Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Atgriezos jau kā vietējais

Var sacīt, ka Guntis Lejiņš Mālpilī ir atgriezies, jo pirms gadsimta ceturkšņa viņš Mālpils tehnikumā mācījies celtnieka arodu. Kā pats saka, no tehnikuma gandrīz pa taisno devies uz Policijas akadēmiju. Tiesa, atgriešanās sākusies ar to, ka Mālpilī kopā ar ģimeni nopirkuši zemes gabalu un sākuši būvēt māju. Kad ceļš uz Rīgu sācis šķist par garu, nolēmis pieteikties konkursā uz brīvo Mālpils pašvaldības policijas priekšnieka vietu.

"Un tā nu es esmu šeit," teic G. Lejiņš. "Ģimenē esmu pirmais policists, un manās pēdās aizgāja jaunākā māsa, kura tagad ir policijas kapteine. Tēvs tādā ziņā bija vienkārši fantastisks vīrs, jo mums neko neuzspieda. Viņš pieturējās pie uzskata, ka katrs dzīvē izvēlas pats savu ceļu."

Lai gan kārtības sargs teic, ka Mālpilī cits citu pazīst, tomēr vietējie paši, kuri labi zina, ka viņu policistu sauc par Gunti, pabrīnās, kad uzzina, ka viņš ir Policijas akadēmijas pirmā izlaiduma absolvents, bijis Pļaviņu iecirkņa Klintaines pagasta iecirkņa policijas inspektors.

"Reiz iznāca tā, ka, braucot uz darbu, sastapos ar vienu aizdomās turētu vīru. Bija šaušana, naža dūriens... Ko nu tur vairs daudz tādas lietas pieminēt, ja nu vienīgi to, ka Aizkraukles slimnīcā ir labi dakteri, kuri mani "salāpīja". Arī tādas lietas, strādājot policijā, dažreiz notiek," atceras G. Lejiņš.

Pēc ievainojuma viņš piecus gadus nostrādājis Policijas akadēmijā par pasniedzēju, vienlaikus savienojot darbu Valsts policijas Galvenajā kriminālpolicijas pārvaldē, kas tolaik atradās tā sauktajā Stūra mājā.

Kad tika izveidots Korupcijas novērošanas un apkarošanas birojs, G. Lejiņu uzaicināja tur strādāt, un viņš nostrādāja birojā sešus gadus. Tajā laikā par dzīvesvietu jau bija izvēlēta Mālpils.

Kāja var paslīdēt katram

"No Mālpils novada nāk daudz kultūras cilvēku, mūziķi, mākslinieki, te arī pašlaik dzīvo cilvēki ar zelta rokām un gaišu prātu. Un, lai arī Mālpilī ļaudis ir labi, katram var gadīties, ka paslīd kāja, turklāt ne jau vienmēr ļaundabīgi," jautāts, cik daudz darba Mālpils novadā ir pašvaldības policijai, stāsta G. Lejiņš.

"Tās ir standarta situācijas: smēķēšana neatļautā vietā, iereibis velobraucējs, nevietā izgāzti atkritumi, sadzīviskas ķildas starp pudeles brāļiem vai ģimenēs. Cilvēku personiskajā dzīvē un ģimenes problēmās gan cenšos nejaukties tikmēr, kamēr tās nelaužas uz āru un neskar apkārtējos," uzsver G. Lejiņš, piebilstot, ka ne vienmēr pats iedarbīgākais preventīvais līdzeklis ir protokola sastādīšana.

"Parasti jau vispirms ar cilvēku ir vērts aprunāties, jo kas tad ir svarīgāks – cilvēks un kārtība novadā vai protokols? Ja nesaprot arī pēc tam, kad vairākkārt ir brīdināts, tad gan jārunā stingrāk, un neizpaliek arī protokols."

Kārtību Mālpilī, pēc G. Lejiņa domām, zināmā mērā ietekmē tas, ka daudzi vietējie strādā aiz novada robežām. Šeit, protams, ir darbavietas, bet visiem to nepietiek. Tomēr tas nenozīmē, ka visi ir devušies uz ārzemēm. Savukārt tiem, kuri dienu pavada darbā kādā citā novadā, vakarā, kad pēc darba esi atgriezies mājās, daudz laika kaut ko savārīt vairs neatliek.

Protams, Mālpils pašvaldības policijai esot savi "klienti", kurus pazīstot sejā, tāpat kā viņi pazīst policistus. "Diemžēl tie nav cilvēki, kas iedzer tāpēc, lai dzīvē būtu prieks. Viņi dzer tāpēc, ka neprot atrast darbu un nezina arī to, kā pārtraukt dzeršanu. Savā ziņā tie ir dzīvē mazliet apjukuši cilvēki, kas neatrod savu vietu zem saules. Un tad tā iedzeršana nav kāda alus pudelīte siltā vasaras novakarē, bet gan divu litru "torpēda"."

Visam pāri – likumu ievērošana

"Pats galvenais ir tas, ka tādās nelielās apdzīvotās vietās, kāda ir Mālpils, cilvēki cits citu pazīst un viens par otru visu zina. Tāpēc, ja šeit noziedzības līmenis ir ļoti zems, tas pirmām kārtām ir pateicoties cilvēkiem pašiem," atzīst policists.

Viņš stāsta, ka pašvaldības policijai izveidojusies ļoti laba sadarbība gan ar vietējo profesionālo vidusskolu, gan internātskolu un vidusskolu. Katra mācību gada sākumā skolās tiek organizēta lekcija, kurā tiek izstāstīti kārtības noteikumi Mālpils novadā.

"Ja kādā no skolām kaut kas ir noticis, izrunājamies ar skolotājiem, vecākiem un bērniem pašiem. Noskaidrojam patiesību un mēģinām palīdzēt, nosakot kaut kādus ierobežojumus, ko, piemēram, vecāki var uzlikt saviem bērniem paši, pastāstām, kā tas izskatās no policijas viedokļa. Jebkurā gadījumā sarunas dod ļoti daudz. Kādam, protams, jāskaidro ilgāk, kāds saprot uzreiz, jo, kā jau sacīju, visi ir ļoti normāli cilvēki ar saviem plusiem un mīnusiem, neviens nav nekāds svētais, arī es ne."

Savstarpējā uzticība

G. Lejiņš pasmaida, atceroties gadījumus, kad viņam mālpilieši zvanījuši un prasījuši padomu lietās, kur varētu palīdzēt, piemēram, veterinārārsts. Taču citreiz palīgā jāiet tieši pašvaldības policistiem. Piemēram, novadam cauri tek divas upes – Mergupe un Suda. Par abām rūpējas – tīra un atjauno zivju, piemēram, foreļu, karpu, līņu, krājumus – biedrība "Mālpils zivīm". "Ja cilvēki pamana upes krastā kādu aizdomīgu personu, zvana man. Ziņo arī tad, kad kaut ko aizdomīgu redz liegumu laikā vai tad, ja kaut kur upē parādās tīkli."

G. Lejiņš ir gandarīts par savu jauno kolēģi Mārtiņu Kudiņu. "Priecē tas, ka Mārtiņš tagad arī ir vietējais iedzīvotājs un darbu plānošana var notikt daudz veiksmīgāk. Pašvaldības policista arodā viņš ir ienācējs no malas, jo Rīgā strādājis par gaismu mākslinieku Dailes teātrī. Tagad viņš cītīgi mācās un jau labi tiek galā ar problēmām standarta situācijās. Ja kaut kas nav skaidrs, vienmēr pajautā. Patiesību sakot, no dzīves mācāmies mēs abi."