Bija sapnis par pirts muzeju
Kad kādā pelēkā decembra dienā sastopamies Sējas pirts muzejā "Birzēs", Teodors Karlsons stāsta, ka vislabāk viņu būtu dēvēt par pirts cienītāju.
"Mans pirmais skolotājs pirts lietās bija Fričonkulis Ķekavā. Viņam bija pirts, uz kuru reiz kaimiņš mani paņēma līdzi. Neatceros, cik man toreiz bija gadu, bet pirtī man patika. Uz lāvas augstākā sola, kur man patīk sēdēt tagad, toreiz gan vēl kāpt neļāva," teic Teodors.
Savukārt ideja par pirts muzeju viņam dzimusi 90. gados, kad tādu ar saunām, kas darbojās, redzējis Somijā. "Kopš tā laika man bija tāds, sacīsim, idiota sapnis – mēģināt izveidot kaut ko līdzīgu Latvijā. Glaunās pirtis pie mums jau visur ir saceltas, bet es gribēju radīt vietu, kur varētu redzēt latviskās – senās, melnās – pirts kultūras sākumus," stāsta Teodors.
Īstais laiks sākt veidot muzeju šķituši "treknie" gadi. "Pirmo melno pirti uz savas mājas pagalmu "Laipās", pie Lojas upītes, atvedu no Krievijas pierobežas Latgalē. Bet tad draugi vaicāja: vai tu tiešām vēlies, ka uz tavu pagalmu rindām vien brauc ekskursanti? Protams, ka ne. Tāpēc aprunājos pašvaldībā, vai nav iespējams šim nolūkam dabūt kādu zemes gabalu. Man piešķīra pašvaldības zemi Murjāņu–Saulkrastu ceļa malā, vecās Lojas pagastmājas tuvumā. Izcirtu krūmus, izraku dīķi, un sākām uz turieni vest pirtiņas no visām Latvijas malām – Latgales, Kurzemes, Vidzemes. Pats zemes gabals tagad tā arī saucas – "Pirts muzejs". Kad beidzās "treknums", muzejam izdzīvot palīdzēja Eiropas nauda," atzīst Teodors.
Pirmā pirts uz muzeju "Birzēs" atceļoja no Dagdas. Tad sekoja 1881. gadā celta pirts ar dakstiņu jumtu no Kurzemes, Vānes pagasta, pēc tam – no Audriņiem un Pelēčiem, kas atrodas starp Preiļiem un Daugavpili, un pati tuvākā – tepat no Kocēniem Vidzemē. No Dagdas atceļojušajai pirtij celšanas gadu grūti pateikt, taču tā noteikti ir vecāka par 100 gadiem. Muzejā ir arī pirts "Bastu" no Zviedrijas, kas iebūvēta celtniekiem paredzētā vagoniņā.
Pats viņš 2012. gadā uzcēlis jaunu melno pirti ar lielu pērtuvi. "Ja skatāmies uz melno pirti, nekādi revolucionāri uzlabojumi, kā, piemēram, dzīvojamo ēku celtniecībā vai fotokameru būvē, to nav skāruši, un nevajag arī," spriež pirts muzeja veidotājs.
Pirts muzejā “Birzēs” un “Laipās” ir 12 pirtis. “Sākumā tās pirku, tagad cilvēki man tās dāvina,” stāsta Teodors.
Pirts ir mūsu kultūras daļa
Teodors teic, ka, lūkojoties kartē uz Baltijas jūru, tā viņam pēc formas atgādina sievieti, kas nometusies uz ceļiem un lūdz Dievu, bet seju it kā pavērsusi pret zemēm, kurās ir spēcīga pirts kultūra, – uz Somiju, Igauniju, Latviju, daļu Krievijas, arī Lietuvu, mazāk – Poliju. Melnās pirtis kādreiz esot bijušas pat Vācijā, daudz retāk – Zviedrijā, jo zviedri bija salīdzinoši bagātāki par savām kaimiņu tautām un mazgājās vannā.
"Mums, latviešiem, pirts pirmām kārtām bija vieta, kur sākas un beidzas cilvēka dzīve. Senos laikos sievietes dzemdēja pirtī, jo tā bija vienīgā siltā un sterilā vieta visā sētā. Droši var sacīt, ka melnajā pirtī gaiss ir sterilāks nekā operāciju zālē.
Kad cilvēks nomira, nelaiķi izvadīja no klētiņas, taču pirms tam, sagatavojot apbedīšanai, turēja pirtī. Tā rīkoties atkal lika pragmatiski apsvērumi – pirtī nedzīvo mušas, jo tām nepatīk pirts gaiss.
Un vēl – pirts latviešiem, tāpat kā dzīvošana viensētās, ir palīdzējusi izsargāties no tik lielām mēra un holēras sērgām, kādas skāra viduslaiku Eiropas pilsētas.
Mūsu senči gāja pirtī vidēji divas reizes nedēļā – sestdienās, jo svētdienās bija jāiet uz baznīcu un pirms tam jānomazgā visi pagānu grēki, kā arī katru reizi pēc smagiem un netīriem darbiem – mēslu talkām, kartupeļu rakšanas un siena vākšanas laikā, kad bija jāizsilda pārpūlētie muskuļi," saka Teodors.
Pirts kultūras mantojums nekur nezudīs
Teodors Karlsons teic, ka pārsvarā uz pirts muzeju braucot pilsētnieki – vieni grib pamēģināt, ko nozīmē vecā, labā melnā pirts, un citi, kas labi zina, ko nozīmē iet melnajā pirtī.
"Manuprāt, nav nekā labāka par melno pirti. Tajā savienojas enerģijas, kas nāk no zemes, uguns, ūdens un gaisa. Vispirms ar dzīvu uguni tiek sildīti pirts akmeņi un pati telpa. Tad lejam uz akmeņiem ūdeni un ar tvaiku saņemam visu akmeņos uzkrātās enerģijas devu. Tiesa, bieži vien mēs esam pazaudējuši saikni ar priekšstatiem par dabas spēkiem," viņš stāsta, atzīstot, ka pašam mājās ir gan elektriskā pirts, gan duša, kurā var ieiet jebkurā brīdi. "Viss modernais, protams, samazina laika patēriņu, bet kādreiz taču vajag apstāties un padomāt, un pirts ir tā vieta, kur cilvēki parasti pulkstenī neskatās," Teodors uzsver.
Vēl viņš esot ievērojis, ka ļaudis strīdas, kā pareizi pērties: "Vieni teic, ka sākumā vajadzētu izsildīties zemākā temperatūrā, tad pamazām kāpināt temperatūru un tā joprojām. Taču melnās pirts uzbūve rāda, ka sākumā cilvēki gāja karstā un sausā pirtī ar neliela gara uzmešanu, bet, kad akmeņi padzisa, tad tika kāpināts gaisa mitrums, lai noturētu siltuma sajūtu.
Vēsturiski sākumā karstā pirtī gāja vīri. Viņi pērās īsāku laiku un, dabūjuši kārtīgu siltuma "kompresi", gāja, piemēram, iedzert alu. Tad nāca sievu kārta. Viņas ilgāk izbaudīja siltumu, nomazgāja bērnus, pagulēja uz lāvas un pirtī pavadīja daudz vairāk laika nekā vīri. Tas ir tieši tāpat, kā tagad, kad salīdzinām, cik ilgu laiku dušā pavada mūsdienu vīrieši un sievietes.
Protams, ir jau arī atšķirības starp mūsu dienām un pagātni. Visos laikos cilvēki ir zinājuši, ka bērza slota labi izpliķē miesu, veicinot asinsriti, savukārt slota no ozola ar platām lapām labāk uzvēdina virsū karsto gaisu. Taču, ja kādreiz pirts slotas kaltēja, ievērojot, ka bērza slotas jāgriež uzreiz pēc Jāņiem, bet ozola – augustā, tad mūsu dienās tās var sasaldēt un visu gadu pērties ar svaigām slotām. Un kas gan ziemā var būt labāks par svaigu bērza vai ozola lapu smaržu pirtī! Ja tas patīk man un maniem bērniem, tad pirts kultūra nekur nezudīs."
