12.07.2015 11:52

Uldis Sterģis: Mūzika ir jāklausās, latvju rakstos jāiedziļinās

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Uldis Sterģis: Mūsu tautieši šīs latvju rakstu zīmes vairs īsti nepazīst, bet tā nav viņu vaina, jo neviens jau tās skolā nemāca, lai gan tā ir fantastiska vērtība, kurā slēpjas senas un pamatīgas zināšanas. Uldis Sterģis: Mūsu tautieši šīs latvju rakstu zīmes vairs īsti nepazīst, bet tā nav viņu vaina, jo neviens jau tās skolā nemāca, lai gan tā ir fantastiska vērtība, kurā slēpjas senas un pamatīgas zināšanas. Einārs Binders

"Tēlniecība ir Dieva māksla," – tā, sagaidot ciemiņus Ulbrokas "Lielkājās", savā dzimšanas dienā saka tēlnieks Uldis Sterģis. Viņa veidotās skulptūras ar latvju rakstu zīmēm izvietotas Ulbrokas Līgo parkā – vienīgajā tādā vietā Latvijā, kas vienlaikus ir piemiņas zīme Trešajai atmodai un kura ir tikai dažus gadus jaunāka par Dainu kalnu Turaidā.

Līgo laukuma ideja atnāca Jāņu rītā

U. Sterģis: Pirmie Jāņi Ulbrokā, Līgo laukumā, tika svinēti 1988. gadā, bet šāda laukuma ideja man prātā iešāvās jau kādu laiku iepriekš – kādā Jāņu rītā pēc kārtīga Līgo vakara. Kaimiņi sacīja, ka tonakt es esot dziedājis un dejojis kā vēl nekad. Bet no rīta pie manis "Lielkājās" iebrauca paziņa, kura bija līgojusi Lejasciemā. Viņa stāstīja, ka tur bijis īpaši šim nolūkam iekārtots laukums.

Sapratu, ka arī mums Ulbrokā tāds laukums derētu – ar lielu akmeni centrā, kurā būtu iekalts Austras koks. Toreizējā Stopiņu ciema padomē atbalstu neguvu, toties dzirdīgas ausis atradās valsts saimniecības "Ulbroka" ekonomistes Birutas Zvaigznītes personā. Viņa aprunājās ar direktoru Pēteri Vilku, piesaistījām arī arhitektu Elmāru Orniņu. Atradām skaistu vietu, kur laukumu iekārtot.

Kad bija atrasts atbilstošs akmens, uzbūvēju stalažas un no vairāku metru augstuma vēroju, kā iecentrēt uzrakstu "Līgo laukums". Atteikties no vārda "laukums" iekalšanas akmenī iedrošināja mākslinieks Ilmārs Blumbergs. Tā palika tikai "līgo".

Īsti neticu aurām, bet akmens atklāšanas laikā kaut ko tādu sajutu. Todien mazliet līņāja, bet uz Līgo akmens atklāšanu sanāca ļoti daudz cilvēku. Citiem acīs bija asaras, un ļaudis no vainagiem un ziediem ap akmeni izveidoja ziedu gredzenu. Arī es puķu vainadziņu, kas man bija rokā, noliku pie pieminekļa, ko pats biju izkalis. Tā reti gadās. Trīs gadu laikā tapa visas pārējās Līgo parka skulptūras – auseklīši, ugunskrusts, arī Austras koks.

Kad man vaicā, vai Līgo parks ir pabeigts, es atbildu, ka nebūs brīnums, ja parkā ienāks vēl kāda skulptūra, jo ir skaidrs, ka parkam pietrūkst akmenī veidota kopsaucēja.

No izšuvuma krustdūrienā uz akmeni

Jau mācoties Mākslas akadēmijā, es sapratu, ka man patīk viss ģeometriski būvētais – tā, kā ar akmeni strādāja tēlniece Lea Davidone-Medene, veidojot, piemēram, Teodora Zaļkalna portretu. Manu uzmanību piesaistīja arī dažādi simboli.

Esmu kalis kapu pieminekli komponistam Jānim Ivanovam, tautas deju skolotājai Zinaīdai Samai, koktēlniekam Voldemāram Tiltiņam, daudziem ārstiem. Vairākos pieminekļos iekalu arī latvju rakstus.

Varbūt tas nāca no Kārļa Freimaņa grāmatiņas "Mūsu sadzīvei un skaistumam". Tur bija nodaļa par latviešu ornamentiem – saulītēm, kurā skaidrots, ka latviskā saulīte cilvēku pavada no dzimšanas līdz miršanai. Un starp pieminētajiem latvju rakstiem bija viens tāds īpašs – saules jeb Austras koks – visu mūžu meklētais, bet neatrastais brīnums, arī zīme, kas savieno pagātni ar tagadni un nākotni un simbolizē vērtības, kuras nodod no paaudzes paaudzei. Man pat bija sapnis, ka vecumdienās izkalšu sev tādu un nolikšu dārza galā. Un, jo lielāku to varētu izkalt, jo fantastiskāks spēks šai zīmei piemistu. Turklāt šajā zīmē ir iešifrēta arī tautas dvēsele.

Taču tas bija liels izaicinājums – pārcelt uz granītu rakstus, ko sievietes izšuj ar diegiem. Nezināju ne to, ko cilvēki par to domās, ne arī to, kādām jābūt ornamentu proporcijām un raksta līniju biezumam. Piemēram, "Latvju rakstos" taču viss ir uzzīmēts ar smalku līniju, un, kas zina, vai akmenī zīmējums nepazaudēs savu autentiskumu.

Lai atklātu šos smalkumus, pagāja vairāki gadi. Un, kas tur ko slēpt, sākumā saulīte akmenī izskatījās pēc zobrata. Tikai vēlāk, pamainot līniju dziļumu un izveidojot tām īpašu apkantējumu, sanāca saprotams ornaments.

Latvju rakstu zīmes ir mūsu bagātība

Latvju raksti mūsu folklorā ir dieva svētās zīmes, ne tikai vienkārši rotājumi, un katrai zīmei ir sava nozīme. Arī tēlniekam viens ir izkalt rakstu, bet pavisam kas cits – saprast, kāpēc tāda zīme savulaik tapusi un pastāvējusi. Ja šādu zināšanu nav, tad jēgpilnas skulptūras vietā sanāks tikai akmenī iekalts ornaments.

Mūzika ir jāklausās, bet latvju raksti ir jāskatās. Tikai tad, kad tos jau var uzzīmēt galvā un ir saprotama to forma un dziļums, tie kļūst cilvēkiem tuvi un saprotami. Savukārt es, kaļot akmeņus, gribu parādīt, ka mēs esam ļoti bagāti ar saviem tautas rakstiem, Dieva svētajām zīmēm.

Reiz mans draugs tēlnieks Jānis Strupulis sacīja: "Par tevi neko nedzird. Skaties, ka nepienāk brīdis, ka lietuvieši paņem mūsu rakstu zīmes un uztaisa vēl kaut ko lielāku un labāku." Tajā pašā laikā vienreiz, kad biju Līgo parkā ar citu kolēģi tēlnieku, viņš atzinās, ka pats nekad tādus akmeņus nebūtu kalis. Bet kā gan viņš varētu tādus izkalt, ja tos rakstus nemaz nepazīst! Nevar jau izkalt to, ko tu nepazīsti.

Līgo parkā Latvijas laukakmeņos iekaltie simboli ir vienīgie tādi pasaulē. Cita lieta, ka mūsu tautieši šīs zīmes vairs īsti nepazīst, bet tā nav viņu vaina, jo neviens jau tās skolā nemāca, lai gan tā ir fantastiska vērtība, kurā slēpjas senas un pamatīgas zināšanas.