Uz pili ar sālsmaizi – sieru no "Kalndunduru" govju piena
"Pirms gadsimta ceturkšņa vietā, kur tagad ir "Kalndunduru" saimniecība, bija kolhoza rudzu lauks. Kad 80. gadu nogalē uzzināju, ka bijušais "Ādažu" agrofirmas priekšsēdētājs Alberts Kauls ir paņēmis zemi Cēsu pusē, man bija skaidrs, ka tāda dzīve kā līdz šim vairs nebūs. Lai gan man bija labs darbs tepat Raganā, viens no pirmajiem 1989. gadā dabūju 3,3 hektārus zemi mājas celšanai ārpus ciemata robežām un kļuvu par vienu no pēdējiem tā sauktajiem Breša zemniekiem Rīgas rajonā," sagaidījis savā pagalmā "Rīgas un Apriņķa Avīzes" korespondentu, teic Viesturs Liepiņš.
Jautāts par neseno Liepiņu ģimenes braucienu pie Valsts prezidenta, namatēvs smaidot teic, ka pie Valsts prezidenta bijuši pirmo reizi, taču gan prezidenti, gan ministri "Kalndunduros" esot iegriezušies jau agrāk.
"Protams, mēs esam gandarīti, ka mūs uzaicināja. Prieks arī par to, ka iekļuvām konkursa "Sakoptākā lauku sēta" finālā. Paņēmām līdzi arī sālsmaizi – sieru, kas gatavots no mūsu fermā slaukta piena. Redzējām, cik skaisti ir atjaunotas Rīgas pils zāles."
Viesturs Liepiņš (no kreisās) ar dzīvesbiedri Sandru, jaunāko dēlu Arni, vedeklu Ilonu, mazbērniem Kārli un Rēziju, vecāko dēlu Jāni pie Valsts prezidenta šā gada oktobrī.
Ko dod pieredze, ja nav diploma
Viesturs Liepiņš teic, ka ar piena lopkopību ģimene nodarbojas jau 25 gadus. "Sākumā bija viena, tad 16 govis. Sākumā uz priekšu dzina tīri latviska skaudība. Redzējām, ka mūsu kaimiņi ved vasarniekiem uz Saulkrastiem pienu, biezpienu un krējumu un brauc mājās ar naudas pilnām kabatām. Mēs sākām darīt tāpat. Nākamais solis bija 16 govis, "Alfa Laval" piena iekārtu pirkšana un sadarbība ar "Limbažu pienu". Tagad mums ir ferma ar 100 slaucamām govīm un 100 jaunlopi.
Taču mūsu ģimenē nevienam – nedz man, nedz manai sievai Sandrai, nedz abiem mūsu dēliem – nav lauksaimnieka izglītības. Un tas var dažādi atspēlēties. Piemēram, kad pavasarī gribēju nopirkt lauksaimniecības zemi, neraugoties uz manu visai veiksmīgo pieredzi šajā nozarē, man sacīja: vajag izziņu, ka jums ir lauksaimnieka izglītība. Turklāt pašlaik ar savām 100 piena govīm un tikpat daudz jaunlopu turamies piensaimniecības nozarē vidējā līmenī.
Protams, savācu tās nepieciešamās 180 stundas dažādos kursos, citādi pie zemes nebūtu ticis. Bet kurš tad prasīja lauksaimnieka izglītību tiem valstsvīriem, kad viens otrs Latgalē pirka zemi?" vaicā V. Liepiņš un piebilst, ka pirmās brīvvalsts laikā Latvijā bija 50 tūkstoši ierēdņu. "Šobrīd iedzīvotāju ir apmēram tikpat daudz, bet valsts nodarbina 250 tūkstošus ierēdņu, lai gan viss ir datorizēts. Tāpēc atliek vien minēt, no kurienes rodas tādas prasības," teic "Kalndunduru" saimnieks.
Uzņēmība atspēko šaubas
V. Liepiņš stāsta, ka pirms kara uz tēva saimniecību Ilzenē mācīties, kā jāsaimnieko, braukuši dāņi un vācieši. Tēvam bijusi arī sava krejotava, tikai 1940. gadā tas viss nacionalizēts. "Kad sākās karš, tēvs atsāka saimniekot, bet, kad atgriezās krievi, viņš aizgāja mežā, kur nodzīvoja līdz 1948. gada rudenim. Gaidīja, ka labie amerikāņi un angļi nāks palīgā. Viņš iznāca no meža, jo man jau bija trīs māsas, bet nākamā gada martā ģimeni izsūtīja. Es piedzimu Sibīrijā.
Pēc atgriešanās no izsūtījuma atradām vietu Raganā. Te bija kolhozs "Spēks", kura priekšsēdētājs Nikolajs Kurzemnieks uz savu galvu paņēma manu tēvu tā kā pārraudzībā.
Acīmredzot lauksaimniecība man jau no laika gala ir bijusi asinīs. Tiesa, kad paņēmu zemi, mana māte teica: "Kam tev to vajag? Mūs jau divas reizes plikus pataisīja!" Taču es zemi paņēmu, un tagad mēs apsaimniekojam 105 hektārus," saka V. Liepiņš.
Arī bez kredītiem var iztikt
"Visu laiku esam turējušies pie piena ražošanas," uzsver V. Liepiņš. Viņš gan atzīst, ka pēdējā piena cenu krīze tā īsti vēl neesot pārdzīvota, bet tieši tas pats bijis arī 2008. un 2009. gadā.
"Ir gājis smagi, bet kaut kas jau vienmēr šādās situācijās paglābj. Mūs paglāba tas, ka nebija nekādu parādsaistību. Arī mežu neesam nocirtuši. Vienkārši ir jārēķinās, ka, ņemot kredītu, nauda ir ne tikai jānopelna, bet bankai ir jāatdod arī procenti. Bet, ja es naudu sakrāju, tieku pie tāda paša rezultāta, tikai mazliet vēlāk nekā tie, kuri ņēmuši kredītu. Protams, "Kalndunduros" govis vēl neslauc roboti, un arī lieluma ziņā mums ir tālu līdz fermām ar 3000 govju," spriež V. Liepiņš.
"Reizēm gan domāju, vai tas viss tik tiešām ir vajadzīgs. Tepat netālu no mums ir saimniecības ar trim, piecām, desmit govīm, kas dod cilvēkiem iztikšanu, un vide viņu saimniecībās ir sakopta. Sanāk tā, ka lauksaimniecības industrializācija ir nūja ar diviem galiem: atnāk viens lielais zemnieks, izplešas, bet ko lai dara pārējie?
Nav tā, ka tikai piena cenu svārstības ir iemesls, kāpēc lauki kļūst tukšāki. Pirmais, ar ko vajadzēja sākt, bija nevis dot naudu zemniekam lielas fermas būvēšanai, bet gan savest kārtībā lauku infrastruktūru, ceļus, atrast naudu, ar ko piesaistīt cilvēkus pagastiem un novadiem, radot jaunas darbavietas. Kur tad lai tagad paliek cilvēks, kurš nav nedz pensionārs, nedz invalīds un kurš nav lielsaimnieks? Viena iespēja ir doties prom labākas dzīves meklējumos uz Angliju vai Īriju. Un ir jau labi, ka tur pie viņiem aizbrauc kāds ansamblītis no Latvijas uzdziedāt dziesmas, bet mēs tomēr esam latvieši, kam būtu jādzīvo savā zemē."
Nav jālamā valsts, bet jāiet uz vēlēšanām
"Atceros Atmodas laiku, kad visi gājām uz Baltijas ceļu. Es toreiz biju jauns, braucām no Raganas uz Vangažiem, un brīdī, kad visi sadevās rokās, vecākiem cilvēkiem bija asaras acīs. Bet, līdzko pasākums beidzās un bija jābrauc prom, tūlīt kļuvām citādi. Tā vien gaisā skanēja: "Kur tu lien!" un tamlīdzīgi. Pat pusstundu pēc akcijas nevarējām būt viens pret otru iecietīgi! Un arī pēc tam – ka tik kādam, kam labāk veicas, palikt kāju priekšā," saka V. Liepiņš.
Taču viņš piebilst, ka nekad nav lamājis Latvijas valsti un nesalīdzina mūsdienas ar padomju laikiem, jo dzīve, neapšaubāmi, ir gājusi uz augšu. "Cits jautājums, kāpēc cilvēki neiet uz pašvaldību vēlēšanām, lai ietekmētu vismaz vietējo politiku. Varbūt vēl nav aizmirsies, ka padomju laikos vēlēšanas bija tādas nenopietnas ar ievēlētajiem, kas ieguva 99,9 procentus balsu? Varbūt tāpēc daudzi vēl joprojām domā, sak, vēlēt neiešu, gan jau bez manis iztiks.
Protams, jāskatās, vai ievēlam tikai labu cilvēku vai tādu, kurš var un grib strādāt novada labā. Es arī savulaik biju pagasta deputāts un vienmēr bikstīju pagasta vadību. Darbojos pagasta padomes finanšu komitejā un nebalsoju, kamēr nebiju kārtīgi izpētījis visas atskaites. Tiesa, daudz kas mainījās, kad Raganas pagasts apvienojās ar Lēdurgu. Lai arī tika solīts, ka viss būs vienkāršāk, domē darbinieku skaits palielinājās vismaz par trešdaļu, un viņi taču tērē nodokļu maksātāju naudu.
Vēlēšanās parasti esmu skatījies uz nacionāli domājošiem kandidātiem. Šobrīd vēlētos redzēt kaut ko jaunu, jo, ja pie varas būs jauni cilvēki, ir iespēja, ka vietējās politikas asinsrite uzlabosies. Protams, arī es esmu kļūdījies, svītrojot un liekot plusus, bet uz vēlēšanām noteikti ir jāiet. Vēl balsojot jāsaprot, ka paaudze no paaudzes manto gan labus, gan sliktus paradumus, bet paši vien sevi varam glābt."
