– Kā nonāci darbā tūrisma nozarē?
– Dzīvē bieži saskaramies ar, kā mums pašiem šķiet, nejaušībām, kas radikāli maina iecerēto dzīves ritumu. Neesmu fatāliste, bet domāju, ka mana nokļūšana "IMPRO" organizētajā braucienā, kurā devos kā skolotāja, pavadot labākos Rīgas 64. vidusskolas skolēnus – mācību olimpiāžu uzvarētājus – nebija nejaušība. Tam vienkārši bija jānotiek, lai satiktos ar jaunu izaicinājumu un pārvērtētu savas zināšanas, dabas dotos talantus.
Grupu uz Austriju toreiz vadīja mana studiju biedrene Daiga, kura pierunāja ienākt pēc brauciena "IMPRO" un satikties ar mūsu kādreizējo fizkultūras pasniedzēju Zinaīdu Tarasovu jeb Zinčiku, kura jaunajā tūrisma firmā vervēja un atlasīja kadrus. Saruna nebija pārāk gara, bet uzreiz tika pieņemts vienpersonisks lēmums, ka es varu un ka man pēc mēneša jābrauc vadīt skolēnu grupu uz Slovākiju. Mani argumenti, ka neesmu bijusi šajā zemē, izrādījās nesvarīgi...
Tad nu devos iekarot kalnus un sirdis! Kā jau tam jābūt, pirmajā braucienā notika viss, kas parasti gadās, strādājot garus gadus: pazaudēta pase, šoferis paņēmis līdzi savu radinieku, kurš nebija otrais šoferis, protams, bija nepieciešams apmeklēt slimnīcu, Popradā no grupas pamanījās noklīst divas meitenes, karti drudžaini iemācījos lasīt, kad sapratu, ka braucam ne gluži vajadzīgajā virzienā...
Lieki atgādināt, ka tad braucām dienu un nakti, zobus pēc nakts pārbrauciena tīrot ceļmalā ar minerālūdeni, jo bija paši grupu tūrisma pirmsākumi Eiropas virzienā – lēti un diezgan nekomfortabli. Kad bez spēka, tikusi galā ar visiem šiem pārbaudījumiem, atgriezos Latvijā ar apmierinātiem ceļotājiem, sev un "IMPRO" pateicu: "Vairs nekad!!!" Bet... tā šis "nekad" turpinās nu jau 18 gadus!
– Kas ir patīkamākais, kas grūtākais gida darbā?
– Šobrīd varu teikt, ka mīlu savu darbu – ceļu visplašākajā tā nozīmē, cilvēkus, izaicinājumu pārvarēšanu, pasauli tās unikalitātē. Patīkamākais gida darbā ir saprast, ka tu vari piepildīt kāda sapni, dāvāt redzēšanas, sajušanas, izzināšanas prieku. Es kā bērns varu priecāties kopā ar saviem ceļotājiem par fantastiskiem saullēktiem un saulrietiem, par kalnu varenību, par ziedu bezgalīgo košumu, par mirkli, kas ļauj atvērt dvēseli un noglabāt kādu īpašu dāvanu.
Grūtākais ir saprast, ka ir cilvēki, kuri neprot vai negrib atvērties pasaulei – atnāk ar negatīvu spriedumu par visu, novērtē, kas pasaulē nenotiek saskaņā ar viņa standartiem par lietu kārtību, un pārgudri kritizē katru sīkumu... Man tik ļoti žēl tādu ceļinieku, kas apdala paši sevi, nereti uzliekot slogu arī līdzbraucējiem.
– Kas kopīgs visiem ceļotājiem?
– Gadu gaitā, strādājot par grupu vadītāju – gidu, esmu sastapusi bezgala daudz jauku cilvēku. Mūs visus vieno viena "slimība", kas ir nedziedināma! Kas dabūjis ceļošanas "bacili", tas uz mūžu lemts jauniem atklājumiem, jauniem ceļiem. Gadu gaitā esam mainījušies savās prasībās, kas ir pozitīvs attīstības rādītājs.
Ja pirmsākumos sadzīvojām ar neērtībām un bijām laimīgi ieskatīties pasaulē, kas ilgi mums bija liegta, tad tagad, protams, ceļojam ar gaumi un rimti, iedarbinot visus sajūtu slāņus. Vēl tagad atmiņā grupa, ar kuru kopā katru vakaru cēlām teltis laimīgi atrastā kempingā Itālijā. Mūsdienās cenšamies sakārtot visu laikus, lai sasniegtu maksimāli labāko rezultātu. Domāju, ka lielākoties ceļo pozitīvi cilvēki. Priecājos, ka protam pamanīt un novērtēt skaisto pasaulē, šo to no redzētā iedzīvinot arī Latvijā.
– Ko dari, ja tev un grupai "zobrati" nesaslēdzas?
– Ir bijušas retas reizes, kad ar grupu esam dzīvojuši paralēlās pasaulēs. No manas puses korekts darbs bez visādām piešpricēm, no grupas korekta attieksme bez papildu emocijām. Tas nenozīmē, ka cilvēki atgriežas, nesaņēmuši gaidīto, man tikai jājūt tā ļoti smalkā robeža, lai neienestu savu emociju tur, kur tā nav gaidīta. Visbiežāk tas liecina, ka cilvēki arī savstarpēji negrib čupoties, ir paguruši no kolektīvām aktivitātēm.
– Kādām īpašībām jāpiemīt labam gidam?
– Manuprāt, lai gids būtu labs, viņam ir jāmīl cilvēki un zeme, uz kuru dodas, jābūt ļoti jūtīgam, labam psihologam, ar organizatora dotībām un labu humora izjūtu apveltītam. Zināšanas, precizitāte, prasme argumentēt savus spriedumus, atraktivitāte, laba valoda.. Tik daudz ko varētu minēt kā kritērijus, bet pāri visam noteikti ir patiesums. Jebkuru sīkāko izlikšanos vai teātri cilvēki sajūt un zaudē ticību.
– Kādi ir interesantākie piedzīvojumi no ceļojumu pūra?
– Vecumdienās varbūt varētu uzrakstīt grāmatu "Manas piezīmes par CEĻU – nopietni un pa jokam", kurā rūpīgi sakārot esejas par burvīgām pasaules vietām, kas mītos ar ieskicētiem gadījumiem iz dzīves. Pēc mana pastāsta par Toskānu varētu sekot ilustrācija no Chianti vīna degustācijas, kurā saimnieks Luidži, latvju dziesmu spārnots, pats sāk glāzēs pildīt vīnu izgaršošanai. Pie kāda no kungiem, kura glāze bezgala ātri izsusējusi, viņš pieliecas un jautā: "Più?" (itāļu val. più – vēl). Kungs bez garas vilcināšanās atbild: "Пью, конечно пью!" (no krievu val. – dzeru, protams, dzeru!]. Man kā valodniecei šī vārdu spēle ļoti patika.
Ir bijuši kuriozi, kad nācies piestrādāt par tulku randiņā, – jauns itālis un blonda zeltene izskaidrojās par abpusējām simpātijām. Arī šajā gadījumā bez smalkas jušanas neiztikt, jo jāsaprot, kad pienācis brīdis, kad "tulkojums" vairs nav nepieciešams un ar godu jāprot atkāpties.
Mīļākā autobusa tualetē (kā vēlāk noskaidrojās), kad sieva pavadītājos; draudzeņu kašķis veikalā pie viena kažociņa; savdabīgi ēdieni restorānā, kuru nosaukumi likušies skanīgi... Arī šie gadījumi ļauj nevis izsmiet, bet iegūt vajadzīgo laba humora radīto vitamīnu devu. Es nekad neesmu baidījusies arī pati par sevi pasmieties un būt smieklīga, ja tas vajadzīgs garastāvokļa "uztaisīšanai".
– Apceļojot citas valstis, nereti nākas redzēto salīdzināt ar mūsu pašu zemi. Kas, tavuprāt, ir labs un vērtīgs pie mums, Latvijā?
– Ceļojot pa pasauli, ar prieku novērtēju to, ko varam mācīties no citām tautām, to tradīcijām, kulinārijas, sadzīves, bet vienlaikus esmu ļoti lepna, ka nāku no Latvijas. Tik skaistas debesis ir tikai Latvijā, ceriņu ziedēšanas laiks mūsu zemi padara neparastu. Jūra, meži, upju krāces un interesantie krasti, līdzenumi, meži un mazpilsētu, viensētu sakoptība... Rupjmaize un tikko tecinātas bērzu sulas. Suitu sievu uguntiņa un veselīgais nešpetnums.
Cilvēki, kuri negaužas, bet dara par spīti visam – pamatīgie latvieši, kurus apbrīnoju un cienu. Raibie spēka raksti dūraiņos, Lielvārdes jostas zīmēs nodotais vēstījums no paaudzes uz paaudzi, Latgales māla podu glazūru spēles. Esmu stingri pārliecināta, ka savas zemes sakņu sajūta ir ļoti svarīga, kad gluži kā Sprīdītis dodies pasaulē, jo zini, kur ir tava Laimīgā zeme!
