizsardzība. Ir pieraksti, ka karavīri, zinot, ka nākamajā dienā būs smaga kauja, nevis izgulējušies, bet visu nakti dziedājuši. Gan strēlnieku, gan leģionāru laikā dziedāja arī dziesmas, kas ir kā buramvārdi. Mātes rakstīja uz lapiņām, lika kabatās.
Viena zāļu sieviņa man stāstīja, ka sen, sen viņas māte šādus buramvārdus iedevusi līdzi brālim. No kaujas viņš atgriezies cauršautu šineli, bet pašam ne skrambiņas... Savukārt jautrās dziesmas bija vajadzīgas, lai uzmundrinātos pēc biedru, brāļu, draugu zaudējuma.
– Ko novēlat Latvijai dzimšanas dienā?
– Jābūt lepniem par sevi, savu ģimeni, valsti. Ļoti daudz runājam par to, kā mums nav. Ir jābeidz muldēt un beidzot jāpaskatās, ko esam vērti.
UZZIŅAI:
Brīvmākslinieks
Vairāk nekā desmit gadus strādājis Babītes vidusskolā par koncertmeistaru,
ilggadējs leļļu teātra aktieris
Ģimene: sieva Lilija Lipora, dejas teātra kompānijas "Zvaigžņu aka" vadītāja,
dēls Dzintars (12), meita Arta (14).
