Tiesa, intervijas laikā gana daudz runājām arī par valstī notiekošo, un Lancmaņa kungs, kura inteliģence, dzīvesgudrība, uzmanība un atsaucība cilvēkus allaž fascinējusi, dažbrīd bija ļoti tiešs, pat ass, neslēpjot to, kas viņu beidzamajā laikā uztrauc. Savukārt, izstaigājot pili, droši var apgalvot – mums vajadzētu lepoties, ka tieši Latvijā atrodas viena no skaistākajām pilīm Eiropā.
– Pirms mūsu sarunas bijāt restauratoru darbnīcā, kur tiek strādāts pie jaunās ekspozīcijas. Vai tiešām ar visiem saimnieciskajiem jautājumiem tiekat galā paši?
– Jā, tikai dārzeņus neaudzējam, jo lētāk tos ir nopirkt veikalā. (Smejas) Ja nopietni, mums vajadzētu pamācīties no tā, kā saimniekoja 18. gadsimtā, un pie šī saimniekošanas modeļa arī cenšamies turēties. Ja vajag skapīšus vai vitrīnas jauniegūtajiem priekšmetiem, tos pagatavo mūsu galdnieki, un es varu tikai iedomāties, cik tas izmaksātu, ja mēs pirktu ārpakalpojumus! Reizēm šķiet, ka pašlaik nauda tiek šķērdēta nedomājot un miljoni burtiski tiek "sadedzināti".
Paldies Dievam, ka par visiem darbiem varam norēķināties paši, tātad esam pašpietiekami un neesam ne no viena atkarīgi. Man tiešām negribas iepīties tajā pašreizējā birokrātiskajā aparātā, kur visi tikai gaida, ka nauda nokritīs no debesīm vai to kāds atsūtīs no Briseles, un tad nu tikai taisīs! Tāpēc visa pils uzturēšana notiek par mūsu pašu nopelnīto naudu – pārdodot biļetes un izīrējot telpas pasākumiem.
– Pilij šajos gados ir bijis ļoti daudz labdaru: Teterevu fonds, "ABLV" banka, arī citi...
– Mums jau to mecenātu nemaz nav tik daudz. Piemēram, "ABLV" banka savulaik mums sponsorēja daļu no pils bibliotēkas griestu plafona konservācijas, un tas bija tikai viens etaps. Pēc tam mazliet naudas iedeva Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija un Pasaules pieminekļu fonds. Vēlāk parādījās Boriss un Ināra Teterevi, kuri ir mūsu galvenie sponsorētāji, un viņi to sāka jau 1997. gadā. 2010. gadā viņu iedotais pusmiljons eiro, par ko visi runāja, tiešām mūs izglāba – par šo naudu pabeidzām četru telpu restaurāciju. Viņi noteikti ir mūsu eņģeļi!
– Ir dzirdēts viedoklis, sak, ja organizācija, piemēram, teātris, pati nespēj nopelnīt naudu, to nevajag atbalstīt – tā teikt, lai tiek galā paši. Jo ņemt naudu no cilvēkiem, kuru reputācija varētu būt apšaubāma, nav pieļaujams.
– Bet bez sponsoriem nav iespējams iztikt! Vai mums toreiz bija iemesls teikt: kas tā tāda "ABLV" banka vispār ir? Manuprāt, viņi bija godīgi cilvēki, kuri ļoti daudz naudas deva kultūrai. Viņi taču gadu no gada pirka mākslas darbus un veidoja laikmetīgās mākslas kolekciju! Tāpēc mums pat nenāca prātā apspriest viņu reputāciju. (Domā)
Starp citu, savulaik, iedodot 20 tūkstošus latu, mūs izglāba "Banka Baltija". Un mums ir princips: izliekot sponsoru sarakstu, mēs šīs bankas plāksnīti neesam noņēmuši nost. Jo tajā brīdī, kad viņi mūs atbalstīja, mums naudas nebija nemaz. Tas bija smags brīdis – mēs divus gadus ziemā pili pametām, jo nebija naudas apkurei. Pilī no griestiem karājās lāstekas, un mums nācās pārrestaurēt mākslīgo marmoru, kas bija apsarmojis... Tādā brīdī parādās šī banka un ar savu naudu, kas likās neiedomājama summa, mūs izglābj. Tāpēc uzskatu, ka nepateicība ir ļoti, ļoti slikta īpašība! Un tas būtu ļoti dīvaini tagad teikt un pētīt: nez, kas tam tur ir aiz ādas un ko viņš grib panākt...
– Rodas sajūta, ka sabiedrība pašlaik ir "sašūmējusies". Vai esat domājis par to, kādēļ šīs neglītās lietas uzpeld tieši valsts jubilejas gadā?
– Katram jau par to noteikti ir savs viedoklis. Es savā ziņā esmu fatālists un arī gribētu, lai tie galdauti ir balti, bet dažkārt dzīvē tā nesanāk. (Klusē) Bet to gan es gribētu pateikt: notikumā ar Ilmāru Rimšēviču [Latvijas Bankas prezidents – U. G.] man likās ļoti dīvaini redzēt, ka nepilnas dienas laikā cilvēku, kurš tik ilgi ir vadījis banku, kurš noturēja latu no devalvācijas, kurš ieveda eiro, – ka tas viss tiek aizmirsts, ka visi novēršas, amatpersonas neko negrib zināt. Viņš nav pat paspējis atvērt muti, lai pateiktu kaut ko savai aizstāvībai, un tiek notiesāts tikai tāpēc, ka ir bijusi kratīšana viņa darbavietā un ka viņš ir pratināts Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā. Tas ir jautājums par cilvēku attieksmi un nespēju vērtēt lietas, nemaz nerunājot par nevainības prezumpciju, ja pietiek ar vienu dienu, lai cilvēks tiktu norakstīts un viņa dzīve sagrauta.
Protams, tas nav mans lauciņš, bet ko gribu piebilst kā cilvēks no malas: Rimšēviču es pazīstu sen, jo jau ilgi darbojos Latvijas Bankas Monētu dizaina komisijā, turklāt – ja redzu cilvēku, kurš ir ļoti gudrs, ļoti piesardzīgs, kurš ir uzbūvējis žilbinošu karjeru, tad iedomāties, ka viņš to gribētu nožēlojama kukuļa dēļ sagraut, – es tādu versiju nepieņemu. Tad viņam vienkārši ir jābūt trakam, un viņš nav traks. Ar to visu gribu teikt, ka ikvienam cilvēkam vajadzētu novērtēt to informāciju, kas ap mums griežas, jo ik brīdi mums tiek uzdoti dažādi jautājumi, liekot ieņemt savu nostāju. Manuprāt, vērtējot šādus gadījumus, acīs jāpatur visa aina.
– Tā aina ir visai nepievilcīga...
– Jā, un otra lieta, ko es absolūti nepanesu, – tā ir cilvēku tieksme uz linčošanu. Diemžēl tā ir ļoti izplatīta parādība. Trīs gadus darbojos ap savu gleznu ciklu "Revolūcija un karš" un, vācot materiālus par karu un revolūciju, centos saprast, kas cilvēkus uz to dzen, un secinājumi bija skumji: cilvēki ir nežēlīgi pēc savas būtības, un tieksme pēc linčošanas ir ārkārtīgi spēcīga. To labi redzam arī tagad – pietiek vienam iebrēkties "Sitiet viņu!", un sākas virtuālā linčošana, kas šim laikam ir tik raksturīga. Jo – kas var būt ērtāk, kā linčot kādu savā blogā vai komentāros, sak, protams, es jau zināju, viņi visi ir krāpnieki...
Acīm redzot, to darot, cilvēki no kaut kā atsvabinās un izjūt baudu. Man liekas – ja kādu grib linčot, vienmēr vajadzētu izvērtēt situāciju un pajautāt, vai tas atbilst manai izjūtai, nevis paņemt akmeni un mest. Šis aklais naids mani šausmina, un nav lielāka netikuma par skaudību un aklu naidu.
– Jūsuprāt, ir kāda iespēja šos netikumus izskaust?
– Interesants jautājums. Manuprāt, to var izdarīt, darbojoties vienā virzienā – cilvēkos attīstot priekšstatu par godu un pašcieņu. Pavisam vienkārša formula.
– Kā ar godu un pašcieņu bija hercogistes laikā, kad dzīvoja arī jūsu grāmatas varone – hercogiene Doroteja?
– Pavisam noteikti valdīja aristokrātijas goda kodekss, taču tas būtu atsevišķa stāsta vērts. Savukārt, runājot par Doroteju, tā ir diezgan pikanta epizode, jo gan mātei, gan meitai (princesei Dorotejai) tolaik bija romāns ar Taleirānu [Šarls Moriss de Taleirāns-Perigors – Francijas diplomāts, četrkārtējs Francijas ārlietu ministrs – U.G.] – vienu no ietekmīgākajiem Eiropas politiķiem. Mātei tas vairāk bija platonisks, toties līdz nāvei, jo tad, kad blakus Taleirānam jau bija viņas meita princese, hercogiene Doroteja joprojām šī korumpētā politiķa un ciniķa acīs bija vienīgā sieviete, ko viņš ne tikai mīlēja, bet dievināja, apbrīnoja un cienīja. Tas bija neticami, jo Taleirāns sievietes vispār uzskatīja par tādu kā gultas piedevu.
Grāmata, kas ir ne tik daudz romāns, cik dienasgrāmatu, citātu un vēstuļu virknējums, stāsta par hercogieni – absolūti izcilu cilvēku, kura bija gan gudra sieviete, gan veikla intrigante. Viņa apprecēja bagātu vīru, kuru droši vien nemīlēja, bet vienlaikus līdz mūža beigām saglabāja labestību. Esmu centies parādīt cilvēku ar ļoti skaistu garu, viņa spēju, esot tajā politisko intrigu un citu kaislību virpulī, saglabāt savu kodolu un garīgu cēlumu.
Starp citu, Eiropā joprojām ir ļoti daudz princeses Dorotejas pēcteču, tāpēc iespējams, ka pils dzimšanas dienā 24. maijā kāds no viņiem varētu ierasties uz svinībām un grāmatas atvēršanu. Tas varētu būt tāds gaišs un jauks notikums un mūsu mazā dāvaniņa valsts simtgadē, jo šajā dienā pils pirmajā stāvā atklāsim četrpadsmito un piecpadsmito telpu – dekoratīvās mākslas ekspozīciju, kurā apskatāmi nesen dabūtie vēdekļi un brīnišķīga mežģīņu kolekcija, kur daži eksemplāri datējami ar 16. gadsimtu. Tā nebūs skaļa dāvana. Darām to sava prieka pēc, un tā ir mūsu pašpietiekamība.
– Bet nebūs taču tā, ka pēc 24. maija svinībām jūs novilksiet striktu strīpu, sak, tā ir mana pēdējā darbdiena?
– Nē, kur nu! Man līdz gada beigām vēl ļoti daudz jāizdara, jo mana iekšējā programma liek līdz aiziešanai pensijā pils telpās visu salikt un sakārtot tā, lai varu teikt: tas man patīk, tas ir savā vietā, viss ir kārtībā! Esam nopirkuši jaunus krēslus veco un nepiemēroto vietā; esam iegādājušies gleznas ar autora parakstu, jaunas ķīniešu vāzes...
Taču ceru, ka arī 31. decembrī, kad aiziešu pensijā, varēšu daudz ko turpināt darīt muzejā. Vienkārši es vairs negribu sēdēt pie datora, parakstīt papīrus un nodarboties ar ikdienas lietām, jo jānokārto daži goda parādi. Pirmais ir pienākums pret manu nelaiķi sievu [Ieva Lancmane – U.G.] – tas ir viņas 1997. gadā izveidotās 18. gadsimta portretu izstādes katalogs. Gribu nomainīt tajā esošās fotogrāfijas pret labākām, papildināt tekstu un pabeigt šo darbu, kas ir liels, apjomīgs un sarežģīts. Darba šeit ir bezgala daudz, tāpēc gribu sev atbrīvot rokas, lai varu darīt to, ko vēlos, nevis sēdēt pie rakstāmgalda. Mans noteikums ir tāds, ka neņemšu par šo darbu naudu, būšu kā volontieris, lai varu darīt to, ko gribu, un justies brīvs.
– Nekādi nespēju iedomāties Rundāles pili bez jums – droši vien tāpat kā simtiem un tūkstošiem citu cilvēku...
– (Smaida) Aprīlī paies tieši 54 gadi, kopš esmu šeit.
– Toreiz, kad ieradāties šeit un kad droši vien pat domas vēl nebija par restaurāciju, spējāt iedomāties, ka visu mūžu veltīsiet pilij?
– Tas bija pakāpenisks process un vienlaikus – ļoti ātrs. Jo jau 1965. gadā es taisīju skices telpu iekārtojumam, un tās bija ļoti tuvas tam, kā te izskatās pašlaik. 1966. gadā, kad beidzu Mākslas akadēmiju, jau bija skaidrs, ka es vairs nekur neaizmukšu, un jau biju gatavs atteikties no glezniecības. Vienā brīdī tomēr biju laimīgs, ka atvaļinājumos un svētdienās mazliet varu kaut ko izdarīt šajā jomā. Ja es toreiz būtu apzinājies, ka šai vietai veltīšu vairāk nekā 50 gadus no sava mūža... Toreiz kopā ar Bauskas muzeja direktoru Laimoni Liepu taisījām pils restaurācijas pabeigšanas grafikus, un, ja mēs zinātu, ka telpu restaurāciju beigsim tikai 2014. gadā, es laikam tomēr būtu nobijies.
Tiesa, mūsu priekšrocība bija tā, ka visi darbi risinājās lēni, varbūt pat pārāk lēni, taču nu gan droši var apgalvot, ka šeit nekas nav sasteigts. Esmu nepacietīgs pēc rakstura, taču man nācās saprast un iemācīties daudz ko. Arī to, ka, ja mums jau pašā sākumā būtu bijis daudz naudas un iespēju, mēs kaut ko noteikti būtu izdarījuši paviršāk. Jo ir procesi, ko nedrīkst sasteigt, piemēram, stuka veidojumu atjaunošana. Arī tas būtu vesela stāsta vērts, un es labprāt iztaujātu tā laika meistarus, lai saprastu, kā tajos apstākļos – ziemā, aukstumā, tumsā, bez pienācīga apgaismojuma – viņi spēja izveidot tādus mākslas darbus...
– Kas bija tas dzinējspēks, kas lika visu turpināt, pat zinot, ka patiesībā šim darbam nav ne gala, ne malas?
– Iespējams, tas izriet no mana rakstura. Bet varbūt var teikt, ka esmu piedzimis tādēļ, lai kaut ko tādu darītu. Man ir vizionāra uzbūve, un tas, ko daru, mani ārkārtīgi aizrauj – es to pacietīgi varu darīt ilgi, ilgi. Vienmēr varu atrasties tajā adrenalīna uzlādētībā, kad redzu vīziju, kā tas tālā nākotnē varētu izskatīties. Kā jau teicu, 1965. gadā to vīziju redzēju diezgan precīzi. Varbūt vienīgi ne par tapešu krāsu un priekšmetu daudzumu, un tagad īstenotais variants ir labāks par redzēto sapni. Toreiz pat neuzdrošinājos sapņot, ka trīs vai piecu gleznu vietā pie sienas varētu būt divdesmit vai ka reiz mums būs atvērts viss lielais Eiropas mākslas tirgus. Tikai vajadzēja pagaidīt piecdesmit gadus, taču savu sapni esmu iedzīvinājis.
– To pat laikam īsti nevar nosaukt par gandarījumu...
– Tagad varu atzīties: kad eju caur pils telpām, jūtos kā vieglā reibonī, kā metru virs zemes, un šī sajūta nezūd. Tiesa, vienlaikus brīžiem es jūtos kā ejot pa lūstošu ledu, un man ir bail, vai tas nezudīs, jo nekas jau nav grūtāks par finišu. Mēs labi zinām, ka dažkārt cilvēki nokrīt brīdi pirms tā, un tāpēc es arī eju pa pili un domāju: vai tas vienā brīdī netiks atņemts?
– Tas jau izklausās pēc fatālisma!
– Jā, tur ir savijies kopā viss – fatālisms, paļāvība, cerība. Gluži kā viss šajā pilī notiekošais, kad viena lieta ierosināja otru. Varbūt tas tā bija lemts.
– Ir bijuši brīži, kad gribējies mest plinti krūmos?
– Ir gan bijuši visādi krīzes brīži, un tos pat negribas atcerēties. Tā arī ir mana īpatnība – tāpat kā saku, ka nedrīkst ļauties naidam vai skaudībai, tāpat uzskatu, ka nedrīkst par daudz skatīties atpakaļ. Man pēc sievas nāves ir alerģija skatīties mūsu kopīgās fotogrāfijas; es dzīvoju šajā brīdī un uz priekšu. Tas ļauj savākties un sapņot, nevis domāt – kā bija vai nebija.
– Teicāt, ka joprojām sapņojat. Vai palicis kāds neīstenots sapnis?
– Ja tas būtu iespējams, es vis negribētu ielūkoties galma ballēs, kas šeit notika, bet nokļūt pils būvlaukumā, lai saprastu, kā divu gadu laikā pilnīgi tukšā vietā Rastrelli, kurš runāja tikai franciski, un viņa strādnieki spēja uzcelt šo brīnumu. Īpaši tāpēc, ka viņam bija tikai astoņas skices, kuras esam atraduši un uz kurām balstoties notika visi darbi. Manuprāt, tas izklausās pēc fantastikas, bet, kā redzam, tā ir realitāte. Iedomājieties, cik interesanta intervija būtu ar viņu! (Smaida)
Un vēl mēs gribētu iegādāties tās gleznas, kas šeit bija hercoga Pētera laikā, – slavenu holandiešu autoru gleznas, kas ir kļuvušas nopērkamas. Par tiem trim hercogam piederējušajiem rembrantiem gan nesapņojam – tie maksā desmitiem miljonu eiro. Taču man gribētos domāt, ka, ja nu Rastrelli un hercogs uz mums noraugās no mākoņa maliņas, viņiem redzētais patīk, un viņi ir apmierināti.
