Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Meža nozares augstākajai atzinībai – Gada balvai "Zelta čiekurs" – viņš izvirzīts par mūža ieguldījumu mežu zinātnē.

"Vienmēr zināju, ka būšu ģeogrāfs"

"Man nekad nav bijis šaubu, par ko kļūt, kad izaugšu liels, jo jau kopš mazotnes mana sirdslieta bija ģeogrāfija. Ar lielu interesi šķirstīju lielā brāļa un māsas skolas grāmatas un vēlāk arī universitātē studēju ģeogrāfiju. Tiesa, savu pirmo disertāciju uzrakstīju bioloģijā. Taču doktora grādu, ko ieguvu, pētot Latvijas priežu mežus, gan aizstāvēju ģeogrāfijas zinātnēs – tātad par pētījumiem divu zinātņu krustpunktā," teic M. Laiviņš.

Un piebilst, ka par to, ka ne vieni, ne otri gluži par savējo neuzskata, neesot uztraucies. "Cita lieta – ir specifiskas jomas, piemēram, bioloģijā, ar kurām darbā iznāk mazāk saskarties. Tur manas zināšanas ir paviršākas."

Atgriežoties pie zinātņu saskares punktiem, arī saviem studentiem Latvijas Universitātē viņš vienmēr sakot: ja esi beidzis bakalaura programmu ģeogrāfijā, neej maģistrantūrā uz ģeogrāfiem, bet izvēlies kaut ko citu. Ielūkojoties citās nozarēs, piemēram, biologos vai mežsaimniekos. Tā būs jauna pieredze ar lielāku pievienoto vērtību.

Darbs Sibīrijā palīdzēja labāk izprast Latvijas dabu

M. Laiviņš stāsta, ka 60. gadu pirmajā pusē, studējot Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē, sastapies ar doktorantu Ādolfu Kraukli, kurš vēlāk strādājis Sibīrijas un Tālo Austrumu Ģeogrāfijas institūtā Irkutskā. Viņš studentus aicinājis darboties ekspedīcijās Sibīrijā.

"Man tas šķita ļoti romantiski, un pēc otrā kursa es devos ceļā. Tāpat arī pēc trešā un ceturtā kursa. Kad universitāti pabeidzu, uz pieciem gadiem aizbraucu pastrādāt Sibīrijā. Iepazinos ar taigu no Klusā okeāna līdz Urāliem un no Sajānu kalniem pie Ķīnas un Mongolijas robežas līdz Polārajam lokam. Vēlāk Sibīrijas plašumos gūtā pieredze man ļāva labāk izprast mūsu "mazdārziņa" – Latvijas – dabu.

Kad atgriezos Latvijā, meklēju darbu, kas būtu saistīts ar mežiem. Vispirms abi ar sievu Sniedzi strādājām Zemkopības institūtā Skrīveros, pēc tam pārnācu uz tagadējās "Silavas" (toreiz – Latvijas Mežsaimniecības problēmu zinātniski pētnieciskā institūta) dabas aizsardzības laboratoriju.

Trīs vasaras docenta Paula Sarmas vadībā pētījām Moricsalas rezervāta dabiskos mežus, vēlāk arī citus dabas rezervātus un botāniskos liegumus. Tas bija svarīgi tāpēc, ka visapkārt mežus cirta un audzēja no jauna, bet šeit tie bija saglabājušies kā dabīguma etalons.

Mainās klimats, mainās meži

"Klimats, protams, mainās, tikai nav īsti skaidrs, kāpēc tā notiek," atzīst M. Laiviņš. Viņaprāt, uz dabu lielāku iespaidu atstāj tas, ko mēs saņemam no gaisa, – kalcijs, magnijs, kālijs un citi elementi, kas veicina vides auglību, vai sērs un slāpeklis, kas augsni skābina.

Vaicāts, vai alkšņu savairošanās un ošu bojāeja arī ir klimata maiņu liecība, pētnieks skaidro, ka ošus ir apsēdusi patogēnā sēne, kas 90. gados parādījās Centrālajā Eiropā – Polijā. Sēne, kas Tālajos Austrumos parazitē uz turienes ošu sugām, nejauši ar stādu materiālu vai herbārijiem nokļuvusi Eiropā, un šeit tai ir iepaticies vietējais osis. "Bet es esmu optimists. Koki, kas izdzīvojuši, sēnei ir piemērojušies, un Latvijā ošu audzes atkal atjaunojas," uzsver M. Laiviņš.

Savukārt baltalkšņi, kas pagājušā gadsimta 20. gados Latvijā bijusi reta koku suga un Kurzemē, uz rietumiem no Ventas, vispār neesot bijuši sastopami, "tagad savairojušies, un tur, manuprāt, ir divi iemesli. Pirmais – zeme pagājušā gadsimta pirmajā pusē tika vairāk izmantota, bet pēc 90. gadu zemes reformas lauki sāka aizaugt. Viena no koku sugām, kas aktīvāk iekaro nemežu zemes, ir baltalkšņi. Otrais – uz alkšņa saknēm veidojas atmosfēras slāpekli saistošas baktērijas, un šāda, ar slāpekli bagāta vide var veicināt baltalkšņu izplatību.

Tajā pašā laikā mūsu mežu, it īpaši valstij piederošo, vide ir laba. Piemēram, 90. gados bija cirsmas, kur bija pamesti atlikumi, bet pašlaik tur jau ir dažādu vecumu skujkoku jaunaudzes un ar laiku atkal būs skaisti meži."

Meklējiet rakstos!

"Pats vērtīgākais, ko esmu paveicis, noteikti ir manas publikācijas – to ir vairāk par trīs simtiem. Nekādā gadījumā, protams, nepretendēju uz Nobela prēmiju, bet šajos darbos noteikti ir atziņas, kuras cilvēkiem ir un būs vajadzīgas.

Kopā ar saviem doktorantiem esmu izstrādājis Latvijas kartēšanas sistēmu un ieguldījis darbu Latvijas augošo kokaugu atlanta izveidošanā, kurā apkopoti dati par vairāk nekā 1300 sugām, aptuveni 100 no tām ir vietējās, bet mums ir liela kokaugu dažādība dārzos un parkos. Tā ir liecība, kādas kokaugu sugas bija sastopamas Latvijā 20. un 21. gadsimta mijā.

Un vēl mani interesē visa tā literatūra, kas Latvijā publicēta par Latvijas dabu. Tas ir milzīgs datu un faktu klāsts. Piemēram, padomju laikā Latvijā tika izdoti lauksaimniecības žurnāli, kuros bija publicēti interesanti pētījumi un atziņas. Tāpēc tagad savā lauku mājā veidoju lauksaimniecības, mežkopības un dabaszinātņu bibliotēku. Gan jau arī kādam bez manis tas noderēs."


Vizītkarte
1966. gadā beidzis Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultāti.
Piecus gadus strādājis PSRS Zinātņu akadēmijas Sibīrijas un Tālo Austrumu Ģeogrāfijas institūtā Irkutskā. Sibīrijā sastapis savu dzīvesbiedri Sniedzi.
Kopš 1971. gada ir saistīts ar Mežsaimniecības problēmu zinātniski pētniecisko institūtu, pašreizējo Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu "Silava".
1983. gadā aizstāvējis pirmo disertāciju par Latvijas ezeru salu bioģeogrāfiju, 1997. gadā – doktora disertāciju par Latvijas priežu mežiem.
2007. gadā pēc M. Laiviņa ierosmes Latvijas Universitātes Bioloģijas institūtā dibināta ģeobotāniskas laboratorija.
2009. gadā ar līdzautoriem izveidots Latvijas kokaugu atlants.
Pašlaik turpina 2005. gadā uzsāktos oša audžu transformācijas pētījumus.