Ar smaidu viņš gan greiderā kāpj, lai šķūrētu sniegu Garkalnes ielās un ceļos, gan labo rotaļlietas kopā ar mazdēliņu Kārli.
– Jūsu pārziņā jau piekto gadu ir Garkalnes novada praktiskā saimniecība. Kā kļuvāt par komunālservisa vadītāju?
– 2007. gadā ekonomisku apsvērumu dēļ vajadzēja meklēt daba vietu tuvāk pie mājām. Esmu dzimis un uzaudzis šajā novadā. Ar sievu Ilzi, meitu Lieni un dēlu Arti saimniekoju sava tēva mājās. Tāpēc, kad izsludināja konkursu uz vakanto "Garkalnes komunālservisa" vadītāja vietu, nolēmu pietiekties – un konkursā uzvarēju. Vadošos amatos jau biju strādājis, un man ar cilvēkiem allaž ir veidojies labs kontakts. Varbūt tāpēc, ka, pirms pieņemu lēmumus, vienmēr konsultējos ar saviem darbiniekiem.
– Priekšnieki parasti dienas vada savā kabinetā. Bet jūs redz gan garāžā pie vīriem runājam un kādu joku palaižam, gan pie greidera ziemas vakaros sniegu šķūrējam.
– Es uzskatu, ka darbā ir jābūt vienlīdzīgiem. Strādājot komunālservisā, man daudz palīdz tas, ka jaunībā, tūdaļ pēc skolas beigšanas, strādāju par parastu šoferi. Pārliekot tiesības, ik reizi paaugstināju kategoriju un varēju vadīt autobusu, pēc tam arī smago mašīnu. Visas tiesības man ir saglabājušās, un es jebkurā brīdī varu sēsties pie jebkura veida tehnikas stūres.
Kad ar Garkalnes domes palīdzību pirkām greideru, bija noteikums, ka vajag izskolot divus cilvēkus, kuri ar šo tehniku prot apieties. Viens bija greiderists, bet otrs – es pats. Tāpēc sniega bagātās ziemās, kad greiderists savu maiņu ir nostrādājis un pārguris, vakarā greiderā kāpju es un turpinu šķūrēt sniegu no novada ceļiem. Reizēm darbs ievelkas pat līdz pusnaktij, lai ielas būtu tīras un cilvēki no rīta varētu tikt uz darbu.
Šogad ziemai esam labi sagatavojušies. Esošā tehnika jau izremontēta, un nupat saņēmām jauno traktoru, kam ziemā varēsim pielikt sniega lāpstu, bet vasarā – piekabi. Par šo pirkumu esmu ļoti priecīgs. Jo Garkalnei ir raksturīgas mazas ieliņas, kurās ar lielo greideru nemaz nevar iebraukt.
– Kāpēc nepieņemat darbā papildu darbiniekus?
– Mēs esam pašvaldības SIA, un sava nauda mums pašiem ir jānopelna, tāpēc liekus cilvēkus nevaram atļauties algot. Katrs mūsu darbinieks veic vairākus pienākumus, atkarībā no vajadzības. Un darāmā ir daudz. Mūsu pārziņā ir māju apsildīšana, ūdens un kanalizācijas sistēmu uzturēšana, ceļu uzturēšana kārtībā, elektrolīniju apkalpošana, zāles pļaušana, kritušu koku novākšana.
Nupat Garkalnē pabeidzām un nodevām ekspluatācijā ietves, kas ved uz bērnudārzu un skolu. Tās speciāli pacēlām augstāk par braucamo daļu, lai bērniem ir drošāka iešana. Šovasar starp jaunajām mājām nodevām ekspluatācijā sporta laukumu, kas norobežots ar piecu metru augstu žogu, lai futbola, volejbola un basketbola bumbas nelidotu pāri. Uzstādījām soliņus. Nu jauniešiem ir vieta, kur pulcēties, nav jāklīst pa ielām un jāsēž pieturās. Puiši nāk uz laukumu uzspēlēt futbolu, bet meitenes – pavērot spēli.
– Tā šķiet, ka arī visā novadā valda kārtība. Kā jums to izdodas panākt?
– Atceros, pirmajā gadā visas mežmalas un grāvmalas bija pilnas ar visādām drazām. Lai sakārtotu vidi, pēc iedzīvotāju lūguma divas reizes gadā organizējam talku, kurā no iedzīvotājiem par brīvu savācam lielgabarīta atkritumus, bet logu stiklus, pudeles un burkas, kā arī auto riepas cilvēki var nest un salikt konteineros, kas izvietoti garāžu teritorijā.
Atsaucība ir ļoti liela, un tas, ko kādreiz izmeta mežmalās, tagad nokļūst uz otrreizējo pārstrādi vai atkritumu laukumu. Iedzīvotājiem paši piedāvājam arī atkritumu konteineru izvešanu un asenizācijas pakalpojumus. Ja gadās tā, ka kāds konteineru izlicis pēc tam, kad mašīna jau pabraukusi garām, piezvanām cilvēkam un pasakām, kad tieši mašīna tuvākajā laikā pa šo maršrutu brauks atkal, un pa ceļam savācam arī viņa atkritumus.
Garkalnes novada ciemati gan atrodas uz visām pusēm un diezgan lielā attālumā viens no otra, tāpēc darbi un reisi jāplāno ļoti pārdomāti. Vides sakopšanā personīgais piemērs ir ļoti svarīgs. Man mašīnā vienmēr ir cimdi un atkritumu maiss. Ja braucot redzu – kāda vieta ir piedrazota, apstājos un savācu. Reiz izkāpu pie pieturas, lai salasītu izmētātos papīrus un pudeles. Cilvēki toreiz acis vien iepleta – redz, kādi mums Garkalnē tagad sētnieki, atkritumus uzvalkos un šlipsēs savāc. Bet tagad vēroju, ka arī iedzīvotājiem nav problēmu noliekties un pacelt nomestu papīru vai sapuvušu ābolu.
– Mēdz teikt, ka kurpniekam nav kurpju, drēbniekam – drēbju. Vai, līdzībās runājot, nav tā, ka uz mājas darbiem ne virsū negribas skatīties?
– Tā gan nav. Ja ir sasnidzis sniegs, man nav grūti piecelties agrāk un notīrīt celiņus. Sanāk laba rīta vingrošana bez trenažieriem un par brīvu. Ja vakarā mājās pārnāku pirmais, ķeros pie vakariņu gatavošanas – uzvāru zupu, uzcepu gaļu vai kotletes. Pats mājās kūpinu arī cūkgaļu un vistiņas. Pa svētkiem man uz pieprasījumu ir jāgatavo cepti vistu spārniņi medū. Tie no šķīvjiem pazūd ļoti ātri.
– Kā jūs atpūšaties pēc spraigas darba dienas un nedēļas?
– Pa ziemu kopā ar sievu labprāt braucu slēpot, jo bērni jau izauguši un viņiem ir savas izklaides. Vasarā labprāt skrienu orientēšanos, arī pamakšķerēju – ne zivju, bet atpūtas dēļ.
Ļoti daudz prieka mums ar sievu sagādā četrus gadus vecais mazdēliņš Kārlis, kurš mani uzrunā par Dudū, bet sievu par Tātu. Mēs abi pārspriežam visādas ar tehniku saistītas lietas, labojam rotaļlietas un kopā mācāmies grozīt īsto automašīnas stūri.
