– Pēteris Kļava nesen kādā intervijā izteica skarbu vērtējumu par sabiedrību, proti, 96 procenti cilvēku nesaprot, ka viņi neko nesaprot. Vai piekrītat?
– Teikšu vēl skarbāk: ne tikai sabiedrībā, bet arī zinātnieku vidē liela daļa cilvēku ir iedomīgi, pašpārliecināti un domā, ka viņiem pieder vienīgā patiesība.
– Imants Ziedonis ir teicis, ka jūs arī esat dzejnieks. Lai gan matemātiķis, tomēr dzejnieks. Kā tas izpaužas?
– Latvijas zinātnē jūtos kā baltais zvirbulis. Man ir viena īpašība – no vienas puses, laba, no otras puses, slikta, proti, es ļoti atklāti runāju. Jau vairāk nekā 20 gadus runāju par strīdīgām lietām zinātnē. Par torsionu laukiem runāju 90. gados, un joprojām mani ar tiem asociē. Tas ir kaitinoši. Ja es savulaik ar kādu esmu runājis par kādu tēmu, vai tas nozīmē, ka man citu ideju, citu interešu nav? Vai tad es visiem bāžos virsū ar saviem torsionu laukiem?
Vienmēr esmu teicis, ka Nobela prēmiju fizikā mūsu zinātnieki vēl ilgi nedabūs, jo viņi ir ļoti konservatīvi. Savulaik bija uzskats, ka materiālā un garīgā pasaule ir divas dažādas lietas. Šodien kvantu mehānika ir pierādījusi, ka novērotājs nav atdalāms no novērojamā objekta, proti, elementārdaļiņas uzvedas atšķirīgi atkarībā no novērotāja. Robeža starp materiālo un garīgo pasauli ir ļoti neskaidra.
– Apbalvojuma "Laiks Ziedonim" laureāts fizikas profesors Vjačeslavs Kaščejevs kādā intervijā sacījis, ka viņu pārņem dusmas un sašutums, kad viņš grāmatnīcā ierauga tādus izdevumus kā, piemēram, "Hologrāfiskais Visums", kur stāstīts par to, ka pasaulē viss ir saistīts. Vai jaunās paaudzes zinātnieku vidū jums ir domubiedri?
– Jā, īsta padomjlaiku domāšana: kas mums nepatīk, to aizliedzam. Un tas nav saistīts ar cilvēka vecumu, bet prāta atvērtību. Viņš ir arī teicis, ka 99 procenti no tā, ko zinām fizikā, ir pareizs. Tas liecina par viņa šauro skatījumu. Interesanti, ko Imants Ziedonis teiktu, ja zinātu, ka viņa vārdā nosauktā apbalvojuma laureātu vidū ir cilvēks ar tik atšķirīgu domāšanu. Imants bija viens no maniem tuvākajiem domubiedriem, un man viņa ļoti pietrūkst. Kā jau teicu, Latvijas zinātnieku vide ir ļoti konservatīva, taču pasaulē man ir daudz domubiedru un sadarbības partneru.
Andris Buiķis un Imants Ziedonis bija draugi ar līdzīgu pasaules uztveri. “Man Imanta ļoti pietrūkst,” saka Andris Buiķis. “Nav vairs ar ko parunāt tā, kā varēja ar Imantu.”
– Kā vērtējat Latvijas sabiedrību kopumā? Kādas vērtības tajā dominē?
– Skatoties uz Latvijas sabiedrību, šķiet, ka ir noticis kā Skalbes pasakā, kur debesis tik zemas, ka aiz tām var aizbāzt karoti. Piemēram, Latvijas Televīzijā vairs nav ko skatīties – vieni vienīgi kulinārijas raidījumi, reklāmas, dažādas triviālas pārraides. "Šeit un tagad" arī vairs nerāda. Pēteris Kļava morāli nogura no raidījuma vadīšanas, un ar citiem vadītājiem tēmas vairs nebija tik dziļas.
Starp citu, biju klāt, kad Imants Ziedonis iepazinās ar Pēteri. 90. gadu beigās mēs ar Imantu izdomājām, ka vajag parunāties ar cilvēkiem par lietām ārpus ikdienišķā – zem saukļa "Pasaule ir lielāka". Ar Pēteri tikāmies pie kāda ezera Rīgā, bija marts un ārā biezs sniegs. Parunājāmies, bijām sajūsmā par labo saprašanos. Pēc tam mēs ar Imantu intervējām Pēteri laikrakstam "Rīgas Balss". Tā bija pirmā intervija, kas pievērsa pastiprinātu sabiedrības uzmanību Pēterim Kļavam. Ļoti vērtīga saruna bija arī ar akadēmiķi Edgaru Imantu Siliņu, kurš sarakstījis lielisko grāmatu "Lielo patiesību meklējumi".
– Kas jūsu izpratnē ir Dievs?
– Dievs ir bezgalība. Interesanti, ka 90 procentu Nobela prēmijas laureātu eksaktajās zinātnēs teikuši, ka tic Dievam. Agrāk mēdzu strīdēties pretī kolēģiem, kuri netic Dievam, bet Viņa eksistenci nevar ne noliegt, ne pierādīt. Sapratu, ka nav vērts strīdēties. Tāpat nevienu nepārliecināšu.
– Ko zaudē cilvēks, kurš netic Dievam?
– Viņam pietrūkst kaut kā ļoti būtiska, pietrūkst jēgas, mērķa. Turklāt baznīca un Dievs nav viens un tas pats. Pats esmu luterānis, esam ar sievu laulājušies baznīcā, taču nejūtu vajadzību bieži doties uz baznīcu, kur visi skatās man virsū un sačukstas: re, Buiķis atnācis!
– Kas ir tas, pie kā šobrīd strādājat zinātnē?
– Veicu pētījumus trīs jomās: viena saistīta ar tērauda rūdīšanas ūdenī metožu uzlabošanu, otra – ar jūras viļņu radītās elektriskās enerģijas iegūšanu, trešā – kopā ar habilitēto medicīnas doktoru Albertu Aldersonu pētām sirds ritma variabilitātes saistību ar cilvēka apziņas stāvokli. Esam sapratuši, ka šajā jomā paveras plašs pētniecības lauks. Šai tēmai pievērsos pēc tam, kad pats biju piedzīvojis mirdzaritmijas lēkmes.
– Esat ne tikai zinātnieks, bet arī Saeimas deputāts. Iepriekšējā Saeimā tikāt ievēlēts no "Vienotības", šajā – no Nacionālās apvienības saraksta. Kas noteica jūsu izvēli par labu vienam vai otram politiskajam spēkam?
– Sākumā iestājos "Jaunajā laikā", kur bija arī mans dēls. Taču, kad tur viss sāka jukt un brukt, sapratu, ka vienīgā partija, kur varu sevi iztēloties, ir Nacionālā apvienība. Arī man ir svarīgas tās pašas vērtības – latviskums, nacionāla valsts. Raivis Dzintars ir talantīgs politiķis. Tas, kā viņš runā ar cilvēkiem, kā vada frakcijas sanāksmes, – to vajag mācēt! Tomēr es vairāk jūtos piederīgs zinātnes videi, tādēļ nākamajās vēlēšanās nekandidēšu un vairāk pievērsīšos zinātnei.
– Kolēģi stāsta, ka jums nereti sanākusi asa vārdu pārmaiņa ar deputātu Artusu Kaimiņu. Par ko?
– Vispirms jau mani sadusmo tas, ka, neprasīdams atļauju, viņš mani filmē. Ar kādām tiesībām viņš to dara? Pašpuika, kurš pats neko nav paveicis, uzmetas par pamācītāju citiem. Gluži kā vagars agrākos laikos. Vagari, kas nākuši no pašu latviešu vidus, vienmēr bijuši visnežēlīgākie pret savējiem. Kad viņš ierosināja veidot komisiju Zolitūdes lietas izmeklēšanai, balsojumā nepiedalījos. Pārdzīvoju par notikušo tāpat kā visi, taču biju pret to, ka Kaimiņš būs tas, kurš sauks pie sevis un pratinās izmeklētājus. Manuprāt, šāda veida iejaukšanās profesionāļu darbā nebija nepieciešama.
– Kā jūtaties, kad pār Saeimu veļas ķengu vilnis?
– Nesen Saeimas komisijā klausījos par hibrīdkaru, kurā tika uzskaitīti krievu ģenerāļu izstrādātie astoņi hibrīdkara līmeņi. Ar šausmām nācās konstatēt, ka pirmie četri no tiem Latvijā jau īstenojas. Veicināt negatīvu attieksmi pret valsti ir viena no hibrīdkara metodēm, ar ko Latvijā aktīvi nodarbojas tā sauktie troļļi. Protams, pie vainas nav tikai viņi. Ir daļa cilvēku, kam vienmēr viss ir slikti, un viņi izmanto katru iespēju izpaust savu sašutumu interneta vidē. Diemžēl tas viss kopā rada lielu negatīvās informācijas mākoni virs Latvijas.
– Daudzi uzskata, ka Saeima nerīkojas tautas interesēs.
– Mums bieži par pozitīvo piemēru min Igauniju. Taču paskatīsimies, kāda ir situācija nodokļu jomā: Latvijas iedzīvotāji nodokļos samaksā nedaudz virs 29 procentiem, taču Igaunijā – aptuveni 34 procentus kopprodukta. Ja negribam maksāt nodokļus, samierināmies ar aplokšņu algām, tad jārēķinās, ka valstij nepietiks naudas visam, kam vajadzētu. Naudas ir tik, cik ir. Runājot par Saeimas deputātiem – Saeima ir sabiedrības spogulis. Katru deputātu ir ievēlējuši Latvijas pilsoņi, tāpēc nav pareizi pretnostatīt tautu un deputātus.
– Kā vērtējat procesus Eiropā un pasaulē, piemēram, bēgļu krīzi, Trampa ievēlēšanu?
– Dzīvojam pārmaiņu laikā. Katram cilvēkam vajadzētu dzīvot vietā, kur viņš ir piedzimis. Lielā migrācija, manā izpratnē, ir pretdabisks process. Mūsdienās redzam, ka materiāli attīstītajās valstīs patērētāju sabiedrībā garīgās vērtības zaudējušas savu nozīmi. Šo grūto laiku pārdzīvos tie, kuri nepakļausies straumei un saglabās īstās vērtības un atvērtu skatījumu uz lietām. Esmu vairākkārt bijis ASV, un, manuprāt, amerikāņu vidū 99 procenti cilvēku ir patērētāju sabiedrība šā vārda sliktākajā nozīmē. Tas atspoguļojas arī vēlēšanu rezultātā. Taču atlikušajā vienā procentā var sastapt izcili gudrus ļaudis.
– Vai ir pamats baidīties no nākotnes?
– Nē. Esmu optimists, tāpēc saku: būs labi! Tiem, kuri saglabās atvērtu domāšanu un būs gatavi brīnumiem, nav jābaidās.