Signe Berga zemessarga zvērestu Zemessardzes Studentu bataljonā deva 2015. gada 19. decembrī. Ikdienā labprāt izvēlas vilkt kleitu un košākas drēbes un, neskatoties uz 183 centimetrus garo augumu, staigāt augstpapēžu kurpēs. Signes hobijs ir basketbols, 10 gadus viņa dejojusi tautas deju kolektīvā. Zemessargu pamatapmācības nometni Signe pabeidza kā labākā kursante.
Signei ir juridiskā izglītība, un šobrīd viņa strādā "sēdošu" darbu – ir jurista palīdze nekustamo īpašumu attīstīšanas kompānijā Rīgas centrā.
– Kā nonāci pie lēmuma iestāties Zemessardzē?
– Varētu teikt, ka tas bija iemeslu kopums, un es nevaru pateikt tikai vienu konkrētu iemeslu. Vispragmatiskākais bija tas, ka internetā izlasīju jautājumu: "Vai tu gribi apgūt militārās iemaņas un uzlabot fizisko formu?" Tas mani uzrunāja, jo mani interesē jaunu lietu apgūšana. Tomēr tas nebija galvenais iemesls.
Svarīgāk par visu man bija izrādīt cieņu savai omei, kura nomira pagājušajā gadā. Viņa vienmēr lepojās ar to, ka viņas dēls – mans tētis – bija piedalījies 1991. gada barikādēs un iestājies par savu valsti. Ome mūsu ģimenē bija tā, kura vienmēr pauda patriotismu. Tieši viņai par piemiņu nolēmu iestāties Zemessardzē, jo motivācija apgūt militārās pamatzināšanas un uzlabot fizisko formu nav tik spēcīga, lai apmācībās izturētu slodzi mežā un pārvarētu grūtības. Šis emocionālais iemels ir motivējošāks nekā tikai savu prasmju uzlabošana.
– Vai tavu lēmumu ietekmēja draugi, ģimenes locekļi vai notikumi Ukrainā?
– Manā ģimenē un draugu lokā nav neviena, kam būtu saistība ar Zemessardzi. Daži mani paziņas no basketbola vides ir Zemessardzē, bet šis faktors mani neietekmēja. Tas bija tikai un vienīgi manis pašas lēmums. Protams, zināma loma bija arī pēdējo gadu notikumiem Ukrainā. Es sapratu, ka, ja Latvijā iestātos līdzīga situācija, man būs jāprot aizstāvēt gan sevi, gan ģimeni. Domāju, šis ir labs laiks, lai būtu Zemessardzē.
– Ko par tavu izvēli teica ģimene?
– Mammu par to informēju tikai tad, kad uzaicināju uz zvēresta došanas ceremoniju. Viņa bija pārsteigta un nerādīja priecīgu seju – bija bažīga par manu veselību un to, ka būs jāceļ smagumi, jāiztur liela fiziska slodze. Tomēr uz zvēresta došanas ceremoniju atnāca un arī nometnes Ģimenes dienā izmantoja iespēju redzēt un izmēģināt to, ko mēs darām, un neslēpa lepnumu par mani.
– Kā ir ar tiem smagumiem un slodzi?
– Soma, protams, ir smaga, bet esmu atklājusi veidu, kā to ērti uzcelt plecos. Grūtāk ir to ilgstoši nest. Tomēr fiziskā slodze mani nekad nav baidījusi – pieredze, dejojot tautas dejas un spēlējot basketbolu, mani ir norūdījusi. Līdz šim arī nav gadījies tā kārtīgi nosalt. Lai gan februāra mācībās mežā visu laiku līņāja un bijām izmirkuši līdz ādai, naktī uz sava matracīša guļammaisā gulēju kā karaliene. Ja vien klausa instruktorus un pārvelk apģērbu, kā arī ievēro citus viņu norādījumus, nekādi laikapstākļi nav šķērslis.
– Vai puiši palīdz meitenēm?
– Kā nu kurš. Viņi paši ir noguruši līdz nāvei, tāpēc nemaz negaidām kādu īpašu attieksmi. Mēs visi palīdzam cits citam – puiši palīdz fiziski, bet mēs iedodam plāksteri, ko uzlīmēt noberztajiem papēžiem. Mācībās visi esam vienādi, visi esam komanda, un neredzu iemeslu šķirot mūs puišos un meitenēs.
– Kas tev visvairāk patīk, esot Zemessardzē?
– Man te viss ir interesanti, jo mācības mežā ir pilnīgs kontrasts manai ikdienai, ko pamatā pavadu pie datora birojā. Tāpēc viss, ko es te daru, ir ārpus manas komforta zonas. Mani pašu pārsteidza tas, ka atklāju sevī nezināmas īpašības. Ja līdz šim domāju, ka esmu gana pacietīga un toleranta, mežā stresa un slodzes apstākļos sapratu, ka man ir jāpiestrādā pie šo īpašību izkopšanas un jāpārvar pašas uzliktās robežas, it īpaši fiziskās sagatavotības ziņā.
– Vai esi gatava izmantot savas zināšanas valsts labā?
– Protams, ja vien ļaus veselība. Sākumā domāju, ka zināšanas noderēs, lai aizsargātu tikai savu ģimeni, bet vēlāk sapratu: ko tad es viena spēšu izdarīt? Ir jābūt kopā ar citiem un jāprot darboties vienībā.
– Kādi ir tavi vislielākie izaicinājumi?
– Vislielākais izaicinājums izrādījās atstāt mājās sievišķību. Piemēram, nometnē trešajā dienā sapratu, ka esmu ļoti pārgurusi un vēl netieku pāri grūtajam posmam pirms otrās elpas. Tajā brīdī piefiksēju, ka savas kustības un smagumu celšanu pavadu ar sievišķīgām izpausmēm, piemēram, kaut ko paceļot, izsprūk "ai!", "vai!" un citas sievietēm grūtībās raksturīgas skaņas. Iespējams, gribējās sevi pažēlot. Kad to sapratu, saņēmos, jo mācības nav vieta, kur paust savu sievišķību un uztraukties par manikīru vai frizūru.
– Vai iesaki arī citiem iestāties Zemessardzē?
– Jā, noteikti! Visiem, kam ļauj veselība, iesaku iziet vismaz pamatapmācību. Piemēram, Šveicē ikkatrs pilsonis ir spējīgs aizstāvēt savu valsti, un viņiem ir izveidojusies sapratne, ka viņi ir daļa no valsts. Ko mēs, tie daži tūkstoši zemessargu un karavīru, varēsim izdarīt, ja nebūs sabiedrības līdzdalības? Ko pārējie darīs? Sēdēs mājās? Ja gribēs piedalīties, būs kā apgrūtinājums, jo neko nepratīs. Uzskatu to par savu privilēģiju, ka varēšu būt noderīga valstij, jo man veselība un iemaņas to ļaus.
– Vai tev ir noderējušas militārajās mācībās iegūtās iemaņas?
– Jā, man patīk būt pie dabas, un esmu jau izmantojusi zināšanas par pareizu apģērbu. Arī pirmās palīdzības sniegšanas iemaņas ir noderīgas.
Emīls Desjatņikovs zemessarga zvērestu Zemessardzes 17. Pretgaisa aizsardzības bataljonā deva 2014. gada 13. decembrī. Emīls ir mācījies par fotogrāfu, strādājis aģentūrā F64, bet tagad viņa ikdiena paiet, braukājot pa Latviju un filmējot sižetus TV raidījumiem un fotografējot pasākumus. Precējies, ir tēvs 11 mēnešus mazai meitiņai, ar ģimeni dzīvo Babītē. Emīla sapņu darbs ir kļūt par kinologu, un Zemessardzē iegūtās iemaņas un kaprāļa pakāpe šā sapņa piepildīšanos paātrinātu.
– Kā nonāci pie lēmuma iestāties Zemessardzē?
– Skolas laikā aktīvi nodarbojos ar sportu, un jau tad domāju, ka loģisks turpinājums sportiskai ikdienai būtu militārais dienests. Bet tad plāni mainījās, aizgāju mācīties par fotogrāfu, tomēr doma par profesionālo dienestu mani nelika mierā un, pirms pieņemt tik atbildīgu lēmumu, nolēmu vispirms iestāties Zemessardzē, lai uzzinātu, ko tas nozīmē, un izmēģinātu, vai tas ir domāts man. Savu izvēli nenožēloju. Esmu sapratis, ka pagaidām mani apmierina gan slodze, gan interesantās mācības Zemessardzē. Mērķi par profesionālo dienestu esmu mazliet atlicis, jo uzskatu, ka Zemessardze ir lieliska iespēja palikt civilajā darbā un paralēli apgūt profesionālās iemaņas.
– Kas tev visvairāk patīk Zemessardzes dienestā?
– Strādāt komandā, kas ir svarīgi arī civilajā dzīvē. Noteikti arī rūdījums, jo mācības nav vieglas. Gandarījums, jo, kad izturi grūtības, iegūtais rūdījums pēc tam palīdz arī civilajā darbā tikt galā ar slodzi un stresu.
– Cik liela ir slodze Zemessardzes mācībās?
– Mācības ir pietiekami bieži, ļoti interesantas un intensīvas. Īsā laikā esmu ieguvis daudz jaunu zināšanu. Tā kā pašlaik esmu iesaistījies intensīvā mācību procesā, lai iegūtu kaprāļa pakāpi, brīvdienās bieži esmu prom no mājām, bet tas nebūs ilgstoši. Nav tā, ka mācības notiek katru nedēļas nogali. Katram ir izvēle, cik bieži tās apmeklēt.
– Kas ir tavi vislielākie izaicinājumi?
– Sākumā grūti bija pielāgoties cilvēku maiņai mācībās – katru reizi bija cits sastāvs, un, tiklīdz iepazīsti vienus biedrus, nākamreiz jau jāsastrādājas ar citiem. Bet tagad esam stabila vienība, tāpēc ir pavisam viegli. Arī fiziskā slodze man nav par grūtu, tomēr jāatzīst, ka ir bijuši kritiski brīži, kad mācību laikā nakts nav gulēta, visu laiku gaidīts pretinieka uzbrukums, un visam pa vidu vēl trīs dienu nemitīgs lietus. Tad gan spēki ir uz izsīkuma robežas. Tieši tāpēc mēs strādājam komandā un viens otru uzmundrinām, piestutējam. Toties, kad to izturi, tad gan ir milzīgs gandarījums.
– Vai tavai vienībai ir kāds īpašs nosaukums?
– Esmu bataljona paaugstinātas gatavības rotā, Čārlija (Charlie) vadā. Esam savākušies ļoti aktīvi zemessargi, un, pateicoties izcilajam seržantam Guntaram Jansonam, esam lielisks vads.
– Vai esi gatavs izmantot savas prasmes valsts labā?
– Esmu devis zvērestu. Domāju, manas individuālās iemaņas ir pietiekamas, lai aizstāvētu sevi un darbotos vienībā. Pārējo, ja vajadzēs, ātri apgūsim.
– Vai ģimene atbalsta tavu izvēli?
– Sieva uztraucas, jo zina, ka kaujas šaušanas mācībās ir bīstami. Kad esmu prom, paspēj sailgoties, tomēr ir pieņēmusi manas aktivitātes un mani saprot, jo pašai tēvs ir bijis zemessargs.
– Vai iesaki arī citiem iestāties Zemessardzē?
– Jā, bet katram ir rūpīgi jāizvērtē, vai tam būs laiks, jo, ja aizraujas, rodas vēlme piedalīties visās mācībās. Esmu novērojis, ka dažiem aizrautība izgaist un viņi pēkšņi pazūd. Jārēķinās – ja grib šo lietu darīt, mācībām jāvelta laiks.
– Par katru mācību dienu zemessargi atkarībā no izdienas ilguma saņem 20–40 eiro. Vai naudas faktors ir svarīgs?
– Kad iestājos Zemessardzē, nezināju, ka par to arī maksās, tāpēc tas pilnīgi nav svarīgi. Saņemto naudiņu ieguldu ekipējuma uzlabošanā, piemēram, nopirku sev otrus zābakus. Ja mācībās trīs dienas no vietas līst lietus, ir svarīgi, ka ir otri zābaki.