Visu izšķir milimetra desmitdaļas
"Loka šaušana nav bizness, tā ir mana dzīve," sasveicinoties teic E. Lapsiņš. "Nu, varbūt futbolisti un bokseri var vairāk nopelnīt nekā loka šāvēji," viņš piebilst.
Vaicāts, kas ikdienā notiek "Pļavā" (tā sauc vietu, kur bāzējas 2002. gadā dibinātais loka šāvēju klubs "Amazones"), E. Lapsiņš teic, ka šeit trenējas valsts olimpiskās izlases kodols un rezervisti – kopā kādi 12 cilvēki. Loka šāvēju klubā gan esot vairāk nekā 100 biedru.
Tāpat kā jebkurā citā sporta veidā, arī loka šāvēji vispirms apgūst tehniku. Otrajā posmā tiek audzēti muskuļi, jo, ja šāvējs nevar atvilkt loka stiegru tik, cik vajadzīgs, nekas nesanāks. Trešais līmenis, lai kaut ko sasniegtu, ir inventārs, jo gan treniņos, gan sacensībās ir vajadzīgs labs loks un bultas. Vēl ir nepieciešams psiholoģiskais rūdījums, lai sacensībās netrīcētu rokas.
"Mūsdienās, ja nevar iešaut mērķī desmitniekā, sacensībās nav ko darīt. Tas ir tāpat kā, piemēram, kamaniņu sportā, kur notiek cīņa par sekundes simtdaļām. Loka šaušanā visu izšķir pat milimetru desmitdaļas," uzsver pieredzējušais loka šāvējs.
Dzīvē bijis daudz labu sakritību
"Neatceros, kad izšāvu pirmo bultu, bet 1976. gada rudenī avīzē "Pionieris" izlasīju, ka sporta biedrības "Daugava" sporta namā tiks uzņemta jauno loka šāvēju grupa. Sanācām vairāk nekā 40 jauniešu, bet loka šaušanas vietā tikām norīkoti pagalmā grābt kritušās lapas. Pēc mēneša, kad bijām palikuši vairs tikai labi ja puse no interesentiem, mums atļāva pie trenažiera raustīt drāti, bet, kad atnāca ziema, mūs pavisam aizmirsa.
Taču, no otras puses, mums paveicās, jo no armijas atgriezās treneris Aivars Kroičs. Kopā ar viņu VEF sporta kompleksā sākām nodarboties ar fizisko sagatavotību – spēlējām bumbu, cilājām svarus, un uz pavasara pusi mums iedeva Azerbaidžānas galvaspilsētas Baku slēpju rūpnīcā ražotus lokus. Treneris bija apņēmības pilns, un faktiski visi, kas pie viņa trenējās, ar laiku kļuva par sporta meistariem. Tagad esmu palicis viens pats. Protams, tā bija gan nejaušība, gan laba apstākļu sakritība. Kam paveicās vairāk – man vai sportam –, kas to lai zina," spriež E. Lapsiņš.
Šaus līdz pirmajām nepatikšanām
E. Lapsiņš pastāsta, ka 80. gadu sākumā Latvijā ar loka šaušanu nodarbojās apmēra divi tūkstoši cilvēku. Šī disciplīna bija iekļauta mežrūpniecības nozares spartakiādes programmā, tāpēc katrai mežrūpniecības saimniecībai bija jāveido sava komanda. Savukārt 1994. gadā Latvijā oficiāli bija tikai četri cilvēki, kas piedalās loka šaušanas sacensībās. Bet nu jau paši grūtākie laiki esot aiz muguras un var runāt par šā sporta veida atdzimšanu.
"Pašlaik Latvijā ir 14 loka šāvēju klubi. Ar loka šaušanu saistīta arī biznesa daļa, jo gandrīz pie katras pils, pilskalna un katrā vietā, kur notiek ar dabu saistīti pasākumi, ir loka šaušanas atrakcijas. Tā tas, manuprāt, būs līdz pirmajām nepatikšanām, un tādas būs! Jautājums tikai, kad kādam tiks iešauts ar bultu," brīdina treneris.
No Babītes līdz olimpiskajām spēlēm
Runājot par kluba un loka šaušanas problēmām, E. Lapsiņš atzīst, ka jāsaskaras gan ar labām, gan ne tik labām dzīves izpausmēm: "Piemēram, gandrīz 20 gadus mums bija telpas Rīgā, bet nu vairs nav. Kad gāju pie Rīgas domes, viņi man sacīja, ka nevarēs palīdzēt, jo "Amazones" ir reģistrētas Pierīgā. Savukārt Pierīgas pašvaldībās man sacīja, ka viss ir labi, tikai jāparāda saraksts, cik kluba biedru ir no attiecīgās pašvaldības. Tā kā parasti tas bija tikai neliels procents, bet pārējie bija rīdzinieki vai jūrmalnieki, tiku sūtīts atpakaļ uz Rīgu. Beidzās ar to, ka "Pļavā" uzcēlām apsildāmu paviljonu, no kura durvīm ziemā var šaut pa mērķiem.
Taču gribu pateikt paldies Babītes novada pašvaldībai. Piemēram, reiz bija jāved audzēkņi uz čempionātu Pērnavā – uz viņu pirmajām starptautiskajām sacensībām, taču "norāvās" autobuss. Gāju uz Babītes novada pašvaldību, un viņi man bez gariem skaidrojumiem palīdzēja.
Mums ir augsti mērķi – olimpiskās spēles. Es pats šauju ar olimpisko loku, un tas ir virziens, kuram es gatavoju savus audzēkņus. Problēma gan ir tas, ka mums pretī stājas lielvalstis ar daudz lielākām iespējām, piemēram, Dienvidkorejā ar loka šaušanu nodarbojas apmēram pieci miljoni cilvēku, bet pie mums ar loku šauj labākajā gadījumā 500 cilvēku un no tiem nopietni trenējas kādi piecpadsmit."
Katram savas vēlēšanās
E. Lapsiņš stāsta, ka uz klubu atnākusi kāda 82 gadus veca kundze un sacījusi, ka grib nodarboties ar loka šaušanu. Pēc trim mēnešiem viņa sapratusi, ka šoreiz dzīvē kaut kas ir nokavēts, taču – cepuri nost šādu cilvēku priekšā!
Un vēl cits stāsts: "Klubā "Amazones" iestājās kāds kungs gados un klusiņām maliņā trenējās. Jāsaka, viņam veicās ļoti labi. Piedāvāju startēt sacensībās, bet viņš teica, ka nē, tāpat esot labi, un turpināja trenēties. Un tad pēc četriem gadiem viņš reiz pienāca un teica: "Paldies tev, Eduard, par visu, bet es vairs uz treniņiem nenākšu."
Vaicāju: kāpēc tā? Varbūt kaut kas nepatika? "Nē," viņš teica. Viss esot paticis. Viņš atnācis, lai īstenotu bērnības dienu sapni un aizpildītu skumjo laiku, kad nomirusi sieva. Tagad dzīvē viss atkal esot nostājies vietā un brīvo laiku viņš aizpildīšot citādi. Bet te esot bijis labi, un paldies par to. Sapratu, ka mēdz būt arī tā," atzīst E. Lapsiņš.
Esmu gatavs partizānu karam
Sociālajos tīklos var atrast bildes, kurās loka šāvējs Eduards Lapsiņš redzams zemessarga formas tērpā. "Nu jau esmu Zemessardzes veterāns, 19. bataljonā. Sākumā zemessargu bija daudz, bet, kad mūs atbruņoja, daudzi saprata, ka labāk darīt kaut ko citu.
Redzu, kā pašlaik notiek Zemessardzes mācības, un tās ir kā diena pret nakti kopš tiem laikiem, kad es biju aktīvs zemessargs. Tagad tiek gatavoti cilvēki, kas reāli spēj aizsargāt sevi un valsti. Cits jautājums, vai mūsu pietiks, lai aizstāvētos pret pārsvarā lielāku agresoru.
Un ne jau velti sociālajos tīklos mūsu nelabvēļi tā "cepas", ka mums ir "Stingeri" un citi ieroči un mēs reāli esam gatavi cīnīties. Tāpēc varbūt nemaz nevajag tik daudz tā sauktās lielgabalu gaļas. Arī es esmu gatavs partizānu karam, tikai zemessargus uzreiz vajadzēja gatavot šādiem mērķiem, jo ne jau visi uzreiz, ja sāktos karš, varētu nokļūt līdz savai daļai. Un es taču zinu, ko darīt ar loku un bultām – pirmo īsto ieroci cilvēces vēsturē," uzsver kluba "Amazones" dibinātājs.