Pēdējos 12 gadus ar mazākiem vai lielākiem pārtraukumiem Agnese dzīvojusi ārzemēs: Krievijā, Amerikā, Itālijā. Arī šobrīd Agneses ikdiena rit divās valstīs ‒ Latvijā un Apvienotajos Arābu Emirātos, kur Latvijas vēstniecībā Abū Dabī strādā viņas dzīvesdraugs Rūdolfs Brēmanis.
Aicinājām Agnesi uz sarunu, lai parunātu par biznesu, ceļošanu un dzīvi vispār.
‒ Kāds ir jūsu ikdienas režīms?
‒ Parasti apmēram divas nedēļas esmu Abū Dabī, divas šeit. Kopš esmu zīmola īpašniece, nepārspīlējot varu teikt, ka man ir 12 stundu darbadiena. Pašlaik veidojam jaunu rotu kolekciju Valentīndienai. Līdz pagājušā gada decembrim visas aproces vēru pati, taču tad sākās tāds pieprasījums, ka to izgatavošana aizņēma visas decembra naktis. Tad sapratu, ka jāņem darbā cilvēks, kurš ar to nodarbotos. Esam izauguši, un šobrīd uzņēmumā katru dienu strādā pieci darbinieki.
‒ Kuru vietu Latvijā pašlaik saucat par savām mājām?
‒ Tā kā joprojām jau trešo sezonu spēlēju izrādēs, iegādājos dzīvokli netālu no Dailes teātra, kurā uzturos, kad esmu Latvijā.
‒ Kurā izrādē jūs šobrīd var redzēt?
‒ Līdz martam spēlēšu izrādē "Divi kapteiņi".
‒ Bērnību esat pavadījusi Siguldā. Vai to joprojām uztverat kā savu pilsētu?
‒ Lai gan mana tēva dzimtas mājas Siguldā vairs nav mūsu īpašumā, šī pilsēta man joprojām ir ļoti mīļa. Kad tur dzīvoja mana mamma un vecmāmiņa, regulāri viņas apciemoju. Tagad viņas ir pārcēlušās uz Rīgu. Taču joprojām ar bērniem mēdzam aizbraukt uz Siguldu, pastaigāties, izbraukt ar rodeļiem, paēst jaukajās kafejnīcās, piemēram, "Mr. Biskvīts", "Doma" vai "Fazenda". Man patīk arī veikals "Šokolāde", esmu bijusi arī "Kino Lora". Sigulda ir neliela pilsēta, un ir interesanti uzzināt, kā kuram šobrīd klājas, jo gandrīz visi esam pa vieniem skolas gaiteņiem staigājuši.
‒ Kā nonācāt pie idejas par rotu biznesu?
‒ Kad dzīvoju Itālijā, pārvācoties no vienas pilsētas uz otru, no mana dzīvokļa Boloņā tika nozagtas visas rotaslietas, ‒ es kā praktiska meitene vispirms paņēmu pannas un kleitas, rotas atstāju citai pārvešanas reizei. Daudzas no tām bija tēva darinātas, bija arī dāvinātas rotaslietas, dažādas piemiņas lietas. Tas bija sāpīgs zaudējums, taču reizē tā bija arī motivācija domāt par jaunām rotaslietām, kā rezultātā dzima ideja par savu rotu biznesu.
Mans tēvs Antons Zeltiņš bija juvelieris, bērnībā daudz viņam asistēju darbā. Tētis bija arī zīmēšanas skolotājs, viņš bija draugos ar mākslinieku Jāni Anmani. Viņi savulaik ielika man pamatus kompozīcijā un krāsu izjūtā, iedrošināja piedalīties zīmēšanas olimpiādēs. Tā ka gluži no nulles man jāsāk nebija. Turklāt paralēli teātrim un kino man vienmēr gribējies darīt vēl kaut ko, kas garantētu zināmu stabilitāti un pamatu zem kājām, jo aktiera darbā tu nekad nezini, kas būs rīt.
Mazā Agnese ar tēti savas mājas pagalmā Siguldā. Antons Zeltiņš bija juvelieris un zīmēšanas skolotājs, un viņš arī Agnesei ielicis pamatus kompozīcijā un krāsu izjūtā.
‒ Cik viegli vai grūti bija uzsākt uzņēmējdarbību?
‒ Manā gadījumā tā bija daudzu labvēlīgu apstākļu sakritība. Nevienu ideju nevar realizēt, ja nav pamatkapitāla. 2011. gadā pārcēlos dzīvot uz Itāliju, kur man bija iespēja iemācīties valodu un nopelnīt naudu, ko varēju ieguldīt uzņēmuma izveidošanā. Man apkārt bija cilvēki, kas palīdzēja, lielu lomu uzņēmuma veiksmīgā attīstībā nospēlēja arī mans vārds, ko savā ziņā var uzskatīt par 23 gadu garumā koptu sabiedrībā atpazīstamu zīmolu.
‒ Ar ko tieši nodarbojāties Itālijā?
‒ Strādāju par modeli amerikāņu TV pārdošanas kanālā "QVC". Kanāla darbība strauji attīstījās, un darba bija daudz. Man vajadzēja demonstrēt visu ‒ sākot no apģērbiem, apaviem, kosmētikas. Uzskatu, ka man ļoti paveicās, ka dabūju šo darbu, un ar meitenēm no Milānas, ar ko strādājām kopā, joprojām uzturu kontaktus. Tajā laikā daudz ko iemācījos, tostarp sapratu, cik dažādi var būt juvelierizstrādājumi un cik milzīgs ir to tirgus.
‒ Dzīvojot ārzemēs, ir iespēja paskatīties uz Latviju no malas. Kādu redzat mūsu valsti?
‒ Ja daudziem šķiet, ka Latvijā dzīvot ir slikti, man ir tieši otrādi. Protams, ir daudz neizdarību un nekārtību, kā jebkurā valstī. Arī ar laikapstākļiem mums nav paveicies, bet citādi Latvijā ir daudzas ļoti labas lietas. Dzīvojot Maskavā, novērtēju to, kas ir Latvijā. Piemēram, loģistika. Mazi attālumi, viss sasniedzams dienas laikā. Latvijā cilvēki cits citu pazīst, un jebkurš ir sasniedzams pāris zvanu attālumā. Mums joprojām ir ļoti labs ēdiens, salīdzinot ar to, ko var nobaudīt citur. Mums ir brīnišķīgi, talantīgi cilvēki, turklāt tādai mazai valstij procentuāli daudz. Mums ir darba tikums, mēs nekavējam, mums ir ļoti tīra vide.
Nesen biju Āfrikā, Tanzānijā, Zanzibārā, arī Pakistānā, un laikam ieelpoju visu gada putekļu normu. Varu tikai pateikt, ka nekur nav tik labi kā mājās. Man nekad nav bijusi vēlēšanās "iestādīties" kaut kur citur. Ir ļoti viegli aizbraukt uz ārzemēm un bārt mājas, bet es dodu priekšroku darīt tieši pretēji – stāstīt par Latviju labu un nest pasaulē to vērtīgo, kas mums ir.
Ja gribat saprast, cik mums ir labi, iesaku vairāk paceļot. Esmu ceļojusi ļoti daudz un varu apgalvot – Latvijā ir labi. Vienīgā problēma, ka tas, kas mums šķiet īpašs, citās valstīs tāds var nešķist. Grūti kādam itālim paskaidrot, kas ir Imants Ziedonis, un grūti kādam arābam izskaidrot, kāpēc Dziesmu svētki ir tik īpaši, kāpēc vispār ir svarīga mūzika, opera... Viņiem nav šīs kultūras. Taču es vienmēr izturos ar pietāti pret citām kultūrām un apzinos, ka nevajag citiem uzspiest savas vērtības.
‒ Mūsdienās aizvien biežāk sastopamas tādas garīgas saslimšanas kā depresija un veģetatīvā distonija, sevišķi radošo profesiju pārstāvju vidū. Kā jūs to skaidrotu?
‒ Apzinos, ka es arī esmu jūtīgo cilvēku kategorijā, turklāt esmu darbaholiķe, tādēļ arī man pastāv šādi riski. Aktieriem vispār ir ļoti plāna āda. Arī es esmu piedzīvojusi veģetatīvās distonijas lēkmes. Esmu dzirdējusi skaidrojumu, ka lēkmes rodas brīdī, kad smadzenes uztver informāciju, ko tās atsakās pieņemt. Kas vienam cilvēkam kā pīlei ūdens, tas citu pilnībā sagrauj.
Brīžos, kad jūtu, ka visa ir par daudz, cenšos to laikus pamanīt un pateikt – stop! Arī man bijis tā, ka vispār negribas celties no gultas un dzīve šķiet bezjēdzīga. Taču vienmēr esmu radusi sevī spēku, lai izturētu dzīves grūtos brīžus. Svarīgi jebkurā situācijā atrast sevī miera, spēka un atbalsta punktu, lai neļautu grūtībām sevi sagraut. Stress un dzīšanās pēc panākumiem un naudas mūs ļoti dedzina un nomoka. Nepareizu vērtību īstenošana ir tas, kas ar mums dara šīs graujošās lietas.
‒ Kas ir jūsu spēka avoti?
‒ Man ir ciešas attiecības ar māsu, meitu un dēlu, un laiks, ko mēs pavadām kopā, dod man spēku. Ir patīkami vienkārši būt kopā un dalīties ar piedzīvoto. Mani bērni šobrīd daudz ceļo. Meita nesen pavadīja gandrīz mēnesi Meksikā, savukārt dēls Robijs nesen bija Ņujorkā. Viņam tur ļoti iepatikās, tādēļ viņš ir apņēmības pilns uzlabot angļu valodas zināšanas, lai nākotnē varētu tur atkal nokļūt. Ja runājam par kultūru, no pēdējā laika izrādēm man dziļu iespaidu atstāja Nastavševa "Asins kāzas", kā arī "Uguns un nakts". Vēl daudz jauku brīžu man sagādā raidījuma "Košākai dzīvei" viesi.
Agneses veidotais uzņēmums “Soulstones by Agnese Zeltiņa” izgatavo rotas no dabīgiem akmeņiem. Arī Agneses meita Marija Romija palīdz mammai ar idejām un praktiskiem padomiem. Agnese atklāj: “Manai meitai viss padodas, viņai ir zelta rokas un milzu pacietība, kā man brīžam pietrūkst.”
‒ Kā atšķiras meitas un dēla audzināšana?
‒ Tās ir divas dažādas pasaules. Meitene vairāk ir kā maza es, viņa skatās uz mani un pat neapzināti kopē mammu. Arī es bieži pieķeru sevi, ka rīkojos kā mana mamma. Uz meiteni vairāk var paļauties, ka viņa pati tiks galā. Vecākiem jābūt ļoti vērīgiem, lai saprastu, kas notiek ar dēlu, jo viņi par savām sajūtām nestāsta tik daudz cik meitenes. Puikām vajadzīgs lielāks emocionāls atbalsts, jo viņi ir vieglāk ievainojami. Piekrītu viedoklim, ka tētim jābūt dēla autoritātei, jo puikām vairāk nepieciešama disciplīna.
‒ Vai atpazīstamība un mediju uzmanība mēdz būt traucējoša?
‒ Protams, tā mēdz būt. Taču ļoti ierobežoju savas trajektorijas, daru tikai nepieciešamāko un eju tikai tur, kur tiešām jāiet. Par laimi, ir beidzies periods, kad mana meita bija dusmīga un neizpratnes pilna par to, kāpēc mana profesija ir tāda, kāda ir, jo tagad viņa pati ir to izbaudījusi uz savas ādas. Šobrīd mums ir ļoti mierīga attieksme pret mediju uzmanību. Tādā ziņā ārzemēs ir brīnišķīgi, jo tur neviens mani nepazīst. Bet principā ‒ kādas vispār Latvijā var būt zvaigznes? Lielāko daļu Latvijas slavenību aiz Latvijas robežām neviens nepazīst. Savukārt Latvijā cilvēkiem nereti šķiet – ja esmu par kādu lasījis žurnālā, tātad viņu pazīstu. Tāpēc cilvēki bieži sāk izturēties familiāri, zūd distance.
‒ Kā jūtaties, kad tiekat dēvēta par vienu no skaistākajām Latvijas sievietēm?
‒ Cilvēkiem patīk veidot elkus, uzlikt tos uz pjedestāla un piekārt kādu birku. Un tad, kad tu sāc novecot, var notikt divējādi: ja cilvēks, kļūsot vecāks, joprojām saglabā labu formu, tad mēdz teikt – tā jau pāroperējusies, ka nemaz nenoveco; vai arī – paskat, kā viņa novecojusi un palaidusies, sak, kā tā var? Tad šķiet – ļaujiet mums darīt, ko vēlamies! Nu nav man pienākums uzkrāsoties, iznesot savu miskastes maisiņu! Ja es esmu skaista, tad esmu skaista sevis, nevis kāda cita dēļ. Sievietei ir sevi jākopj, sevi jānes, bet tas jādara sevis dēļ. Protams, arī man ir slikto matu dienas vai dienas, kad nemaz sev nešķietu skaista. Uzskatu, ka pat visnecilākā sieviete, ja viņa būs sakopta, vesela, starojoša un laimīga, izskatīsies labi. Piekrītu tam, ko teikusi Koko Šanele: jo tev grūtāk klājas, jo tev labāk jāizskatās. Un tas palīdz.
‒ Vai jums jaunībā nebija vīzijas par to, ka jums būs ģimene, bērni un viens vīrs visam mūžam?
‒ Protams, 14 gadu vecumā man likās, ka mana pirmā mīlestība būs mans vīrs, manu bērnu tēvs un mans vienīgais vīrietis. Taču dzīve ieviesa savas korekcijas. Mūsdienās ģimenes jēdziens ir ļoti mainījies, un es nezinu, vai tas ir labi vai slikti. Bet acīmredzot vecā sistēma ir atražojusi sevi. Esmu redzējusi pārus, kuri nav precēti, bet kuru mīlestība ir īstāka nekā precētajiem.
‒ Ja ne forma, tad kas ir tas saturs, kodols, uz kā balstās vīrieša un sievietes attiecības?
‒ Tā ir atbildība, ka vēlies būt par otra cilvēka dzīves liecinieku. Šī atbildība jāuzņemas iekšēji, ne obligāti dzimtsarakstu nodaļā. Man ir uzskats, ka arī sievietei jābūt vīrieša plecam, jo nedomāju, ka vīrietis vienmēr ir tas stiprākais. Dzīvē ir dažādas situācijas, un arī vīrietim sievietes atbalsts un sieviete kā dzīves liecinieks ir ļoti vajadzīgi. Savukārt sievietei vajadzīgs vīrietis, kas sargā viņas dvēseli. Es jau ļoti sen tā uztveru vīrieša lomu savā dzīvē. Ar visu pārējo varu tikt galā pati.
Tāpat svarīgi respektēt otru cilvēku ar visiem viņa plusiem un mīnusiem. Teorijas par pierīvēšanos ir skaistas, bet praksē tās nestrādā. Es gribētu būt vīrieša iedvesmotāja, iedvesmot viņu augt, attīstīties, noticēt sev, ieraudzīt sevī apslēptos talantus, kuri var nest labumu sabiedrībai un vīrietim pašam. Man ļoti patīk iedvesmot un dot ticību. Bet, protams, man patīk arī, ka mani mierina. Vispār mana mīlestības teorija noreducējas līdz dažiem vārdiem. Mīlestība nozīmē, ka viens otram var pateikt: viss būs labi! Nav pat svarīgi to izteikt vārdos. Svarīgi zināt, ka tas tā ir un vienmēr būs.
