"Kad darbs ir labi izdarīts, aplausi ir lielākais honorārs. Nekāda nauda nav līdzvērtīga sajūtai, ka tevi pieņem," atzīst talantīgais siguldietis.
– 17. novembrī būs tavs pirmais solokoncerts "Dievišķā dzirksts" koncertzālē "Baltais flīģelis" dzimtajā Siguldā.
– Ilgi gaidīts koncerts. Koncertzāle man ļoti simpatizē ar tās auru un atmosfēru, tepat blakus Siguldas gleznainās gravas. Varēšu iepriecināt savus mīļos siguldiešus, taču bailes neizjūtu. Drīzāk tas ir profesionāls skatuves drudzis jeb obligāta uztraukuma deva, kas nepieciešama, lai pilnasinīgi atdotos mūzai un neaprakstāmajai enerģijas apmaiņai starp publiku un mākslinieku.
– Citi puikas bērnībā spēlēja futbolu, ko tikmēr darīji tu? Kā pievērsies mūzikai?
– Paldies vecākiem, sevišķi mammai, kura mani pierunāja doties uz mūzikas skolu. Atceros, viņa man mācīja "Sešus mazus bundziniekus" iestājpārbaudījumiem mūzikas skolā, kuru sāku apmeklēt līdz ar mācībām 1. klasē. Sākumā gribēju spēlēt pūšaminstrumentus.
Kā mazam puikam šķita, ka interesantāk izskatās – visādi kloķi. Tik mazā vecumā tos nevar spēlēt, taču bija brīva vieta čella klasē. Uzreiz iepatikās. Sajūta, ka čells vibrē ar ļoti cilvēcīgu tembru, rezonē ar ķermeni un dvēseli. Taču tad nāca pusaugu gadi – akadēmiskā mūzika un mūzikas skola nešķita stilīga. Ņemot vērā tā brīža pieprasījumu jauniešu publikā, sāku apgūt ģitāru. Tolaik pievērsos alternatīvajai mūzikai, dzīvesstilam, neizpalika pīrsingi, melni, gari mati.
– Kad sāki dziedāt?
– Absolvējot vidusskolu, bija pienācis brīdis domāt par augstskolu. Ilgi biju pārliecināts, ka vēlos studēt arheoloģiju: biju piedalījies izrakumos un tas mani saistīja. Bet īsi pēc žetonvakara mamma teica vārdus, ko atcerēšos visu mūžu: "Kalvi, balss tev ir, muzikāls tu arī esi, kāpēc gan tev neiet dziedāt operu?"
Tas bija kā zibens spēriens un iedarbojās momentāni – sapratu, ka tas ir tas ceļš, pa kuru jāiet. Atzīšu, iepriekš pat neapmeklēju operu un neinteresējos par to. Man pat opera drusku derdzās. (Smejas.)
– Esi uzstājies Somijā. Vai somu publika atšķiras no pašmāju?
– Somijā dziedāju grāfa Almavivas lomu Mocarta "Figaro kāzās". Operas galvenais vadmotīvs bija perversums. Somijas publika ir pieredzējušāka un vieglāk uztver moderno režiju. Latvijā tā ir konservatīvāka un, visdrīzāk, to nesaprastu. Tomēr pārsteidza, ka kultūra somiem ir finansiāli labi atbalstīta, bet talantu ir ļoti maz, kas ir tieši pretēji mums.
– Kāpēc tā?
– Tā ir vecā skola. Sapratu, ka man kā dziedātājam ir nepieciešama dresūra, darbs. Ja arī monotoni, nostrādāju konkrētu laiku un jūtu izaugsmi. Rietumos pieeja ir krietni virspusējāka – neviens nedod papildu motivāciju, viss jāprot pašam. Pie mums vēl ir rīkstes paliekas pedagoģijā. Tas ir iemesls, kāpēc spējam vairāk, ātrāk un labāk attīstīties.
– Vai panākumiem pietiek tikai ar talantu?
– Mēdz teikt, ka 5 % ir talants, 95 % – darbs. Es teiktu, ka talants ir 3 % un darbs ir 97 %. Sākot dziedāt akadēmisko mūziku, tu iestājies tādā kā mūžizglītībā. Tas nav kā iemācīties braukt ar velosipēdu un braukt visu mūžu. Mūsu ķermenis ir unikāls, tas mainās katru dienu, līdz ar to mainās arī balss. Mērfija likums: kad šķiet, ka patiešām izdodas lieliski, "māja sabrūk" – un atkal sāc visu no sākuma.
– Kā norit tava ikdiena?
– Diena sākas jau pusseptiņos. Nu jau mostos bez modinātāja. Pats pirmais – pārbaudu, vai balss ir vietā. Akadēmijā esmu astoņos. Jābūt laikus, lai varētu tikt pie mācību telpas jeb klasītes, kā mēs to saucam. Tās izķer diezgan ātri. Tad notiek aptuveni četru stundu individuāls darbs: iedziedos, mācos lomas, ārijas, romances, trenēju tehniku. Nepārtraukts darbs ar sevi. Vienmēr cenšos izaicināt sevi, dziedot augstāk, stiprāk. Pie katras skaņas jāpiestrādā ļoti akurāti, ar prātu. Pēcāk lekcijas. Akadēmijā esmu līdz pat septiņiem astoņiem vakarā. Dažkārt arī sestdienās. Brīvdienās ir koncerti. Slodze ir liela, un brīvā laika ir maz.
– Kā sevi uzturi formā?
– Apmeklēju sporta zāli, jo ir jābūt labā fiziskā formā, spēcīgam, gatavam uz skatuves veikt dažādus uzdevumus. Mūsdienu režisoru laikmetā var gadīties, ka ir jātur uz rokām sieviete un vienlaikus jādzied. Brokastīs ēdu auzu pārslu putru ar ievārījumu, kas ir veselīgi un barojoši. Jābūt piesardzīgam ar savu instrumentu, jo tāds ir tikai viens, – nevaru ieiet veikalā un nopirkt puskilogramu baritona balssaišu. Laikus sāku tīt šalles ap kaklu, nedzeru aukstus dzērienus.
– Kas ir tavi lielākie atbalstītāji, un kur smelies enerģiju?
– Tā ir ģimene: mamma Dzintra, tētis Normunds un brālis Jurģis. No viņiem vienmēr saņemu atbalstu, varu uzticēt grūtības. Arī mans pedagogs Krišjānis Norvelis. Enerģiju smeļos no dabas, saules, pastaigām gar jūru. Pirms gulētiešanas skatos multenes. Tas sniedz humora devu, kas palīdz izdzēst dienas pārdzīvojumus, jo operdziedātājs ir arī aktieris un izlaiž daudz emociju caur sevi.
– Vai taisnība, ka dziedātāji dzerot jēlas olas, lai saglabātu balsi?
– Neesmu ēdis ne jēlas olas, ne speķi, ne sviestu. Triki lai paliek triku māksliniekiem. Tomēr zinu – ja noķerta slimība, no tautas medicīnas vislabāk palīdzot vārīts piens ar medu, sodu un sviestu. Svarīgākais dzert daudz ūdens – balss saitēm vienmēr jābūt mitrām.
– Vai esi māņticīgs pirms došanās uz skatuves?
– Nē. Arī talismana man nav. Pirms koncertiem man ir rituāls – nododos klusai lūgšanai par to, lai viss izdodas, lai balss skan, lai varētu priecēt publiku. Tā sevi nomierinu.
– Ko dari brīvajos brīžos?
– Man patīk pabūt ar sevi, palasīt Bībeli, apdomāt notikumus. Tuvojoties Valsts svētkiem un Ziemassvētku koncertiem, brīvu brīžu tikpat kā nav. Brīvdienas ir mākslinieku darba dienas. Man kā jaunam dziedātājam tā ir liela slodze un atbildība dziedāt lielos pasākumos.
– Kas ir skaistākais Siguldā?
– Ļoti daudz enerģijas smeļos Gleznotājkalnā. Arī Satezeles pilskalnā. Visa Gaujas senleja ir ļoti skaista. Diendienā esot blakus šīm vietām, tās vairs neuzlūko kā ko īpašu. Tomēr jau piecus gadus dzīvoju Rīgā un uz Siguldu braucu reti, tāpēc katru reizi varu tās uzlūkot un ieelpot Siguldas gaisu kā no jauna.
– Kas ir tavi elki uz pasaules opermūzikas skatuves?
– Galvenokārt ietekmējos no mana pedagoga, Latvijas Nacionālās operas basa Krišjāņa Norveļa, kurš man ir tuvs kā personība un dziedātājs. Rīgā viņš man ir kā otrais tēvs. Pat vizuāli esam līdzīgi. Daudzi teikuši, ka arī balsis mums ir līdzīgas. Viņš zina manu balsi, es zinu viņa. Kopā varam izveidot vislabāko rezultātu. Ar māksliniecisko izpildījumu un neapšaubāmo tehniku dziļu iespaidu uz mani atstājis arī krievu baritons Dmitrijs Hvorostovskis, dēvēts par Sibīrijas ekspresi.
– Uz kuras skatuves tu noteikti gribētu dziedāt?
– Ņujorkas Metropolitēna operā pašlaik ir teātris ar visspēcīgāko kolektīvu, labākajiem režisoriem. Mans mērķis ir dziedāt tik ilgi, cik vien varēšu, saglabājot savu moto: atdoties par 100 %, katrā uzstāšanās reizē ielikt visu, ko varu. Negribētu kļūt par diletantu un darīt kaut ko tikai tāpēc, ka jādara.