Dziedātāja ieplānojusi vēl kādu pārsteigumu saviem klausītājiem – jaunu albumu, kas klajā nāks novembrī. Tajā būs 10 jaunas oriģinālkompozīcijas, kurām dziesmu vārdus sarakstījuši latviešu dzejnieki Jānis Peters un Kārlis Vērdiņš, savukārt mūziku komponējis Sebastjens Žinjo. Starp koncertiem un albuma izdošanu aicinājām Mariju uz sarunu.
– Jūsu pavadošie mūziķi ir bijuši gan mūsu vietējie mūziķi, gan francūži. Vai arī šajā koncerttūrē esat ieradusies ar mūziķu sastāvu no Francijas?
– Pēdējos četrus gadus lielo projektu laikā uz skatuves mums pievienojas muzikanti no Francijas. Bet arī šeit, Latvijā, man ir, kā es saku, sava muzikālā ģimene, ar kuru man patīk kopā kāpt uz skatuves. Tagad uzstājos kopā ar savu muzikālo grupu, bet pavasarī, kad man būs koncerti lielajās zālēs, būšu kopā ar Francijas mūziķiem. Šī sadarbība ar citiem muzikantiem padara mūsu muzikālās attiecības radošākas.
Šajā tūrē mūsu grupai ir pievienojies arī Jegors Kovaļkovs – ļoti talantīgs un interesants ģitārists, arī dziedātājs. Tā kā, manuprāt, romances pilnvērtīgi neskanētu bez vijoles, uzaicinājām mums pievienoties lielisko vijolnieku Alekseju Bahiru. Ar mūsu "klubiņa" mūziķiem kopā esam jau 20 gadus, savukārt jaunie mūziķi ienes jaunas asinis, un viņu piedalīšanās projektos, manuprāt, ir ļoti vērtīga. Kas zina, varbūt šī sadarbība turpināsies arī pēc šīs tūres.
– Kāpēc jūs dziedat franciski?
– Kāpēc gan ne? Man patīk šī valoda, man patīk šī mūzika, un es dziedu ne tikai franciski, bet arī citās valodās. Manuprāt, mūzikai vispār nav valodas. Mūzika ir valoda pati par sevi. Dziedot man svarīgākais nav tas, ko paužu ar valodu. Tehniskā ziņā man dziedāt franciski ir daudz vieglāk nekā latviešu vai angļu valodā, savukārt spāniski dziedāt man ir daudz vieglāk nekā franciski.
Ar katru valodu ir citādāk, un arī muzikāli tas ir pavisam cits temperaments. Flamenko, spāņu valoda – tas ir mūzikas veids, kurā es vispilnīgāk spēju atklāt savu temperamentu.
– Ko jūs vēlaties paust ar savu mūziku?
– Manuprāt, vienīgais, kas pasaulei ir jāpauž ar mūziku, ir mīlestība. Es domāju, ka cilvēki nāk uz koncertiem, lai ieraudzītu personību uz skatuves, saklausītu tās dvēseles pārdzīvojumus, ieklausītos tās iekšējā pasaulē, un, ja šī pasaule ir bagāta, tad nav tik svarīgi, kādā valodā skan dziesmas. Mūzika pati par sevi jau ir skaistākā valoda pasaulē!
– Kas ir mīlestība?
– Mīlestība ir brīvība ar lielu, lielu plusa zīmi. Tā ir sajūta, kad visā gribas dalīties. Tā ir atvērtība un laimes sajūta.
– Ar ko jūs gribat dalīties?
– Ar to pašu mīlestību, kas ir manī. Tā ir tā sajūta, ka tu esi brīvs un vari dalīties ar citiem, ar visu sevi. Tā ir tāda dvēseles spēja atklāties, dvēseles kailums.
– Alvis Hermanis intervijā LTV pavisam nesen teica: esot priekšstats, ka māksliniekiem nav ko runāt par politiku... Taču tas ir krasi pretēji tam, ko piedzīvojām Atmodas laikā, kad tauta kāri tvēra inteliģences vērtējumus un vērojumus. Vai jūs piekrītat Alvim Hermanim?
– Ziniet, es nedalu cilvēkus māksliniekos un nemāksliniekos. Ir cilvēki, kuriem gribas runāt par sabiedriskajiem procesiem, un ir cilvēki, kuri to nevēlas. Es esmu ļoti tālu no politikas.
– Dziedātāji bieži piedalās sociālās akcijās, piemēram, Stings ar sievu ir dibinājis Amazones mūžamežu aizsardzības fondu, kāds ziedo līdzekļus bada mazināšanai Āfrikā... Kā ir ar jums? Vai esat piedalījusies kādās labdarības akcijās?
– Labdarība vienmēr ir kā mana otrā pusīte, tas ir tas, ko es vienmēr esmu darījusi un darīšu. Kad man bija bērnu studija, aktīvi sadarbojāmies ar bērnunamiem, arī bērnu klīniskās slimnīcas onkoloģijas nodaļu.
– Kas ir tās tēmas, kuras jūs aizkustina, par kurām tiešām varat iestāties, ziedot laiku, mūziku?
– Mani vienmēr aizkustinājušas divas tēmas – veci cilvēki un bērni. Jau kopš senatnes cilvēce vienmēr ir rūpējusies par bērniem un par vecāko paaudzi. Diemžēl šodien mūsu "ciltī" tās ir iedzīvotāju grupas, par kurām rūpējas ļoti maz. Visi ir aizņemti ar varas saglabāšanu un naudas pelnīšanu...
– Pēc terorakta Parīzē intervijās teicāt, ka apsverat iespēju atgriezties Latvijā. Kā ir pašlaik? Vai plānojat pārcelties atpakaļ uz dzīvi Latvijā?
– Nē, tā es neesmu teikusi! Varbūt tā ir interpretācija. Mūsu lēmums atgriezties vairāk saistīts ar bērnu izglītību. Terorisms nebūtu tas jautājums, kas liktu mums par to izšķirties.
– Vai jūsu bērns mācās franču skolā?
– Nē, pagaidām apmeklē Valdorfa dārziņu.
– Vai jums nav bail dzīvot Parīzē?
– Nē, man nav bail dzīvot ne Parīzē, ne pasaulē!
– Kāda ir šodienas Francija?
– Ir Francija, un ir Parīze. Kas jūs interesē?
– Parīze.
– Parīze ir pārpildīta pilsēta, un, kā jebkura galvaspilsēta nav valsts, tā arī Parīze nav Francija. Kādreiz pasaulē pastāvēja robežas, un, ja vienu valsti skāra kaut kādas epidēmijas, karš, tas vairāk vai mazāk risinājās šo valstu teritorijas robežās. Tagad visas durvis ir vaļā, viss kustas, viss pārvietojas no vienas valsts uz otru, no viena kontinenta uz otru, un notiek procesi, kurus ir aizvien grūtāk un grūtāk kontrolēt. Šo plūsmu nav iespējams ierobežot arī tāpēc, ka šobrīd ir tik attīstītas tehnoloģijas, internets, virtuālo kontaktu iespējas. Baltais cilvēks vienmēr ir bijis karalis un pārvaldījis pasauli. Tagad, manuprāt, šī situācija sāk mainīties, jo visam jābūt līdzsvarā. Tā nevar būt, ka 10 procenti cilvēces, kādi esam mēs, baltie cilvēki, dzīvo labāk par pārējiem 90 procentiem.
– Kas pārvaldīs pasauli baltā cilvēka vietā?
– Nemāku teikt, bet uzskatu, ka baltais cilvēks dzīvo labāk nekā pārējā pasaule.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka baltais cilvēks vēsturiski bijis nežēlīgāks par citiem, un tāpēc, ka baltais cilvēks iekaroja lielas teritorijas, var pat teikt – visu pasauli. To nevar saukt par līdzsvaru, un šī situācija nevar pastāvēt mūžīgi. Tāpēc man šķiet, ka pasaulei ir jāmainās.
– Kā tā mainīsies?
– Mēs, iespējams, ar laiku dzīvosim nedaudz sliktāk. Bet cilvēki Āfrikā, Āzijā, Latīņamerikā... Ceru, ka ar laiku viņi dzīvos labāk.
– Tie ir kaut kādas taisnīgas atriebes procesi?
– Nē, tā nav atriebe, tas ir līdzsvars. Ziniet, tas ir tāpat kā ar šūpolēm – tās iet uz vienu pusi, pēc tam uz otru pusi, lai būtu līdzsvars.
– Vai tas tad būtu taisnīgi?
– Kas ir taisnīgi? Es domāju, ka tas vienkārši ir likumsakarīgi. Tas ir dabas likums, jo šūpoles nevar visu laiku stāvēt uz vienu pusi. Netaisnīgi, manuprāt, ir tā, kā ir pašlaik.
– Tātad tie procesi, kas pašlaik notiek Eiropā, ir likumsakarīgi?
– Manuprāt, jā, patīk tas mums vai ne. Kosmosā nav nekā laba vai slikta, vienkārši ir procesi. Piedzimstot mums taču neviens nav apsolījis, ka mēs dzīvosim laimīgi un pārtikuši. Mums neviens nav solījis, ka mēs dzīvosim rožu dārzā. Protams, mums gribas, lai tā būtu, taču tā ir tikai un vienīgi mūsu ilūzija.
Dzīve, kādu dzīvojam mēs, ļoti atšķiras no tās, kā cilvēki dzīvo citur pasaulē. Dzīvojot komfortā, mums šķiet, ka tieši tā tam ir jābūt, turklāt vienmēr. Kas ir taisnīgi, kas netaisnīgi? Vienkārši ir tā un ir citādi. Un vienīgais, ko tu vari mainīt, ir tikai sevi. Tu nevari mainīt šo pasauli, tā ir jāpieņem tāda, kāda tā ir. Viss ir Dieva rokās.
– Vai sekojat līdzi tam, kas notiek Latvijā?
– Minimāli. Es neskatos televizoru, neklausos radio, nelasu avīzes. Ne krievu, ne latviešu.
– Ejat uz vēlēšanām, referendumiem?
– Godīgi? Nē.
– Muzicējat arī citviet pasaulē, izņemot Latviju un Franciju?
– Kopš man piedzima dēls, es vispār mazāk koncertēju. Gribu laiku pavadīt kopā ar dēlu, redzēt, kā viņš aug. Tagad man ir jauni projekti, kas saistīti ar Franciju, varbūt Krieviju, Baltijas valstīm. Bērns jau ir paaudzies, un es pamazām sāku atgriezties uz skatuves, bet diez vai darīšu to uz pilnu klapi, jo man gribas atrast zelta vidusceļu starp ģimeni un skatuvi, un tas nav viegli.
– Ko jūs citur pasaulē stāstāt par Latviju?
– Stāstu, ka tā ir skaista, maza valsts, kur ir skaistas sievietes, garšīgs ēdiens un bezgalīgi skaista daba, un ka tā ir manas mājas.
– Te ir mājas?
– Te ir manas mājas. Mājas – tā ir ļoti silta sajūta, un tas ir tā, ka tu zini, kurā plauktiņā kas atrodas. Kad cilvēks ieiet savās mājās, viņš zina, ka to atradīs tur un to tur. Un tie, protams, ir savi cilvēki un sajūta, ka tu visu pārzini.
– Un Latvijā tā ir?
– Protams.
