Taču šādās reizēs čempioni saka paldies arī savai komandai – cilvēkiem, kuri nodrošinājuši iespēju abiem sportistiem būt pirmajiem starp līdzīgiem, jo cīņā par sekunžu simtdaļām sīkumu nav.
"Mēs esam pieci"
Ir pagājušas tikai dažas dienas, kopš Siguldā no Vinterbergas atgriezušies brāļi Dukuri – Martins kā trīskārtējs pasaules čempions skeletonā, Tomass kā bronzas medaļas ieguvējs. Siguldas kamaniņu trases telpās, kur glabājas skeletonistu inventārs, valda klusums. Pie sienām īpašos statīvos izkārtotas skeletonu slidas un krekli no aizvadītām sacensībām, uz plaukta kāds kauss.
Tiesa gan, telpas ir divas. Pirmajā var ienākt un uzglabāt savus sporta rīkus arī jaunie censoņi, no kuriem, cerams, kāds sekos brāļu Dukuru piemēram. Otrajā ieiet atļauts tikai tiem, kuri jau apliecinājuši savu vietu skeletona Olimpā. Tā ar savu darbavietu iepazīstina Mareks Mezencevs – viens no tiem, kam uzvarētāji saka paldies, izrunādami vārdu "komanda".
"Patiesībā mēs esam pieci. Ja tā var teikt, galvenais treneris jeb virsuzraugs ir Dainis Dukurs, tad fiziskās sagatavotības treneris Mihails Arhipovs, divi trases braukšanas treneri – vācietis Matiass Bīdermans un es. Vēl ar mums ir fizioterapeits Edvīns Lešenkovs. Visi kopā esam komanda, kas palīdz Martinam, Tomasam un Leldei Priedulēnai," stāsta Mareks, piebilstot, ka Dainis skeletona komandā ir jau no paša sākuma. Viņš pats būvē un vislabāk pārzina skeletonus.
Mareks komandai pievienojies pēc Vankūveras Ziemas Olimpiskajām spēlēm, lai gan ar Martinu un Tomasu bijuši draugi jau pirms tam, jo kopā sākuši braukt ar skeletonu.
Bijušais bobsleja pilots Mihails atnācis pie Dukuriem pirms Soču Olimpiādes. "Fizioterapeitu Edvīnu mums piedāvāja Olimpiskā vienība. Viņa lielais pluss ir tas, ka Edvīns ir arī ļoti labs pavārs. Tas ir svarīgi tad, ja kaut kur sacensību laikā, piemēram, Vācijā, īrējam māju un gribas apēst kaut ko patiešām garšīgu.
Vācu treneris piekrita būt ar mums pirms Vankūveras. Tas ir liels ieguvums gan Matiasa "vācu skatījuma", gan pieredzes dēļ, jo viņš labi pārzina visas tās skeletona trases, kurās mēs sacenšamies."
Katrs dara savu darbu
Mareks teic, ka komandā katram ir savi pienākumi, taču pārsvarā visi dara to, kas ir nepieciešams, bez kādas sevišķas darbu dalīšanas.
"Es esmu tas, kurš nodarbojas arī ar viesnīcu rezervēšanu un apmeklēju kapteiņu sanāksmes pirms sacensībām. Piemēram, Mihails seko līdzi skeletonistu starta vingrinājumiem. Taču pats galvenais – mēs mēģinām visu izdarīt tā, lai paši sportisti varētu domāt tikai par savu tiešo darbu – treniņiem un sacensībām. Tātad par to, kur iet pusdienās, par viesnīcu, mašīnu un to, lai skeletons ir kārtībā, rūpējas komanda," bilst Mareks.
Viss kā pa plauktiņiem
"Starta dienās gan mēs katrs darām tikai savus darbus, jo viss ir salikts kā pa plauktiņiem. Abi mūsu sportisti parasti startē vai nu viens aiz otra, vai kāds ir starp Martinu un Tomasu. Pirms skeletons tiek nolikts uz starta un sportists aizskrien lejā pa trasi, ir jāpaveic vairākas procedūras, ko skeletonists pats desmit minūtes pirms braukšanas nedarīs: pats necels skeletonu uz galda, nepārbaudīs slidas. Es atbildu par Tomasa skeletonu, Matiass – par Martina.
Katrs, kā jau teicu, darām savu darbu, lai gan vēl savstarpēji uzmetam acis viens otram, vai kaut kas nav netīšām palaists garām, lai gan viens otra darbā nejaucamies. Tāpat arī lejā finišā abus braucējus sagaida Mihails un Dainis, un ir zināms, kurš paņems Tomasa, kurš Martina skeletonu. Tad nav jāskraida un jādomā, ko kurš darīs.
Ja treniņos pirms lielajām sacensībām sportisti un treneri smaida un mēdz plēst jokus, tad sacensību dienās ne tikai sportisti it tādi kā uzvilkušies. Arī treneri viens uz otru skatās tā nopietnāk. Protams, cilvēki savā starpā sarunājas, bet galvenā uzmanība tomēr ir saspringti pievērsta pašām sacensībām," uzsver Mareks.
Nepamanīti sīkumi var visu sabojāt
Mareks skaidro, ka pašlaik sacensībās visiem jābrauc ar viena materiāla slidām, kuru sastāvs sacensību laikā tiek stingri pārbaudīts. Sportistu ziņā ir izvēlēties, kādas ir slidu gropes un izliekumi. Reglamentēts ir arī skeletona svars.
"Pēc sacensībām parasti tiek pārbaudīti trīs labākie sportisti un vēl trīs izlozes kārtībā, kā arī viņu inventārs. Pēdējos gados, protams, tiekam pārbaudīti pietiekami bieži. Pazīstam pārbaudītājus, un viņi pazīst mūs, jo sezonas laikā tiekamies gandrīz katru nedēļu. Atļaujamies pat savā starpā pajokot, taču viņi rūpīgi dara savu darbu, tāpat kā mēs savējo. Ir daudz visādu sīkumu, kurus pārkāpjot var palikt ne tikai bez medaļas vien. Mums gan tādas pieredzes nav, bet, cik zinu, bobslejistiem ir," atzīst Mareks.
Tā kā uzvarētāji sacenšas par simtdaļām, komandai pirms starta ir jādomā, vai skeletonam būs pietiekami ātras slidas ar atbilstošu profilu. Tas savukārt nozīmē, ka jāparedz laikapstākļi, gaisa un ledus temperatūra. Tāpēc Mareks uzskata, ka labs brauciens ir dažādu faktoru un sīku lietu summa. "Skatītājs no malas to nemaz neredz, bet šos smalkumus sportists kopā ar komandu noslīpē treniņbraucienos. Taču bez ātra starta ieskrējiena un labas braukšanas pieredzes ceļā uz medaļu tam visam ir tikai pakārtota nozīme."
Labāk joks nekā liekas domstarpības
Mareks stāsta, ka, strādājot komandā, viss jāmēģina darīt pozitīvi, lai nerodas liekas domstarpības. Sacensības notiek vairākās tūrēs, un tad mēnesis jāpavada kopā ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Tāpēc jācenšas dzīvot tā, lai pārējie jau pēc nedēļas nebūtu tev apnikuši un otrādi.
"Vispirms komandai jābūt kopīgai interesei par rezultātu. Tas ir pats galvenais, kāpēc mēs darām šo darbu. Un tad, protams, jābūt līdzīgai humora izjūtai. Mēs cits citu pazīstam un redzam to, vai citu komandas biedru labāk neaiztikt vai tieši otrādi – vajag viņu mazliet pabikstīt vai aiziet kopā pastaigāties un parunāties. Protams, ir reizes, kad cilvēkam varbūt vajag pabūt vienam pašam. Tas ir jārespektē.
Mēs apzināmies arī to, ka tik labi rezultāti nevar būt mūžīgi un Martins un Tomass vienmēr ar skeletonu nebrauks. Pagaidām mūsu mērķis ir turēties virsotnē līdz 2018. gada ziemas olimpiskajām spēlēm Phjončanā. Taču jārēķinās ar to, ka nāk arvien jauni sportisti, kuru mērķis ir būt labākiem par Martinu un Tomasu. Mūsējie jau tāpat savulaik gāja virsū vecajai gvardei. Tas ir aplis, ar ko jārēķinās.
Bet pagaidām, redzot Martinu un Tomasu uz pjedestāla, ir tāds iekšējs miers, ka darbiņš ir izdarīts un tieši tik labi, cik to varēja izdarīt. Arī spriedze, kas bija pirms sacensībām, kad tika domāts, vai viss, ko darīja komanda, ir labi un pareizi izdarīts, pagaisusi. Apsēdos un vienkārši skatījos uz pjedestālu..."
Mareks Mezencevs: Komanda rūpējas, lai sportisti var dzīvot tādā kā nosacītā burbulī, nedomājot par saimnieciskām un nesaimnieciskām lietām, kuras citādi viņiem atņemtu laiku. Martina, Tomasa un Leldes darbs ir pēc iespējas labāk startēt sacensībās. Mūsu visu mērķis ir uzvara.
