Jau pārmijot pirmos vārdus ar Sandu, ir skaidrs, ka Gaismas nesējas tituls nav piešķirts velti. Laipni pavadot pēdējos bibliotēkas apmeklētājus, jaunā sieviete piedāvā tēju un iepazīstina ar savām zivtiņām akvārijā Gagarinu un Svensonu, kuri allaž esot izsalkuši.
Sanda teic – kopš saņēmusi Latvijas bibliotekāru balvu "Gaismas nesējs", būtiski nekas neesot mainījies, un darbs turpinās kā ierasts. "Balva radīja lielāku atbildības izjūtu. Pirmajā mirklī šķita – ārprāts, kas man tagad jādara?!" smejas bibliotekāre, taču atzīst, ka tas bijis kā zibens spēriens no skaidrām debesīm un, nenoliedzami, patīkams pārsteigums. "Tagad par balvu vairs nedomāju. Draugi gan reizēm ķiķina un apjautājas, vai man ir līdzi lukturītis kā jau īstam gaismas nesējam. Smejot atbildu, ka ir, bet baterijas jānomaina, taču tas ir dārgi."
Lasītāju impulsi
Ķekavas bibliotēkā Sanda sākusi strādāt kopš 2009. gada, kad no Rīgas pārcēlusies dzīvot uz Ķekavu. "Man ir divi mazi puikas – Ansis un Gustavs. Kopā ar viņiem nācām un bibliotēku, un tā sagadījās, ka šeit arī sāku strādāt." Sanda teic, ka darbu sākusi tieši tad, kad bibliotēka pārcēlusies uz jaunām telpām un piedzīvojusi lielas pārmaiņas. Daļu no tām ienesusi arī Sanda ar savām radošajām idejām. "Man ir lieliski kolēģi, kas vienmēr atbalsta idejas un jaunas iniciatīvas." Bibliotēkas pašlaik ir pārmaiņu procesā – mainās to funkcijas un piedāvājums, tāpēc tā esot lieliska vieta, kur radoši improvizēt un meklēt jaunus ceļus. "Ja ir idejas un gribēšana strādāt, tad var izpausties."
Sanda stāsta, ka nākotnes plānos ierakstīti pasākumi bērniem, kā arī nakts pasākumi. "Mūsu sezona ir rudens un ziema. Lasītāji dod impulsu, no kā rodas iedvesma jaunām idejām. Sanāk, ka dzīve pati pasaka priekšā idejas un risinājumus."
Cīņa ar "lielo pelēko"
Ja gadoties pelēkas dienas, kad negribas darīt neko, svarīgi sākt. "Jāmēģina pārvarēt "lielo pelēko". Visu laiku ir jāmeklē kas jauns. Jo vairāk dara, jo vairāk izdara. Ja grib darīt un sanāk, gribas darīt vēl vairāk," smaidot stāsta sieviete un atzīst, ka galvenais – visā prieku gūt arī pašam. "Kaut kādā ziņā tu visu dari sevis dēļ. Ja pašam ir prieks, arī pārējie aplīp ar to."
Pirms pārnākusi dzīvot uz Ķekavu, Sanda dzīvojusi Ķengaragā Rīgā. Uz galvaspilsētu atpakaļ negriboties nemaz, tad jau drīzāk – uz laukiem. "Ķekavā dzīvot ir ļoti labi – te nav ne lauki, ne pilsēta. Maniem puikām Ķekava ir ideāla vieta, kur augt – ir skola, pieejamas sporta un mākslas nodarbības. Te ir zaļš. Izcila vieta." Sākot dzīvot Ķekavā, Sanda nevienu īsti nav pazinusi, bijusi tikai tāda "smilškastes draudzība", taču līdz ar "Grāmatu tārpiņa" aktivitātēm iepazīts daudz jaunu cilvēku.
Grāmatu klubiņš mammām ar bērniem bijusi ideja, uz ko iedvesmojuši lasītāji. "Idejas iniciatore bija viena no mammām Rūta Baškevica. Iekšēji jau biju domājusi par šādu klubiņu, un viņa mani pamudināja to realizēt."
Bez auskariem – plika
Lai gan bibliotēkas darbs aizņem ievērojamu daļu laika, ārpus bibliotēkas sienām visi brīvie brīži tiekot veltīti dēlēniem. "Viņi ir mana vislielākā aizraušanās. Brīvajā laikā viņi ir mani bosi un diktē noteikumus," smej Sanda. Par hobijiem un iemīļotākajām nodarbēm viņa sauc skriešanu, rokdarbus. "Man patīk čubināties ar rokām, pagatavot kādu rotu," domīgi teic Sanda. Taču jaunās sievietes vājība ir auskari. „Ja neielieku ausīs auskarus, jūtos plika." Viņa atzīst, ka labprāt organizē arī pasākumus un tieši tā varētu būt nozare, kurā labprāt darbotos. "Svarīgi strādājot neieslīgt rutīnā un nenovest sevi līdz ideju izsīkumam."
Akmens starp klintīm
Ja gribas atpūsties no visa, vislabāk pabūt pie dabas, kur var smelties iedvesmu, vai ceļot. Īpaši Sandai atmiņā palicis ceļojums uz Norvēģiju. "Devos ciemos pie brāļa uz Oslo un skatu kartītē ievēroju kādu akmeni – liels akmens iesprūdis starp klintīm. Nezināju, kā akmeni sauc un kur tas atrodas, bet sapratu, ka ļoti gribētos tur nokļūt. Un tā nu viss sakārtojās, un es tur nokļuvu. Tā kosmoss darbojas ar mūsu vēlmēm, vajag tikai pašam drusku pakustēties." Lai apskatītu akmeni, vajadzējis divas stundas kāpt kalnā. Lijis lietus, un bijusi bieza migla, tāpēc kāroto akmeni nemaz nevarēja redzēt. "Pats svarīgākais bija pabūšana ar sevi. Kā gaidot svētkus – jaukākais ir gatavošanās process." Sanda teic, ka dzīvē jātver visas iespējas, jo nevar zināt, kas vēl noderēs. Arī kļūšana par bibliotekāri bijusi lomu spēle ar nejaušību, un šīs profesijas mācīšanās atnākusi gluži negaidīti. Taču izaicinājumus vajag pieņemt, viņa teic. Lai atbrīvotos no negatīvajām emocijām, Sanda kādu laiku braukusi uz Rīgu, lai spēlētu improvizācijas teātri. Šovasar teātra un cirka nometni bērniem vadīs pati.
Lai dzīve nekļūtu garlaicīga, svarīgi tajā neielaist rutīnu. "Svarīgi mācīties. Ne tikai skolās un augstskolās – katra jauna tikšanās ar kādu cilvēku ir vērtīga pieredzes gūšana," pārliecināta Sanda Zālamane.
