Intervijā "Rīgas Apriņķa Avīzei" viņš atklāti stāsta par zaudētajiem 700 000 un divām zelta kāzām – ar Lanu un klausītājiem. Sasniedzis spēju dzīvot divās paralēlās pasaulēs – ikdienišķajā un radošajā – un var atļauties būt populārs abās, tāpat kā divās kultūrās, divās mentalitātēs. Šogad Lanas un Raimonda noturīgajai divu cilvēku savienībai aprit 50 gadu.
"Esmu latvietis, Latvija ir mana dzimtene, un man tā ir jāciena. To esmu darījis visus šos gadus, kopš darbojos mūzikas dzīvē. Tai pašā laikā es ar izbrīnu raugos uz to, kas notiek valstī. Vai mēs virzāmies uz priekšu? Man liekas, ka ne. Kā esam iestrēguši, tā arī sēžam. Žēl, ka mūsu nācija tiek izklīdināta – mūsu jau tā ir maz, un tagad vēl liela daļa brauc prom. Cik beigās paliksim?" ar retorisku jautājumu sarunu sāk R. Pauls.
– Cik tālu pavirzījusies jūsu noguldījuma "Latvijas Krājbankā" atgūšana?
– Nekādu cerību atgūt šo naudu nav. Esmu vērsies Satversmes tiesā. Atklāti runājot, tā ir ar valdības institūciju atbalstu nozagta nauda. Ir veikli nostrādāts, lai šo naudu varētu iegūt cilvēki, kam vispār nav nekāda sakara ar šo banku un kas zem likvidatora āmura iztīra pēdējo, ko var iztīrīt. Kam šīs lietas vajadzēja kontrolēt? Nu ne jau Paulam... 20 gadus esmu bijis šīs bankas klients, tie bija godīgi noguldījumi, nevis nelikumīgi iegūti līdzekļi.
Mans ideāls ir cilvēks, kurš jebkurā situācijā mēģina "nostāties uz kājām". Bet tādu jau mums ir ļoti maz. Tas attiecas arī uz mākslām. Mūsu apstākļos nopelnīt manas profesijas ļaudīm ir ļoti grūti.
– Vai varat atklāt, kam jūs pieslēdzaties, kad dzīve spiež pie zemes?
– Manā dzīvē ir bijuši vairāki šādi brīži, bet pozitīvā bijis daudz vairāk. Tā ir skatuve, tikšanās ar cilvēkiem, koncertdarbība, mana darbība teātros. Visur, lai kur arī es grozītos, man ir bijuši pozitīvi rezultāti, kas mani cēluši, un negatīvais kaut kā atkāpies malā. Varu būt apmierināts ar savu ģimenes dzīvi, saviem mazbērniem, kas arī visi diemžēl ir projām un mācās ārzemēs. Unikāls notikums mūsu ģimenei šogad ir zelta kāzas.
– Kā vērtējat latviešu prombraukšanas tendenci?
– Mācīties vajag, obligāti ir jāmācās. Padomju laikā mēs par to sapņojām. Bēdīgākais, ko jūtu, – viņi diez vai gribēs atgriezties. Viņi iedzīvojas tai dzīvē un redz, ka šeit nav, kur izvērsties. Paskatieties, Liepājā bijuši 130 000 cilvēku, nu palikuši 70 000! Milzīgs skaits ir aizbraucis. Galvenais, ka tiek izpostīti mūsu lauki – lauku cilvēki masveidā bēg projām.
– Mūzikas un mākslas skolas Latvijā ir spiestas strādāt radikāla finanšu samazinājuma apstākļos. Kultūrizglītība prasa izlēmīgu politisku rīcību. Kāds ir jūsu viedoklis šajā jautājumā?
– Krīzi mēs neradījām, krīze bija starptautiska, un tā bez žēlastības turpinās. Līdzekļi, kuri tā jau ir nožēlojami, vēl netiek ekonomiski izmantoti. Nav šaubu – mūsu mūzikas skolu sistēma ir jāsaglabā, un tas iespējams tikai ar finansiālu atbalstu. Tas ir ļoti jūtīgs jautājums, kas vēlāk atsaucas uz muzikālo audzināšanu (un ne tikai muzikālo), arī Dziesmu svētkiem.
No vienas puses, mēs varam būt lepni, ka daudzi mūsu tautieši ir izgājuši pasaules tirgū – diriģenti, operdziedātāji. Bet arī viņi ir tur, projām. Kad mēs sakām: "Viņi nes Latvijas vārdu pasaulē", es parasti pasmaidu. Kam tas mūsdienās interesē? Tur interesē, kā tu spēlē un kā tu dziedi, bet, kur tu esi dzimis, neinteresē nevienu.
Kultūras process ir atkarīgs no atsevišķām personībām. Ja korim ir labs diriģents, tad ir labs koris; ja skolā ir labs direktors, viņš izveido skolu, neraugoties uz finansiālām grūtībām. Skaidrs, ka Latvijas izglītības sistēma ir nestabila, jo tur ir tik daudz mainīts un maisīts, un jaukts. Dievs, pasarg', kā tik tur nav!
– Vai Rīgā būs koncertzāle?
– Kongresu nama pārbūves projekts ir izstrādāts. Paskatīsimies, kas tur sanāks. Jauna nekā nebūs. Nav, ko cerēt.
– Kāpēc Latvijai vairs nav panākumu Eirovīzijā?
– Bēdīgi. Arī sportā ir līdzīgi. Bet kādi līdzekļi tiek ieguldīti, teiksim, hokejā? Miljoni! Mūsu lielākā traģēdija – ir jātiek vaļā no šīs šaurās, mietpilsoniskās domāšanas. Mēs peramies savā "pīļu dīķī" un neskatāmies, kas notiek apkārt. Latviešu valoda ir skaista, tā ir jāsargā un jāglabā, bet ar to mēs nekur ārzemēs netiksim. Angļu valoda un krievu valoda mums gribot negribot diktē savus noteikumus.
– Vai šovasar piedalīsieties mūzikas festivālā "Jaunais vilnis" Jūrmalā?
– Droši vien savu laiku tur ["Jaunajā vilnī"] "atsēdēšu". Negribētu, lai par mani ņirgājas, ka katru gadu es tur atrodos, grasos aiziet un tomēr neaizeju.
– Jūsu mūzika joprojām skan visur.
– Nu jau pagājuši 50 gadi, kopš nodarbojos ar mūziku. Līdz šai dienai tauta pret mani izturas ar cieņu, un tā ir lielākā pateicība, ko varu iegūt.