– Latviešiem ir daudz jāņudziesmu – gandrīz 1200 melodiju un 28 tūkstoši dainu. Kādēļ vasaras saulgrieži ir tik nozīmīgi?
– Tas ir pilnīgi skaidrs, ka Jāņi latviešiem vienmēr bijuši visnozīmīgākie svētki. To pierāda gan dziesmu skaits, gan kaut vai tāda vienkārša lieta kā apstākļi dabā. Lai kā mēs gribētu runāt tikai par dabu vai garīgām lietām, senajiem latviešiem svētku svinēšana gāja roku rokā ar darbiem. Jāņos vēl nav sācies lielais darba cēliens, tādēļ tas ir vaļas brīdis, kad var pievērsties svētku svinēšanai. Mūsdienās Jāņus var svinēt kaut vai vienatnē, taču agrāk bija svarīgi svinēt plašā pulkā, jo bija lielākas dzimtas un cilvēki visu darīja kopā. Agrāk nebija iedomājams, ka, piemēram, kāzas vai bēres notiktu šaurā draugu lokā.
Runājot par jāņudziesmām, to latviešiem ir vairāk, nekā visu pārējo svētku dziesmas kopā ņemtas, atšķirība ir milzīga. Jēkaba Vītoliņa apkopotajās "Gadskārtu ieražu dziesmās" var atrast gandrīz 1200 līgotņu melodiju. Par daudzām gan es teiktu, ka tie ir melodiju varianti. Taču noskaņu ziņā šīs melodijas ir ļoti, ļoti dažādas.
– Runājot par dziesmām... Kā vērtējat Līgo vakara pasākumus Rīgā, 11. novembra krastmalā?
– Kā lai saka... Cilvēki ir ļoti dažādi. Ir tādi, kas grib un var iemācīties svinēt Jāņus, ir tādi, kas nemaz negrib. Tomēr ir brīvas dienas, visapkārt viss kaut kas notiek, un tad šie cilvēki pēdējā brīdī izdomā, ka viņiem arī kaut kur jāpiedalās. Viņiem un daudzajiem Rīgas viesiem tad arī ir domāts šis pasākums. Pati nekad neesmu piekritusi piedalīties Jāņu pasākumos krastmalā, lai gan mani ir aicinājuši katru gadu.
– Pati šogad 23. jūnijā būsiet sastopama Rīgā, Dzegužkalnā. Kādi ir jūsu novērojumi gadu gaitā – vai cilvēki aizvien vairāk pievēršas tradicionālajai Jāņu svinēšanai?
– Dzegužkalnā Jāņu pasākumi notiek jau vairāk nekā piecus gadus. Līdz tam "Iļģiem" bija manis noteikts likums, ka Jāņu vakarā pasākumos nepiedalāmies. Kamēr bērni auga, vienmēr svinējām Jāņus kopā, brīnumskaistā vietā, lauku sētā, kur nav pat elektrības. Es biju tā, kas grozījās visiem pa priekšu, iesāka dziesmas, rotaļas, spēlēja dančus. Ja nebūtu Dzegužkalna, es to joprojām darītu. Tāpēc priecājos, ka jaunā paaudze, mani dēli, viņu ģimenes un draugi, ir pārņēmuši mūsu tradīcijas un turpina iesākto arī bez manas klātbūtnes.
Par Dzegužkalnu – tas ir mans kalns, jo dzīvoju turpat blakus. Nozīmīga ir arī vēsture. Tieši tur, Daugavas kreisajā krastā, netālu no Rīgas augstākā kalna, 18. gadsimta vidū Rīgā sabraukušie latvieši, Jāņa Šteinhauera mudināti, sāka pulcēties un svinēt Zāļu vakaru. Dzegužkalnā ir jauki, jo tas ir ļoti zaļš un pasākumos piedalās brīnišķīgi cilvēki. Katru gadu cilvēku patiešām kļūst aizvien vairāk. Ir pat tā, ka mums nākas atrunāt draugus, lai viņi nenāk uz Dzegužkalnu, bet brauc uz laukiem, kam ir tāda iespēja. Taču ir ļoti daudz cilvēku, kam nav lauku. Man pašai personīgi arī nav.
– Vai pirmo gadu bija grūti jūs pierunāt piedalīties pasākumā Dzegužkalnā?
– Jā, ārkārtīgi grūti. Es ilgi mocījos, un kaut kādā mērā man sirdsapziņas mokas vēl nav beigušās. Taču tas apstādināja manu lielo mācīt kāri, jo es nevaru cilvēkiem mācīt, ka jābrauc uz laukiem un jālīgo, ja es pati to nedaru. Es izbeidzu ilgi vadītās Jāņu svinēšanas mācības, un labi vien ir. Godīgi sakot, divpadsmit gadi, kamēr ar to nodarbojos, mani pamatīgi iztukšoja. Gadu no gada katru dienu līdz Jāņiem kaut kur braucu, stāstīju, mācīju, iedvesmoju, bet, kad pienāca Jāņi, bija sajūta, ka viss jau ir noticis. Tad sapratu, ka man par Jāņiem vairs nav jārunā. Ir jādzied un jādara. Tas ir tas, ko es gribu un ko es varu. Tādai intensīvai Jāņu tradīciju mācīšanai esmu pielikusi punktu.
– Kā bērniem vislabāk izskaidrot Jāņu būtību?
– Sāksim ar to, ka Jāņi galīgi nav bērnu svētki. Tie ir jaunu cilvēku svētki. Ne velti viscaur vijas erotiskā līnija, tie ir auglības svētki. Dabā ir visauglīgākais laiks, viss zied, un arī cilvēki zied. Es savā vecumā vairāk izjūtu šo svētku garīgo pusi, dabas spēku, kopā sanākšanas prieku. Bet jauniem cilvēkiem, protams, ir vēl cita interese.
Taču jādara viss, lai arī bērniem Jāņos būtu interesanti. Nevar tikai dziedāt un dziedāt. Savulaik, kad sapratu, ka bērniem Jāņos tikpat kā nav ko darīt, ļoti intensīvi meklēju un mēģināju pielāgot dziesmas un rotaļas, kas noderētu bērniem. Nedaudz pārveidoju tekstus, lai piesaistītu tos Jāņu tematikai. Piemēram, rotaļās vārdu "ir jau visi mūsu bērni" vietā dziedājām "ir jau visi Jāņa bērni". Vai arī "Krauklīts sēž ozolā" vietā "Jānīts sēž ozolā", jo tāda daina, protams, ir. Un tagad rotaļu, kas patīk gan bērniem, gan lielajiem, ir vismaz stundai vai pat divām. Starp citu, bērni rotaļas un dziesmas atceras vēl labāk nekā pieaugušie.
Ar bērniem darām visu tā, lai varētu viņiem paskaidrot, kāpēc tas tiek darīts. Piemēram, dedzam ugunskuru tad, kad saulīte noriet. Tā kā šī ir gada īsākā nakts un raganas skrien pa gaisu, visam pa nakti jābūt apspīdētam. Tāpat ar godu pavadām saulīti un sakām viņai paldies, ka viņa ir tik brīnišķīgi spīdējusi. Bērniem ir viegli uztverama arī uguns riteņa laišana no kalna, kas simbolizē saulītes iešanu uz rudens pusi. Ja ziemas saulgriežos, velkot bluķi, mēs palīdzam saulītei tikt kalnā augšā, tad ar uguns riteni gada otrajā pusē mēs pateicamies saulītei un sakām: nu tu vari ripot lejā uz rudens pusi...
Ar bērniem var doties aplīgot ozolus, jo citādi, laužot ozolzarus, sanāk, ka nodarbojamies ar dabas postīšanu. Ozoli tiek aplauzti, un zaļi domājošiem cilvēkiem tas varētu nepatikt. Tādēļ ir labi, arī plūcot jāņuzāles, tās apdziedāt un pateikt paldies.
Starp citu, nesen biju Itālijā, lai palīdzētu līgot vietējiem latviešiem. Tas bija fantastiski, jo tur zied tādas pašas jāņuzāles kā pie mums, un bija arī govis ar zvaniņiem kaklā. Kad dziedājām un vācām jāņuzāles, man pirmo reizi mūžā bija tāds pavadījums, kad fonā skanēja itāļu govju zvaniņi. Itālijā aug arī ozoli, bet tie nav nekādi zemzarīši – milzīgi koki ar augstiem zariem.
Kopumā par Jāņu tradīcijām runājot, labāk ir visu darīt nevis ar svētsvinīgi pārvērstu ģīmi, kas izvēršas par teātri, bet darīt visu patiesi, nebaidoties arī no humora. Piemēram, ja nav govju, ko apdziedāt, var taču dziedāt nevis "tev ir govis laidarā", bet gan "tev nav govju laidarā". Ja gribam ievērot tradīcijas strikti pēc rakstiem, jāsaprot, ka to izdarīt nav iespējams. Varam paņemt tikai to, kas mums der, lai neākstītos un viss būtu patiesi. Svarīgākais ir patiesums pašiem pret sevi.
– Vai bērni nejautā, kas ir raganas, kuras skrien pa gaisu Jāņu naktī?
– Katrs bērns no pasakām zina, kas ir raganas. Ja no pasakām izņemtu raganas un citas baisas būtnes, tās zaudētu jēgu. Raganu pieminēšana saulgriežos, iespējams, mazliet disciplinē mazos draiskuļus un neļauj vieniem pašiem aizklīst, piemēram, uz ezermalu, kamēr vecāki danco... Jāņos svarīgi saglabāt teiksmainību. Tāpat arī bērniem var stāstīt par papardes ziedu, jo saulgriežu laikā daba pati ir tik teiksmaina, ka var arī mazliet kaut ko piepušķot klāt.
– Mūsdienās populāri nodoties garīgiem meklējumiem, attiecīgi šajā jomā ir plašs piedāvājums. Kā rīkoties cilvēkam, kurš vēlas pievērsties latviskajai dzīvesziņai?
– Tiešām, piedāvājums ir plašs, un ikviens var atrast savai gaumei piemērotāko. Esmu dzirdējusi par latvisko jogu, kur iesaistītas tautasdziesmas, un vispār latvisko dzīvesziņu ezotēriskā mērcē piedāvā daudzi. Mani šis virziens īpaši nesaista. Visus 35 gadus, kopš dziedu, man ir savas pamatvērtības, un, piemēram, līgotnes ir spēka dziesmas cauri gadiem.
Esmu novērojusi, ka cilvēki, kuriem 23. jūnijs vienmēr asociējies ar šašlikiem un iedzeršanu un kuri tagad vēlas svinēt tradicionālos Jāņus, ar sajūsmu to dara saulgriežos, 20. vai 21. jūnijā. Taču dainās nekur nav jēdziena "saulgrieži".
Mēs paši, pirmā folkloras biedrība, savulaik iesākām visus svētkus svinēt 21. datumā, jo citos datumos daudzi svētki bija aizliegti. Taču mēs, "vecie" folkloristi, 23. jūniju izjūtam kā īsto Līgo vakaru un nesaskatām tur nekādas pretrunas. Taču folkloristu vidē lielākā daļa vasaras saulgriežus svētī 21. datumā. To, protams, var darīt. Manā izpratnē saulgriežu brīdis ir tāds, kad ir labi lasīt zāles, iet pirtī, darīt kaut ko šaurā lokā tieši sev, veikt veselības uzlabošanas rituālus. Savukārt tautas svētki, manuprāt, tomēr ir Līgo vakars 23. jūnijā.
– "Iļģi" savā mūzikā nebaidās eksperimentēt un piešķirt tautasdziesmām mūsdienīgu skanējumu. Kā sajūtat robežu, ciktāl to darīt?
– Grūti pateikt. Nesen mums bija mēģinājums, nospēlējām skaņdarbu, un es sapratu – nē, šo Jāņu vakarā nespēlēsim. Tradicionāli jāņudziesmām instrumentālo pavadījumu neizmanto, tikai dzied. Instrumentus izmanto, tikai spēlējot dančus. Taču, ja spēlējam "Iļģu" koncertu Jāņos vai pirms Jāņiem, liekam uzsvaru uz, tā teikt, skarbākām un spēcīgākām jāņudziesmām. Tad izmantojam dažādus instrumentus, lai piešķirtu dziesmām papildu spēku, ko nodot klausītājiem. Ja ir vārdi "sit, Jānīti, vara bungas", tad mēs arī sitam tās bungas, lai parādītu dziesmas spēku.
Kā jau teicu, jāņudziesmas ir ļoti dažādas, un šo dažādību koncertos cenšamies parādīt, lai nav tikai sanākšana pie ugunskura un saulītes pavadīšana ar mierīgām melodijām. Jāņudziesmu amplitūda ir plaša – no klusinātām un intīmām melodijām līdz skaļām un sparīgām.
– Par ko jums ir lielākais gandarījums, kad Jāņi nosvinēti?
– Par to, ka latvieši mūsu praktiskajā patērētāju laikmetā var atvēzēties uz tik nepraktisku lietu. Vienalga, kādi laikapstākļi, braukt ārā no pilsētas, brist pļavās un vākt jāņuzāles, pīt vainagus, pušķot māju un sētu, uzvilkt tautastērpu, dziedot pavadīt un no rīta sagaidīt sauli... Un tas viss modernajā 21. gadsimtā! Nu, brīnišķīgi!
Personīgi lielākais prieks un gandarījums ir par to, ka mani bērni, pusaudžu gados izmēģinājuši svinēt Jāņus dažādās vietās, ir atgriezušies pie mūsu ģimenes tradīcijām. Tas ir brīnišķīgi, ka kopā svin visas paaudzes, gan vecie, gan jaunie. Tas dod lielu gandarījumu un sirdsmieru, ka paveiktais darbs nav bijis veltīgs.