Te ir mūsu māja un Intas dārzs
Dzejnieks, atdzejotājs, kritiķis un publicists Knuts Skujenieks septembra sākumā sagaidīja savu 79. dzimšanas dienu. Salaspilī viņš dzīvo kopš 1961. gada, kam sekoja septiņu gadu pārtraukums, bet no 1968. gada atkal.
"Kamēr es biju prom, tikmēr mana sieva Inta ar tēvu un brāli pļavās, kur kādreiz ganījās aitas, uzcēla māju. Kad atgriezos Latvijā no lēģera, jumts jau bija virs galvas, lai gan pati māja nebija līdz galam pabeigta. Faktiski jau tā nekad nebūs īsti gatava, jo vienmēr ir kaut kas, ko vēl vajadzētu izdarīt. Sētas pusē, kur tagad ir mājas piebūve, kādreiz auga kartupeļi. Iespējams, zem mūsu mājas varētu būt pat zviedru karavīru kauli, jo pirms 410 gadiem tepat, Kirkholmas kaujā, bojā aizgāja savi 12 tūkstoši vīru," stāsta K. Skujenieks.
"Tā mēs te dzīvojam ar suni Pogu, ko paņēmām no dzīvnieku patversmes, un kaķi – Melno Matildi. Vēl svarīgi, ka te ir gan bagātīgs, gan profesionāls Intas iekoptais dārzs, jo viņa ir gan agronome, gan dārzniece. Inta savulaik strādāja tepat Botāniskajā dārzā, diemžēl manas biogrāfijas dēļ izpalika sievas zinātnieces karjera," viņš piebilst.
Ja ir Imantdienas, kāpēc nepieminēt Knutu?
Pieminot drīzumā gaidāmo Knuta dienas sarīkojumu, dzejnieks teic, ka tā ir bijusi kluba "Enerģētiķis" ideja. Tā radusies tāpēc, ka latvieši, piemēram, par godu komponistam Imantam Kalniņam plašāk svin Imantdienu.
"Knutu gan nav pārāk daudz. Oficiālo statistiku nezinu, bet pazīstu dažus savus vārdabrāļus un noprotu, ka Knutu skaits pamazām vairojas," uzsver K. Skujenieks. Bet, atgriežoties pie Knuta dienām, viņš stāsta, ka pirmajā reizē tas bijis daļēji teatralizēts pasākums ar tādu kā lēģera pieskaņu.
"Mans kompanjons toreiz bija rakstnieks, mans draugs Valentīns Jākobsons. Viņš nebija zaudējis humora izjūtu un gaišu skatu uz dzīvi, lai gan izsūtījumā bija krietni ilgāk par mani un ir cietis vairāk. Parasti Knuta dienās Salaspilī ir viesojušies daudzi mani kolēģi dzejnieki. Piemēram, pērn pasākumu vadīja dzejnieks Jānis Rokpelnis. Regulāri šurp atbrauc mani atlikušie lēģera biedri. Daudz gan viņu vairs nav palicis – cilvēki četri, pieci, mani draugi, kaimiņi, apkārtējie iedzīvotāji."
Jūtos piederīgs Salaspilij
Jautāts par to, kā dzejniekam veidojas attiecības ar salaspiliešiem ārpus Knuta dienām, viņš smaidot teic, ka ir Salaspils Goda pilsonis, turklāt sarakstā pats pirmais.
"Jo ilgāk es te dzīvoju, jo vairāk Salaspili es jūtu kā savu vietu, un Salaspils arī mani ir pieņēmusi par savējo. Reizēm manas prasmes izmanto Salaspils novada domes vadība. Piemēram, palīdzēju šeit sagaidīt Ukrainas delegāciju, jo runāju ukraiņu mēlē.
Tas vēlāk atgriezās atpakaļ pie manis ļoti labā veidā, jo viena vietējā ukraiņu aktīviste apsolīja, ka atnāks uz Knuta vakaru. Atnāca arī un vēl uzdziedāja ukraiņu valodā, un mēs labā noskaņojumā palasījām dzejnieku Tarasu Ševčenko – es latviešu valodā, viņa ukrainiski.
Citreiz, piemēram, Salaspils svētkos, domes priekšsēdētājs Raimonds Čudars mani aicināja uzvilkt mastā novada karogu. Esmu sarakstījis priekšvārdu grāmatai par Salaspils novadu "Salaspils zeme runā".
Ja par to, kurš kuru uz ielas sveicina, tad jāteic, ka Salaspils tomēr ir pilsēta, turklāt Latvijā ne tā pati mazākā, tādēļ cits citu šeit nepazīst. Pēdējos gados cilvēki pusmūža gados un vecāki par mani, sastopot mani uz ielas, sveicina. Jauniem cilvēkiem jau es, protams, neko tik daudz nenozīmēju, lai gan arī jaunieši piedalās Knuta dienās, dzied un lasa dzeju.
Draudzīgas attiecības man ir ar abiem klubiem – "Enerģētiķi" un "Rīgavu". Vietējā bibliotēkā pulcējas bibliotēkas aktīvisti. Ar viņiem esmu draugos. Protams, arī ar kaimiņiem. Kādreiz gadās, ka veikalā pārdevēja apjautājas, kur esmu palicis, ka tik ilgi neesmu redzēts. Tad saku, ka laikam jau vairāk iznācis iepirkties pie citām pārdevējām.
Protams, uz visiem pasākumiem, kas notiek Salaspilī, es vairs kaut vai veselības dēļ nevaru aiziet. Lielus gabalus arī vairs nestaigāju. Mana darīšana ir iet kopā ar sievu uz bodi un nest mājās iepirkumu tarbas, lai pasaudzētu viņas, māju ceļot, samocīto muguru. Tātad – savā ziņā esmu nastu nesējs."
Pēc ikdienas aktualitātēm nedzenos
"Sāku saprast, ka vecāka kaluma cilvēkiem visās dzīves vētrās un gaumēs, kas pastāvīgi mainās, ir pagrūti iedzīvoties. Nu, nevarētu jau teikt, ka mēs arī pārmērīgi censtos skriet laikam līdzi, drīzāk jau mierīgi dzīvojam nost," atzīst dzejnieks. "Man, piemēram, nav datora, bet manam dēlam ir. Ja kādam jāsūta vēstule, es to rakstu ar roku, bet dēls vēstuli ieskenē. Bez interneta iztikt nevar, jo ir jāsazinās ar cilvēkiem ārzemēs.
Bet vispār man ir pirkstu vaina – rakstīšana padodas pagrūti. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ esmu beidzis aktīvu dzejnieka karjeru. Tas gan nenozīmē, ka man pietrūktu, ko darīt. Piemēram, strādāju ar tulkotājiem, kuri mani atdzejo citās mēlēs.
Nupat iznāca un Nacionālajā bibliotēkā tika prezentēta mana grāmata itāliešu valodā. Tajā iekļauti lēģeru posma dzejoļi, vēstuļu fragmenti un Prāgā konferencē nolasīts referāts konferencē, kurai bija interesants nosaukums – "Cietums literatūrā un literatūra cietumā". Tā kā grāmatā dzejoļi paralēli ir gan itāliešu, gan latviešu valodā, tad ar visu itāliešu valodas nezināšanu tāpat var konstatēt pa neprecizitātei.
Pēc svaigas informācijas par to, kas, piemēram, ik dienu notiek pasaulē, vairs nedzenos, vairāk lasu žurnālus. Protams, to, kas notiek ar bēgļiem, es zinu. To, ka pasaulei bija jāsakustas, es jutu jau pirms gadiem 20, pat 30, jo tā nevar palikt mierā, ja vienā vietā cilvēku skaits strauji pieaug, bet citur – samazinās. Tas ir tāds savienoto trauku princips.
Ko mums darīt šādā situācijā? Skaidrs, ka pasaule mierā nepaliks. Ja jau esam runājuši par mājām, teikšu: galvenais, ka mums ir sava valsts un zeme, uz kuras stingri stāvēt un saglabāt savas vērtības. Tad jau tajā Bābeles tornī nepazudīsim."