Kultūras akadēmijas maģistratūrā saņemot desmitniekus un sākot rakstīt arī maģistra darbu, viņš saprata, ka tas viss viņam nav vajadzīgs, pārcēlās uz dzīvi laukos un devās ceļojumos uz Sibīriju un Indiju. Kad spēlē Ādažu Brīvās Valdorfa skolas orķestra jaunieši, viņu acis mirdz un staro. "Šis ir ļoti neparasts orķestris. To neviens nediriģē, nekoriģē," saka tā vadītājs Andrejs Grimms. "Ja kādam ko uzspiež, rodas pretestība. Mēs spēlējam visi kopā, sazināmies ar acu skatu."
Bijis klāt grupas "The Hobos" izveides pamatos, spēlējis un arī tagad atsevišķos projektos darbojas kopā ar grupu "Autobuss debesīs", šobrīd Andrejs Grimms pamatā spēlē pasaules mūzikas grupā "Future Folk Ochestra", kas nesen Ādažu Kultūras centrā aizvadīja savu piecu gadu jubilejas koncertu. Izrādās, šīs grupas izveides iniciatori tās pašos pirmsākumos arī bijuši Valdorfa skolas orķestra dalībnieki.
Kā izdodas panākt to īpašo degsmi jauniešu acīs, to, ka viņi muzicē ar prieku?
Lai gan pēc izglītības esmu filozofs, bail teikt kaut kādas vispārējas, filozofiskas frāzes, jo beigās varu nepateikt neko. Patiesībā jau laikam atļauju cilvēkiem būt tādiem, kādi viņi ir. Es necenšos būt pasniedzējs, pedagogs un mācīt. Vienkārši uzklausu viņu intereses. Es viņiem izstāstu savas problēmas, viņi man – savējās. Kā draugs draugam. Mūsu attiecības ir tuvu draugu attiecībām vai diezgan tuvu tam.
Par degsmi... Jaunieši var man stāstīt, ko vēlas, nevis to, ko kāds liek. Par repertuāra izvēli – jā, mums ir jāvienojas, un es esmu tas, kurš saka gala vārdu, bet patiesībā brīnos, ka pat cilvēkiem, kuri klausās tikai klaju popmūziku un nav interesējušies ne par ko vairāk, tik un tā viņi ar lielu prieku uzklausa šo to interesantu no klasikas, džeza vai Imanta Kalniņa agrīnos darbus.
Orķestrī katrs pats izvēlas, kādu instrumentu spēlēs, vai tomēr jūs nosakāt, ko kurš spēlēs?
Valdorfa sistēmā visi sākumā mācās pentatoniskās – piectoņu – flautas, pēc tam – blokflautas, kur ir septiņas skaņas, pēc tam – stīgu instrumentus – vijoli vai ģitāru, veiksmīgākie nonāk orķestrī. Orķestris sākas no 5. klases, līdz tam klases pasniedzēji jau ir apjautuši, kādi talanti kuram vairāk izpaužas un iesaka skolēnus, kurus tas saistītu. Daudzi, protams, vēlas spēlēt bungas, tas ir top instruments. Pēc tam – ģitāra.
Cik instrumentus pats spēlējat?
Esmu ieguvis izglītību vijoles spēlē, protams, arī klavierspelē, jo tā mūzikas skolā ir obligātais priekšmets, blokflautu, mazliet kokli. Ģitārspēli un kompozīciju esmu apguvis pašmācības ceļā, konsultējoties ar komponistiem, kā arī strādājot ar Imantu Kalniņu un grupu "Autobuss debesīs".
"Dažreiz man šķiet, ka par daudz izglītības čakarē iespēju būt pašam sev," tā esat teicis. Kāpēc tā?
Tā vienkārši ir! Tas ir tas pats, kādēļ neesmu pedagogs un arī negribētu būt! Pats esmu ļoti dziļi mēģinājis urbties džezā un šur tur vēl. To vairāk vai mazāk esmu apguvis pašmācības ceļā ar atsevišķām konsultācijām un vienkārši saspēlējoties ar cilvēkiem, kas to jūt un zina.
Jūtu, ka ir kāds brīdis, kad izglītība kaitē izjust katru niansi. Apkārt par to tik daudz pļāpā, testē, vai esi pietiekami izglītots, lai piešķirtu darba un peļņas iespējas. Tiek atņemts patiesuma mirklis, kādēļ cilvēks patiesībā dzīvo – lai salasītos daudz grāmatu? Lai nokārtotu eksāmenus? Lai iegūtu zinātniskos grādus, kas vispār ir muļķīgi. Tomēr dzīves jēga ir pavisam cita. Un katram – cita.
Esmu pārliecināts, ka reti kurš savā dzīvē īstenojis tādu profesiju, kuras dēļ viņš tiešām dzimis. Grāmatas, eksāmeni, lekcijas... Es pats, protams, arī tam esmu gājis cauri. Kultūras akadēmijā sāku rakstīt arī maģistra darbu, bet tad sapratu, ka man tas viss nav vajadzīgs un apstājos.
Saskatījāt tajā bezjēdzību?
Jā, man likās, ka esmu čakarējis dzīvi. Aizgāju no Rīgas dzīvot uz laukiem, tad man bija pāris interesantu ceļojumu uz Krieviju un Indiju. Izpratu, ka kaut kas nav kārtībā. Ja kāds saka, ka vajag tikai izglītoties un izglītoties, tad man liekas – vajag dzīvot. Ar izglītību es domāju oficiālo rāmi, kas nepārtraukti tiek rādīts kā kritērijs tam, vai atbilsti sabiedrības prasībām. Ja ir doktora grāds, vari runāt visādas muļķības, un vairākums uzskatīs, ka tas ir pareizi. Lai gan arī doktori un profesori ir dažādi. Piemēram, pasniedzējs Augusts Milts. Viņš bija brīnišķīgs cilvēks, ārkārtīgi dziļš cilvēks...
Tomēr arī jūs pats gājāt studēt filozofiju...
Tas notika tad, kad jau biju palaidis vējā oficiālās mūzikas izglītības brīdi. Ja Mūzikas akadēmijā esi stiprs, ar ļoti spēcīgu sava ceļa izjūtu, tad tā ir laba skola. Ja esi par vāju, tad, iespējams, vēlāk orķestrī vari būt lelle, kam jāizpilda viss, ko saka.
Vai tad kāds mūziķis vispār var būt kā lelle?
Var. Diemžēl. Šī tehniskā spēlēšana izpaužas situācijās, kur vienu un to pašu programmu spēlē jau simto reizi. Piemēram, tas pats džezs, kas kādreiz radies kā protests, un tomēr arī tajā ir kaut kādi rāmji.
Manam draugam, kurš spēlē mandolīnu, ir milzīgs protests pret Dziesmu svētkiem, jo šis pūlis, satraukums un enerģija, kas no tā nāk, viņā izraisa asaras, viņš pat raud, bet tajā pašā laikā jūt, ka dziļāku jūtu viņā nav. Iespējams, mūzikas vērtības kritērijs varētu būt tās izraisīto jūtu ilgstamība. Ja šis saviļņojums dvēselē paliek ilgāk, tajā ir vērtība. Popmūzikā hītus var uztaisīt, zinot, ka, ievērojot noteiktas sakarības mūzikā, var panākt vairāk emociju.
Un attiecīgi arī vairāk nopelnīt...
Nu, protams, jā, ja tas aiziet. Es mazliet zinu mūzikas aizkulises... Ir tik daudz konkurences dēļ uzražota materiāla, vai arī vienkārši tikai tādēļ, ka kādam ir labs balss materiāls. Un tad nemaz nav vairs tik būtiski, ko dziedi un kāpēc. Smuki dziedāt ir labi, jā, visi smaida, bet vai tam ir dziļāka jēga? Kāpēc viņš dzied? Dziedot cilvēks ir meditatīvā stāvoklī, un tas viņam kaut ko dod, bet reizēm blakus aspekti ir būtiskāki. Nezinu, varbūt esmu pārāk skarbs.
Savā "Facebook" profilā rakstāt – "Cilvēks nav nekur ticis tālāk par Vecās Derības asiņainajām spēlēm... [..] Pēdējais laiks saprast, ka iemācīties mīlēt savu ienaidnieku ir vienīgais ceļš uz dzīvību." Vai pats to arī izjūtat?
Protams, es to jūtu visu laiku. Man ir nācies tikties ar cilvēkiem, kuri to lieliski ir apguvuši un dzīvo, atteikušies no pasaules labumiem. Es brīnos, kā viņi var dzīvot, bet viņi dzīvo. Un viņi ir absolūti svētlaimīgi. Skaidrs, ka Kristus atnāca, lai mācītu mīlestību. Viņš atnāca pirms 2000 gadiem, ir nākuši arī citi, esmu bijis arī pie Visariona Sibīrijā, bet visā šajā ir kāds izmisīgs kliedziens – kopš Kristus atnākšanas cilvēki nav mainījušies. Asinis tiek izlietas nepārtraukti, konkurence un cīņa, karš. Māksla ir pagriezt otru vaigu. Cilvēcība stāv pāri visam.
Vēl esat ceļā vai jau esat iemācījies mīlēt savu ienaidnieku?
Protams, ka ceļā. Uz mīlestību, protams, ka ceļā, bet ceļu, pa kuru iet, šķiet, esmu atradis. Tā ir cenšanās skatīties sev acīs, lai pašam nav kauns.
Saņemot kādus sitienus no ārējās pasaules, spējat palikt mierīgs, vai tomēr reaģējat uz ārējiem kairinājumiem?
Diemžēl nespēju palikt mierīgs, to visvairāk laikam jūt mani bērni un sieva. Un bērni pat vairāk. Mājās varu būt atklātāks. Un to pauž arī manis teiktais. Ja es vispār atļaujos teikt, ka kaut kas apkārt nav patiess, tas jau norāda uz to, ka nespēju palikt vienaldzīgs. Būtiska ir ticība sev. Ne tādā reliģiskā izpratnē, bet vispār. Tas pēdējais laiks ir katru dienu, nepārtraukti.
Šodien pateikt kādam kaut ko maigi ir neiespējami, tas būtu iespējams, ja visi apkārt būtu ļoti trausli. Tā kā šī trausluma nav, jāsaka asi. Jau 2000 gadu ir pēdējais brīdis. Tā kā mēs neviens nezinām, cik gara būs mūsu dzīve, šis pēdējais brīdis ir katru mirkli. Mani draugi – etnomūziķi Jansoni, kuri agrāk dzīvoja blakus Drustos, aizbrauca dzīvot uz Sibīriju. Arī es kādu mēnesi padzīvoju pie Visariona. Šajā kopienā ļaudis visu darina pašrocīgi, kaimiņi viens otram dāvina dāvanas, viņi cenšas būt prom no visas naudas sistēmas, kas, protams, iespējams tikai līdz kaut kādam brīdim...
Kā filozofs droši vien esat pētījis dažādas reliģijas...
Jā, sākotnēji biju pievērsies Bahai reliģijai. Pēc tam topā bija daoisms. Vispār ir bijuši dažādi topi. To jau nav iespējams izteikt vārdos, tas izkristalizējies no ļoti daudz kā. Arī Sibīrijas brauciens ļoti iespaidoja. Braucām ar auto, biju pie stūres visu ceļu, maldījāmies, tas viss, kā tur nokļuvām. Tas savā ziņā arī bija svētceļojums. Agrāk esmu daudz braucis arī ar stopiem. Šie ceļojumi bijuši brīnišķīgi.
Tomēr kādai noteiktai reliģijai nesekojat?
Nē. Tā nav, ka sekotu vienai grāmatai.
Tajā pašā laikā jūs savā dzīvē ievērojat noteiktus principus...
Neēst gaļu – tas man šķiet pašsaprotami, ja vien pats esi dzīvs. Ja agrāk par šo tēmu ar cilvēkiem strīdējos, tad tagad to esmu atmetis. Pēc tam, kad gandrīz aizgāju no šīs pasaules, no gaļas ēšanas atteicos pavisam.
Ko varat pastāstīt par grupu "Future Folk Orchestra" tiem, kuri nekad neko par to nav dzirdējuši?
Grupa radās kā mēģinājums spēlēt to, kas bija sakrājies uz sirds man un ne tikai man. Valdorfa orķestrī viens puisis spēlēja bungas, otrs – basģitāru, viņi uzrunāja mani, ka varbūt mēs varam paspēlēt kopā. Tas arī bija tas impulss – ok, varbūt, ka ir interesanti, varbūt mēs varam. Un tā, pamazām, pievienojās citi mūziķi.
Piecu gadu laikā "Future Folk Orchestra" iedvesmojis klausītājus festivālos "The Great Escape" Anglijā, "Viljandi Folk Festival" Igaunijā, "Suklegos" Lietuvā, kā arī "Positivus", "Rīgas ritmi", "Laba Daba", "Zemlika" u.c. Spēlēti visdažādākā rakstura koncerti – no ielas mūzikas un hipiju kāzām līdz baznīcai, ieskaņots pavadījums Valmieras teātra izrādei "Šveiks", bet galvenais – ieskaņots pasaules zemju mūzikas albums "Antarktīda kūst!". Pirms gada albums tika nominēts "Zelta mikrofona" balvai.
