Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Vēstures liecību fiksēšanai derēja arī "ziepju trauks"

Allažnieki jau pieraduši, ka Vija Vāvere ir centrs, ap kuru gadiem kūsā pagasta dzīve. Taču viņi zina arī to, ka jau divus gadu desmitus Vijas fotogrāfijas veido pagasta hroniku. Tiesa, pagasta vēsture fotogrāfijās ir sākusies jau pirms Atmodas laika. Kolhoza gados arodbiedrības priekšsēdētājs Vilis Semanis aicināja fotogrāfu, kurš bildēja fermas un cilvēkus, kas tajās strādāja, – traktoristus, kombainierus.

Vija kā jaunā speciāliste gāja palīgā fotogrāfijas noformēt. "Iespējams, tieši kopš tā laika man izveidojusies pārliecība, cik daudz šīs fotoliecības par pagasta vēsturi var pavēstīt mūsu pēcnācējiem," viņa atzīst.

Vijas teikto apstiprina arī Allažu pagasta bibliotēkas vadītāja Dainuvīte Bērziņa: "Novadpētniecības materiālu vākšanā Vijas nopelns ir neapstrīdams. Viņas pašas bildes arhīvā krājas no 1994. gada. Sākumā, kad nekādu digitālo arhīvu nebija, fotogrāfijas līmējām albumos un pierakstījām, kas tur par notikumu redzams. Tagad cenšamies apzināt senākajās fotogrāfijās redzamos cilvēkus. Protams, mums ir arī no nebūtības paglābti kolhoza laika albumi, kuros ir attēli ar Vijas komentāriem. Tos tagad skolas bērni projektu nedēļas laikā nāk un šķirsta, un atpazīst bildēs savus vecvecākus un vecākus, jo pašiem tādu bilžu mājās nav.

Pirmās Vijas bildītes, kas tapa ar "ziepju trauciņu", bija vairāk informatīvas, bet pa šiem gadiem viņas meistarība ir augusi. Tagad mēs bibliotēkā rīkojam Vijas fotoizstādes. Sākumā tās bija dabas skatu, tagad arī Allažu augu, meža zvēru, putnu un kukaiņu galerijas."

Ne jau katrs kadrs izdodas

"Interese par foto sākās ar to, ka man vidusskolas laikos bija draudzene, kura nodarbojās ar fotogrāfiju. Un tad jau Atmodas laikā parādījās "ziepju trauciņi" par pieejamām cenām. Rīkošanās ar filmiņu aparātiem palīdzēja izprast kadru un kompozīciju. Jau no attīstītas filmiņas izvēlējos labākos kadrus. Tagad ar digitālajiem aparātiem izvēles iespēju ir vairāk. Ja kadrs man nepatīk, bet citreiz, jau spiežot slēdzi, ir skaidrs, ka tur nekas nesanāks, to dzēšu laukā.

Bet ne jau tikai aparāts vien visu nosaka. Svarīga ir arī, piemēram, gaisma, kas rada īpašu noskaņu. Reiz ieraudzīju, ka Allažu zviedru baznīcas drupās uzziedējušas magones, un tās nofotografēju. Vēlāk, kad mēģināju iegūt līdzīgu attēlu jau ar jaunāku aparātu, nekas labāks kā ar veco "ziepju trauciņu" nav sanācis," saka Vija un piebilst, ka pašlaik lieto Rīgas rajona Lauku attīstības biedrības aparātu "Canon", jo pie sava tā arī vēl neesot tikusi. Taču svarīgāka par tehniku, Vijasprāt, ir interese par cilvēkiem, dabu un, protams, par fotogrāfiju.

Foto un internets

"Tas, ko es fotografēju, ir dzīve Allažos. Ja nav kādi nepārvarami šķēršļi, esmu klāt visos pagasta pasākumos, un visi jau ir pieraduši, ka es tur būšu. Cilvēki arī man cenšas pastāstīt, kas kur notiks, zvana, aicina. Protams, ja nepieciešams, es pagasta pasākumos varu no skatuves teikt runu, bet labāk man patīk pastāvēt malā, pavērot un fotografēt, un izcelt tos cilvēkus, kuri patiesi to ir pelnījuši: darba darītājus, dziedātājus, dejotājus.

Tā ir augstākā atzinība, ja es cilvēkiem esmu vajadzīga tad, kad viņiem tas ir nepieciešams – kaut nakts vidū. Piemēram, nesen skolā tika celti sniegavīri. Tagad tie ir izkusuši, bet atmiņas bildēs saglabāsies. Bet saglabāsies arī ainas no ugunsgrēkiem, Tumšupes plūdiem un citas laika liecības," stāsta Vija.

Vēl viņa cenšoties nofotografēt Allažu vecās mājas, kas pašlaik tiek pārbūvētas, nomainot logus, durvis un jumtu segumus. Lēnām veidojas arī pagasta cilvēku galerija. Savukārt, runājot ar dabas fotografēšanu, Vija piemin, ka dzīvo Tumšupes ielejas nolaidenumā.

"Manai mājai apkārt ir pļava. Kādreiz no rīta izeju un redzu: stāv alnis vai stirnas. Ravēju dārzu, skatos: kāds interesants kukainītis rāpo! Skrienu uz māju pēc fotoaparāta, lai gan lielākoties tas man vienmēr ir līdzi.

Piemēram, reiz zvana viena allažniece un stāsta: vedot bērnu uz Mālpili, viņa esot ievērojusi, ka uz lauka jau vairākas dienas dzīvo gulbji un to sarodas arvien vairāk. Braucu garām un redzu – tiešām tur apmetušies ziemeļu gulbji, un vienam ir numurs ap kaklu. Nofotografēju un bildi ievietoju sabiedriskajos tīklos. Jau drīz vien saņēmu jautājumu, vai esmu par to ziņojusi Dabas muzejam. Tagad regulāri sazināmies ar ornitologu Dmitriju Boiko, kurš man atsūtīja veselu stāstu par šo gulbi. Kuldīgas pusē 2011. gadā gredzenotais putns ziemu vadījis Vācijā, Lineburgā, bet nu jau esot manīts Polijā. Kas zina, varbūt ar laiku mums būs savi Allažu gulbji," teic Vija.

"Viendien mežā nofotografēju šai pusē neredzētas sēnes un fotogrāfijas ievietoju internetā. Pēc pāris dienām mani meklēja kāds kungs no portāla "Sēnes.lv" – gribot ar mani sazināties. Izrādās, mikologs Edgars Mūkins grib redzēt, kur Allažos aug zeltainā korallene un smaržīgā zvīņene. Turklāt ar šo cilvēku nu jau esam ne tikai virtuāli paziņas vien."

Vija teic, ka internets paver gan iespējas dalīties ar savām dabas fotogrāfijām, gan arī uzzināt daudz ko jaunu. "Kad intervēju allažniekus, viņi man atklāj lietas, par kurām agrāk nebiju aizdomājusies. Tad sēžos pie datora un meklēju, vai tur nevar uzzināt vēl ko papildus. Un tad saproti, ka tīmeklis paver līdz šim nebijušas iespējas gan pasaules izzināšanā, gan dod iespēju atrast domubiedrus.

Gan fotoaparāts, gan interneta draugi manu dzīvi padara daudzveidīgāku un saturiski bagātāku. Esmu kļuvusi arī par sava veida laika speciālisti. Zinot to, ka mēdzu ielūkoties laika ziņās, vasarā vietējie zemnieki man lūdz paskatīties "laika kartes" – vai var pļaut sienu. Bet tā jau ir – mazā pagastā cilvēks dara daudz darbu, un visi zina visu."