Imanta Ziedoņa iztēlē radušies tipāži pirms vairākiem gadu desmitiem atdzīvojas režisores Rozes Stiebras filmā. Ar šiem varoņiem uzauguši mūsu bērni un tagad – arī mazbērni. Ar suni Funi, kurš pūlas noķert vēju, iepazināmies arī grāmatā "Blēņas un pasakas". Turpat satikām Uzpirksteni, kurš nekādi nevar atrast sev piemērotu mēli, jestros zaļos dvīņubrāļus Kroko un Dilu, Pogu, kura baidās no Diegiem, Skrejlapiņu un Ķeburkāji ar Ķ.
Grāmata, lai arī vairāk iecerēta bērniem, kā aizraujoša lasāmviela piekritīga arī lielajiem. To apliecina multiplikācijas filmas "Suns Funs un vējš" mākslinieks inscenētājs un arī grāmatas ietērpa veidotājs, Saulkrastu cilvēks Vitolds Kucins.
– Vai vēl atceraties to laiku, kad tapa filma un grāmata? Vai toreiz varējāt iedomāties, ka tā būs aktuāla un interesanta arī pēc daudziem gadiem jau citām paaudzēm?
– Es biju vēl pavisam jauns students, kad režisore Roze Stiebra man uzticēja darbu pie šīs filmas. Tas man šķita patiešām aizraujoši. Tajā laikā dzīvoju Imantā, un bija jāievēro strikta kārtība, lai ar visu tiktu galā. Katru vakaru, braucot mājās, iegriezos "Telefilmā-Rīga", lai paņemtu nākamos uzdevumus. Naktīs strādāju pie multfilmas varoņu dzīves notikumiem, no rīta atdevu tapušo un braucu uz nodarbībām augstskolā. Toreiz viss bija jāuzzīmē uz papīra un katrs tēla solis jāizgriež atsevišķi. Viegli nebija, taču tas man uz visu mūžu iemācīja atziņu: ja esi kādu darbu uzņēmies, jāizdara laikus. Filma bija izdevusies, un cilvēki to labi novērtēja.
Drīz pēc filmas pabeigšanas mani uzrunāja dzejnieks Imants Ziedonis, piedāvājot kļūt par viņa grāmatas "Blēņas un pasakas" mākslinieku. Šī grāmatiņa iznāca 1980. gadā. Diezgan labi to nodrukāja "Paraugtipogrāfijā". Es arī pie tās ļoti rūpīgi strādāju. Braucu pat ar konfektēm pie retušētājiem, lai viss izdotos. Visā daudzmiljonu lielajā Padomju Savienībā grāmatu konkursā tā ieguva otro vietu.
Nesen mani uzmeklēja izdevniecība "Zvaigzne ABC", jo viņi gribēja šo darbu izdot otro reizi. Es piekritu un realizēju arī tās ieceres, kas toreiz izpalika. Vienīgi skumji, ka tajos tālajos gados grāmata tika nodrukāta 50 000 eksemplāru, tagad – tikai 5000.
Grāmatas esmu ilustrējis ik pa laikam. Interesanta bijusi sadarbība ar Māru Zālīti, strādājot pie noformējuma grāmatai "Deviņpuiku spēks", igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka "Vīrs, kas zināja čūsku vārdus" (tas ir rakstnieks, kurš sacerējis arī "Loti no izgudrotāju ciema"), Edmunda Rudzīša "Straupes skiču burtnīcas". Daudzi darbi tapuši sadarbībā ar "Latvijas Avīzi".
– Paralēli visām šīm nodarbēm novārtā taču nav palikusi arī gleznošana – jūsu pazīstamie gleznojumi uz zīda. Kas ir nozīmīgākais, ko vēlaties pateikt šajos darbos?
– Mani visvairāk saista procesi dzīvē, dabā, cilvēkos, sajūtās. Vērojot manus darbus, jau Mākslas akadēmijā profesors Rūdolfs Heimrāts teica, ka man patīkot filosofēt. Piemēram, viens no maniem darbiem saucas "Šķīstīšana".
Pirmā personālizstāde man notika 1983. gadā šodien pilnīgi neaptveramā vietā – pareizticīgo katedrālē uz Brīvības ielas. Tajos gados tā gan nebija baznīca, bet gan planetārijs. Pirmajā stāvā bija kafejnīca, kuru visi sauca par "Dieva ausi". Te bieži pulcējās radošā inteliģence. "Dieva ausī" esam pat ieskaites kārtojuši. Atceros, pasniedzējs Herberts Dubins sasēdināja kādus septiņus studentus ap galdu, dzērām kafiju, un viņš ņēmās iztaujāt par konkrēto tēmu. Tur nebija kur sprukt – vai nu zināji un atbildēji, vai arī dabūji nākt nākamo reizi. Redziet, cik radoši var strādāt ar jauniem cilvēkiem!
Manai izstādei toreiz bija liela atsaucība. Man pašam šķiet interesanti, ka varu glezniecībā pielietot jaunas tehnoloģijas. Piemēram, caurspīdīgas masas apvienot ar zīda gleznojumu. Tā, kā krāsa plūst uz zīda, tā neplūst ne uz viena materiāla. Te es varu savu ideju attīstīt tik pilnīgi, kā mani tas ir interesējis. Džemma Skulme ir teikusi, ka man darbos nav tīra tēlotāja māksla. Ka es savu domu realizēju caur dažādiem tehnoloģiskiem procesiem. Taisnība, var patikt vai nepatikt, bet man ir sava domāšana. Vairāk to uztveru kā spēli ar krāsām, faktūru un atspīdumiem. Mana autortehnika paredz gleznot uz dabīgā zīda, to apvienojot ar dažādiem caurspīdīgiem, gaismu atstarojošiem atspulgiem un reljefiem. Tas labi redzams Saulkrastu saulrietu ciklā.
Esmu piedalījies bezgala daudzās izstādēs. Mākslinieka darbs jau norit vientulībā, tad nu šīs ir tās reizes sarunai gan ar skatītājiem, gan sen nesatiktiem kolēģiem. Man vienmēr ir interesanti savus darbus rādīt Siguldas kultūras un mākslas telpā "Siguldas tornis".
Pēdējā laika nozīmīgākā bija mana personālizstāde 2013. gadā "Paralēlā pasaule" un dalība "Art Fair" Rīgā 2015. gadā.
"Art Fair” Rīgā 2015. gadā kopā ar poļu mākslinieku Janušu Goliku
– Kā jūs sapratāt, ka pareizā dzīves izvēle ir būt saistītam ar mākslu? Vai uz to mudināja vecāki, skolotāji?
– Mani nekad neviens nav mudinājis un uz to virzījis. Es nāku no Latgales, no Daugavpils puses Vaboles ciema "Dubliniekiem". Uz skolu bija jāiet četri kilometri ar kājām. Turp un atpakaļ. Astoņas klases beidzu skolā ar interesantu nosaukumu – Vaboles vidusskola. Pēc tam aizdevos uz Rīgu.
Man pašam toreiz bija iekšēja griba iemācīties zīmēt. Mēs dzīvojām maza, gleznaina ezeriņa krastā. Pārnācis no skolas, es bieži devos uz šo ezeru zvejot. Man patika vērot dabu, kustīgo ūdens virsmu, kokus un ziedus. Ar laiku sapratu, ka varētu to visu uzgleznot. Nebija pat nojausmas, kā to var izdarīt. Toreiz jau nekādi zīmēšanas skolotāji lāgā arī nebija. Tā es pats aizbraucu uz Daugavpili, sapirkos eļļas krāsas, taču neiedomāju, ka vajag arī atšķaidītāju. Tad kaut kur dabūju petroleju un šķaidīju. Sāku gleznot uz papīra, bet skatos – tas visu krāsu uzsūc, un glezna nesanāk. Tad izdomāju, ka vajag to papīru piesūcināt ar petroleju. Tad jau kaut kas sanāca.
Biju redzējis pa televizoru, ka mākslinieki strādā pie tādiem trijkājiem. Es pats ņēmos taisīt to, ko sauca par molbertu. Kā pienākas, ar veramu vāku. Nu varēju iet dabā un gleznot. Es bieži dienas aizvadīju tuvējā mežiņā. Man patika tur valdošā noskaņa. Sagāzušies koki, celmi, migliņa. Tur bija tā kā slavenā krievu mākslinieka Šiškina gleznās, kuras biju redzējis skolas un kolhoza bibliotekās. Man arī tā gribējās uzgleznot. No rīta agri cēlos, gāju uz mežu un visu dienu sitos ar odiem. Brālis pat pusdienas nesa uz turieni. Pārzīmēju arī visas bildītes, kuras atradu bērnu grāmatās.
Kad stājos Rīgā Lietišķās mākslas vidusskolā, nezināju, kas tā kompozīcija tāda ir. Es gribēju mācīties dekoratoru nodaļā, bet tur bija vislielākais konkurss, un es netiku iekšā. Man piedāvāja mācības stikla mākslinieciskās apstrādes nodaļā. Arī tas man derēja. Mācoties skolā, viss nostājās savā vietā. Daudz braucām uz izstādēm Pēterburgā. Tieši te pirmo reizi uzzināju, kas ir Vinsents van Gogs, un ieraudzīju viņa darbus. Tad arī sāku lasīt gudras grāmatas un iepazīties ar pasaules mākslas vēsturi.
Mums skolā bija jāveido kursa darbi. Tā nu es vienu vasaru pavadīju Daugavpils vēstures muzejā. Tur zīmēju visdažādākās rotas un ornamentus. Bet es to visu ieliku savā kompozīcijā. Man par pārsteigumu, rudenī dabūju sliktu atzīmi tieši par to, ka zīmējumos biju gribējis izpaust savas domas. Nākamajā gadā klausīju pedagogus un dabūju labu atzīmi. Vispār jau šie skolas gadi manī izraisīja veselu apvērsumu domāšanā.
Mākslas akadēmijā es iestājos Tekstilmākslas nodaļā. To vadīja tolaik populārais mākslinieks profesors Rūdolfs Heimrāts. Tur es iemācījos arī aust. Mans diplomdarbs smalkā gobelēna tehnikā bija veltījums tautas mākslai. Otrajā un trešajā kursā, kad apmācības procesā bija gleznojumi uz zīda un batikas, man ļoti patika, un es kaut kā aizrāvos. Aktīvi sāku piedalīties jauno mākslinieku izstādēs. Rūdolfs Heimrāts mūs atbalstīja. Pirmie darbi, ko es izstādīju, bija veltījums dzīvības evolūcijai. Man, jaunam studentiņam, bija liels prieks, kad valsts šos darbus nopirka. Tas bija liels stimuls. Tad es atradu paņēmienu, kā to krāsu saturēt un kā uz zīda var gleznot.
– Liela jūsu dzīves daļa ir pagājusi arī pedagoga darbā. Kādi ir šodienas bērni? Vai viņus interesē mākslas un kultūras vēsture? Vai viņi saprot, ka radošums ir nepieciešams visās jomās, lai ko viņi darītu?
– Es šobrīd strādāju ar bērniem Garkalnes Mākslu un vispārizglītojošajā vidusskolā un Krimuldas Mūzikas un mākslas skolā. Tie, kuri mācās mākslas skolās, nav īpaši skubināmi. Viņus interesē gan mākslas teorijas jautājumi, gan arī praktiskās nodarbības. Cita lieta, ka ir bērni ar izteiktu talantu un citi mazāk apdāvināti. Es gan vienmēr saku: ja nekļūs par mākslinieku, būs cilvēks ar attīstītu dvēseli un atvērts radošumam. Šie gadi nevienam nepaiet velti.
Ir kāda cita problēma, ko esmu novērojis, strādājot skolās. Bērni ir pārslogoti! Garas stundas skolā, deju kolektīvs, mākslas nodarbības, mūzikas skola, sports. Ir jau labi, ja bērnam neatliek laika blēņām, taču šī pārslodze rada paviršību. Bērns dara visu, bet neko līdz galam nopietni. Satieku skrejošu meiteni, saku: "Tev pie manis tūlīt nodarbība." – "Es tūlīt, skolotāj! Tikai flautu nospēlēšu." Tā viņa cenšas visu paspēt.
Jau no 1986. gada vidusskolas klasēs pasniedzu arī kulturoloģiju. Te savienotas zināšanas par kultūras un mākslas vēsturi pasaulē. Mēs ejam cauri no vissenākajiem laikiem, pētām, kā attīstījās filosofija, māksla, domāšana, kādi mīti ar tiem laikiem saistīti. Kā attīstījusies māksla, kultūra, arhitektūra.
Šis priekšmets netiek mācīts visās skolās, līdz ar to daudziem skolēniem šīs zināšanas un izpratne tiek atņemta. Bet tas taču ir cilvēces garīgais pamats, bez kura ir grūti attīstīties un augt par garīgu un inteliģentu cilvēku!
Lielākais akcents Latvijā skolās tiek likts uz tiem priekšmetiem, kuros ir olimpiādes un gala eksāmeni. Tas dod skolām punktus un ļauj nokļūt it kā labāko sarakstā. Bet tā ir ilūzija par to labāko. Gatavojoties olimpiādēm, strādā ar izlases bērniem, novārtā atstājot lielo vairumu, kā mēdz teikt, pelēko masu. Bet būtu svarīgi panākt visu skolēnu augstu līmeni! Tikai tad izglītība patiesi veic savu pamatuzdevumu. Mums tā skolu sacensība nedod labu rezultātu bērnu izglītošanā.
Tas ir pilnīgi pretēji skandināvu pieredzei. Viņi – tieši otrādi – necenšas panākt "zvaigžņu" parādīšanos skolā, bet cenšas pacelt visus skolēnus. Atraisīt viņu spējas analītiski patstāvīgi domāt. Kulturoloģija šim principam ir absolūti nepieciešama. Mēs tagad daudz ceļojam. Ja neko nezinām par tautu kultūras un mākslas attīstību, par arhitektūru, esam kā aklie svešā zemē un pilsētā.
Pat nīstajos padomju laikos visiem skolēniem vidusskolā mācīja kultūras un mākslas vēsturi.
Kopā ar māksliniekiem Daini Gudovski un Juri Dimiteru– Vai jūs jau sen dzīvojat Saulkrastos?
– Uz Saulkrastiem pārnācām dzīvot pirms četrpadsmit gadiem. Pirms tam par dzīvesvietu bijām izvēlējušies Krimuldu. Tur bija dzīvoklis un arī darbnīca. Ceturtajā stāvā, gaiša, ar lieliem logiem. Bija patīkami strādāt. Netālu bija arī kultūras centrs ar mākslas un mūzikas skolu, deju grupu "Dzirnas", savu peldbaseinu. Taču ar laiku sākām domāt, ka gribas tuvāk dabai, pie zemes.
Pirmā izvēle bija Saulkrasti. Vilināja jūra, kāpas, latviska vide. Mana sieva sludinājumos pamanīja, ka pārdod zemes gabalu un koka māju Saulkrastos. Braucām skatīties. Mums tā vieta uzreiz iepatikās. Sākumā domājām: būs kur atbraukt nedēļas nogalēs un vasarā. Ar laiku sapratām, ka tā tas neiet. Vecā krāsns gribēja, lai to kurina katru dienu. Tikai tā varēja uzturēt siltumu un mājīgumu. Pārdevām darbnīcu Krimuldā un pārcēlāmies uz pastāvīgu dzīvi šajā Vidzemes jūrmalas vietā. Nosiltināju veco šķūni, izveidoju savu mākslinieka darbnīcu un tagad varu ļauties mākslinieciskām idejām.
Pa ziemu te ir mazliet klusāks, toties vasarā, kad sabrauc abas meitas ar mazbērniem, mums iet skaļi un jautri. Pagalmā ir liels smilšu laukums, kur spēlēties. Tur mazie var fantazēt un būvēt savas pilsētas. Kaut arī bērniem ir iespēja peldēties baseinā, katru vakaru dodamies uz jūru. Skatīties saulrietu un peldēties.
Mums patīk arī vērot putnus, un dzīve Saulkrastos šādu iespēju dod. Esam iegādājušies pat speciālu binokli. Interesanti, kad vasarā nāk dzegužu laiks. Viņas savas olas bieži iedēj svešās ligzdās. Vēlāk skaties tik, starp maziem putnēniem parādās viens resns un pelēks. Dažreiz tās savā starpā plūcas, ka spalvas pa gaisu put. Te ir arī dzilnas – reti putni, bet pie mums tām patīk. Bieži esmu skatījies, kā tās ar to knābja āmuriņu strādā. Sausai priedei miza lec uz visām pusēm, līdz tā ir plika noplēsta.
Sava māja jau no cilvēka prasa rūpes un uzmanību: te kāda puķe jāiestāda, te salātu dobīte. Vienu daļu no zemes pļaujam mauriņu, taču otru atstājam pļavai. Tur zied visas pļavu puķes. Uz Jāņiem tā ir viskrāšņākā. Bet tad jūlijā sarodas lielie sienāži. Mūsu divi lielie mednieki Sibīrijas haskiji tad metas tos ķert. Pēc laika pļava ir pie zemes. Tad jāņem trimeris un jāpļauj nost.
Jau kuro gadu cenšos izaudzēt savus tomātus. Lāgā neveicas, bet es cerību neesmu atmetis. Tās visas ir patīkamas nodarbes.
– Kāda jums šķiet mūsu pilsēta?
– Saulkrastu pilsēta ir izstiepusies garumā gar jūras krastu. Mani interesē, kā tā attīstās. Kādi vides objekti te parādās. Vēl joprojām tomēr nav īstas stila vienotības.
Domes priekšsēdētāja vietnieks Normunds Līcis pirms pāris gadiem bija pasācis aicināt kopā Saulkrastu māksliniekus, lai domātu par kopējo iespaidu pilsētā. Reizi mēnesī tikāmies domē. Katrs mākslinieks izteica savas domas un idejas. Prieks, ka daudzi ierosinājumi tika ņemti vērā un vide kļūst sakoptāka un skaistāka. Tieši jūra un vides objekti ir tie, kas rada Saulkrastu savdabību un vilina uz šejieni ciemiņus. Esam apmierināti ar izveidoto Saules laukumu. Tas patiešām ir izdevies lielisks.
Noteikti gribas labus vārdus teikt par Sandru un Džoni Delgalvjiem – par to, ko viņi dara mākslas pasākumu organizēšanā. Pilsētas svētkos uz Džoņa izgatavotajiem molbertiem visi kopā varam izstādīt savus darbus. Mākslas ielai bija liela piekrišana.
Džonim ir pašam sava studija, kur ikviens var iet un mācīties gleznot. Viņam – Amerikas latvietim – pieder arī kāda pārdroša ideja, ka te varētu uzcelt nelielas mājiņas un vasarā aicināt tajās apmesties māksliniekus. Viņi gleznotu, un šo procesu ikviens varētu iet un vērot. Amerikā tieši ar šādu pasākumu viena pilsēta esot uzplaukusi. Tas Saulkrastiem radītu tēlu, kāda nekur citur Latvijā nav. Vienīgā problēma – šai idejai ir jārod finansējums. Bez tā nevienu ieceri nav iespējams piepildīt.
Saulkrasti ir brīnišķīga vieta uz pasaules, un nekad neesam nožēlojuši savu izvēli te būt.
– Kāda šobrīd ir cilvēku attieksme pret mākslas darbiem? Vai tos arī iegādājas savam priekam?
– Droši vien kā kuram autoram. Man jau no seniem laikiem ir savi cienītāji. Tie arī palikuši uzticīgi. Latvijā cilvēki ļoti ciena mākslu, izstādes ir apmeklētas. Varbūt nedaudz samazinājusies iespēja atļauties gleznas iegādāties.
Ļoti liela aktivitāte bija vērojama deviņdesmito gadu sākumā. Tad vērās vaļā vēstniecības, un visi gribēja oriģinālus mākslinieku darbus. Tad mēs sadraudzējāmies ar daudziem vēstniecību darbiniekiem. Latvija viņiem bija eksotiska zeme, kur par 100 dolāriem varēja nopirkt veselu bagātību. Arī mūsu tautieši brauca un pirka mākslas darbus. Ar laiku viss nostājās savās vietās. Taču ir prieks, ka latvieši joprojām interesējas par mākslu un izmanto iespēju no tās sevi bagātināt.
– Pirms vairākiem desmitiem gadu, kad sapnis par Latvijas valsti likās nereāli tāls, dzejnieks Imants Ziedonis izveidoja domubiedru grupu – "Dižkoku atbrīvotāji". Jūs arī bijāt šajā grupā.
– Pēc grāmatas "Blēņas un pasakas" pabeigšanas viņš mani uzaicināja darboties šajā grupā. Te bija režisore Roze Stiebra, zinātnieks Andris Buiķis, dabas pētnieks Guntis Eniņš, diplomāte Anna Žīgure, dzejnieks Jānis Baltvilks, kinooperators Andris Slapiņš un daudzi citi. Te es satiku arī savu sievu, un mēs apprecējāmies. Viņa tagad ir manu darbu visprecīzākais vērtētājs un kritiķis. Viņai ir laba iekšējā balss, kas jūt visas nianses.
Kādā brīdī parādījās doma, ka ir vajadzīgs "Dižkoku atbrīvotāju" karogs. Imants Ziedonis man jautāja, vai es to varētu uzgleznot uz auduma. Tā tas arī tapa. Kad Vecrīgā bija barikādes un Bastejkalnā nošāva operatoru Andri Slapiņu, "Dižkoku atbrīvotāju" grupa karogu salocīja un ielika viņam zārkā. Pavadot mūžībā.
Pirms diviem gadiem filmu par mūsu kopīgajām gaitām "Latvijas failiem" gatavoja režisors Zigurds Vidiņš. Kā atgādinājumu šodienas paaudzēm, ka jebkuros apstākļos ir iespējams darīt pozitīvus darbus savas nācijas un valsts nākotnes vārdā. Šo filmu veidojot, režisors gribēja, lai tajā būtu mūsu karogs. Ķēros pie darba un uzgleznoju vēl vienu tādu pašu karogu.
Interesantas atmiņas mums ir par dzejnieku Jāni Baltvilku. Kad viņam bija labs noskaņojums, viņš varēja cirst un krāmēt zaru čupas un vienlaikus skaļi dzejot. Cik labi būtu bijis toreiz to pierakstīt! Bet nekā – vien skaisti izkūpēja gaisā.
Liepas pagasta kultūras namā mūsu Guntim Eniņam nesen pasniedza Eduarda Veidenbauma prēmiju par grāmatu "Nezināmā Latvija". Tad tur tika atritināts arī mūsu karogs un novietots goda vietā. Šajā vakarā Guntis Eniņš skumji teica, ka mūsu iesāktais darbs netiek turpināts un Latvija atkal aizaug ar krūmiem. Zināma taisnība viņam ir.
Atceros, viena no mūsu talkām notika rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa mājās "Riekstiņi". Vēl dzīvs bija "Baltajā grāmatā" aprakstītais saimnieku dēls Pēterītis. Mēs attīrījām balto bērzu birztaliņu, un tēlnieks Vilnis Titāns tur novietoja piemiņas akmeni. Pēterītis sēdēja, vēroja, kā mēs rosāmies, un tikai noteica: "Viss velti, tik un tā aizaugs!" Viņam izrādījās taisnība. Gadu gaitā viss aizaudzis. Akmens gan stāv stingri un nesatricināmi.
Kā atgādinot dzejnieka Imanta Ziedoņa ideju par šo "Dižkoku atbrīvotāju" grupu, mēs sakopjam, lai vietējie turpina un savu zemi kopj tālāk.