Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Agrim dejotāju nekad nav trūcis, un arī tagad, pēc trīsdesmit gadiem, jubilejas koncertā 12. februārī "1 un KOPĀ – Dzirnām 30" ar viņu kopā dejos teju visi. Uz skatuves kāps arī tie, kuri Krimuldas vidusskolas zālē spēra savus pirmos soļus.

– Atceroties "Dzirnu" dejotāju pirmās nodarbības Krimuldas vidusskolas zālē 80. gados un raugoties uz šo deju zāli Rīgā šodien – kas ir mainījies?

– Mainījies ir pilnīgi viss, atskaitot vienu – es vēl aizvien esmu palicis "Dzirnās". Tagad no maza Krimuldas novada tautas deju kolektīva "Dzirnas" ir pārtapušas par deju skolu, kuru pabeidzot, bērni iegūst izglītības dokumentu. "Dzirnu" skolā mēs mācam gandrīz visu, kas saistīts ar kustību, – dziedam, dejojam hip-hopu, baletu, tautas dejas, spēlējam perkusijas un teātri. Mēs veidojam elastīgu cilvēku darbam uz skatuves.

– Cik daudz dejotāju 30 gadu laikā bijis?

– Ui, lai pateiktu, cik daudz dzirniešu šo gadu laikā bijis, būtu nepieciešams veikt socioloģisko pētījumu. Domāju, kādi vairāki tūkstoši dejotāju noteikti. Dejotāji ir nākuši un gājuši. Ir pat bijis tā, ka pēc vairāku gadu dejošanas "Dzirnās" labi dejotāji mūs pamet, bet pēc tam vēlas atgriezties. Un es viņus vienmēr ņemu atpakaļ, jo tas pierāda, ka pie mums ir forši. "Dzirnu" durvis ir vaļā visu laiku.

– Par "Dzirnu" laikiem Krimuldā vēsta 1994. gadā veidotais portretraidījums "1 un kopā", un toreiz žurnālistei Lilitai Eglītei dzirnieši stāstīja, ka pie Daņiļeviča dejošot 100 gadu.

– Tie jaunieši tiešām dejos 100 gadu. Viņi ir ārkārtīgi malači, sevi tur fiziskā tonusā, ir aktīvi, visi dejo. Es viņus esmu iesaucis par tādu zelta sastāvu. Tieši viņi mani pamudināja improvizēt. Atceros, ka toreiz dejotāji lūdza: skolotāj, uztaisām kaut ko tādu netautisku! Tad arī tapa pirmais lieluzvedums "Mauglis". Tolaik Latvijā vēl neviens neko tādu nedarīja.

Tad jau tā lieta aizgāja, puiši bija gana pieauguši, forši un muskuļaini – varējām uztaisīt tādu puišu iznācienu ar riepām pie "Gorky Park" mūzikas! Pēc tam izdejojām visu "Queen" programmu, ar kuru desmit gadu laikā apbraukājām visu Latviju.

Starp citu, "Rapsodiju" viņi dejos arī šajā koncertā. Un, kad tagad mēģinājumā es uzliku mūziku, sapratu, ka nekas nav mainījies – lai gan pagājuši piecpadsmit gadi, viņi ņēma un programmu nodejoja. Tā "Rapsodija" viņiem ir ne jau galvā, bet kājās!

Jāpiebilst, ka arī es kopā ar viņiem uzdejošu to "Gorky Park" numuru ar riepām. Tikai man, atšķirībā no visiem pārējiem, būs divas riepas – viena rokās, viena ap vidukli.

– Ko redzēsim šajā koncertā, kādu stāstu stāstīsi?

– Tas būs rasols. Absolūts rasols. Repertuārs būs ārkārtīgi raibs, ļoti kontrastējošs. Būs dulli, jo mani neinteresē tādi gaudeni pasākumi, pēc kuriem nāk uz skatuves ar neļķēm un runām. Tā būs balle, un mēs vienkārši svinēsim.

– Kuri ir tie labie, priecīgie brīži, kas pirmie nāk prātā par 30 gadu laikā "Dzirnās" piedzīvoto?

– Labie brīži ir visi tie, kad ir paveikt kāds foršs darbiņš – radīta horeogrāfija, kas cilvēkiem patīk. Tāpat vienmēr ārkārtīgi liels saviļņojums ir pirms pirmizrādēm. Katra pirmizrāde ir kā eksāmens, jo nevar zināt, vai cilvēki to ņems pretī.

– Vai tad var nepatikt?

– Protams, ka var arī nepatikt! Lai gan, ja tu ko dari publikai, dēļ tiem cilvēkiem, kuri sanāk skatīties, tad parasti nekļūdies. Bet, ja deju radi tikai augstās mākslas vārdā un tikai tāpēc, ka pašam gribas, publikas reakcija var būt dažāda.

Ir ļoti būtiski, lai tas, ko mēs "Dzirnās" radām, nav tikai mammām un tētiem, kuri atnāk paskatīties. Tuvākajiem radiniekiem jau vienmēr viss patiks, to jau es pats kā tētis zinu. Tagad, kad mazā Emīlija (Daņiļeviču jaunākā meita – red.) kaut ko jaunu ir iemācījusies, tēvs ar māti ir pilnīgā sajūsmā. Laime līdz asarām! Tāpēc "Dzirnās", veidojot deju programmas, vecāku prieks un laime par bērniem tiek godā turēta un respektēta. Tomēr man svarīgi ir arī tie koncertu apmeklētāji, kuriem nav ne kāda sakara ar tiem cilvēkiem, kuri atrodas uz skatuves.

– No visa tā milzuma deju, ko esi radījis šo gadu laikā, vai vari kādu saukt arī par savu mīļāko deju?

– Dikti daudz. Kā es varu nosaukt kaut ko vienu? Bet laikam jau tie efektīgie un spēcīgie lieluzvedumi, teiksim, "Spēlēju, dancoju", "No zobena saule lēca", "Mazā nāriņa", "Mauglis". Savu sirdi un dvēseli es ieliku arī deju programmā "Karalis" ar "Queen" mūziku. Ar šiem lieluzvedumiem arī atšķiramies no citiem, jo Latvijā maz ir kolektīvu, kas vēl bez "Dzirnām" tādus veido.

– Skatuviskie deju uzvedumi, kurus, šķiet, var izdejot tikai profesionāļi, nav vienīgie. Tu taču radi dejas arī amatieriem – tautas deju kolektīviem novados. Kā ar tām?

– Man šķiet, ka deja "Apkal manu kumeliņu", kas tika izdejota Daugavas stadionā iepriekšējos Deju svētkos, ir ārkārtīgi skaista. Foršs un efektīgs numurs ir arī "Aiz Daugavas vara dārzi", ko koru olimpiādes atklāšanā dejoja "Daiļrade".

– Diži meistari, piemēram, Raimonds Pauls, jaunas dziesmas rada, pierakstot notis uz avīžmalas. Tu dejas saceri, stāvot pie spoguļa un mēģinot?

– Arī tā. Visdažādākajos veidos. Citreiz es uz ielas ieraugu kādu cilvēku, kas neparasti kustas, citreiz redzu kādu situāciju, kas mani iedvesmo radīt horeogrāfiju. Citreiz es noklausos mūziku, un tad man šķiet, ka pie šīs melodijas ir obligāti jādejo. Tagad gan pats pie spoguļa vairs nedejoju, jo man ir daudz labu dejotāju, kas var palīdzēt tieši dejas sacerēšanā. Vērojot viņus, skatos, kā veidojas tas, ko esmu iecerējis. Sacerēt kustības ir visvienkāršāk, bet izdomāt dejas tēlu jeb stāstu – grūtāk. Tomēr pats galvenais ir būt aktīvam un neslinkot, jo visi cilvēki, kas kaut ko sacer, smagi strādā. Iedvesma un lielā mūza neatnāk, gultā guļot.

– Ko Agris Daņiļevičs līdz šim vēl nav paveicis? Kas palicis nepiepildīts?

– Tagad ir tā, ka man vajag pauzi. Negribu neko sacerēt. Kādu laiciņu vajag mieru, bet visa vasara jau saplānota ar projektiem. Tomēr gribētos vēl kādu no savām dullajām idejām realizēt. Piemēram, es labprāt mūsu pašu Operā ar profesionāliem dejotājiem uzvestu baletu.

Lai gan to līdz šim neesmu darījis un negribu sev sist uz pleca, sakot, ka esmu labs horeogrāfs, esmu redzējis izrādes un sapratis, ka varu uztaisīt labāk. Reizēm baleta izrādēs nesaprotu tos sajūsmas pilnos "bravo" saucienus vietās, kur tiešām būtu no kauna jālien zemē. Latvijā ir labu horeogrāfu deficīts. Arī "Dzirnās" es tiecos pēc pēctecības, gribētu kādu, kurš vēlas kļūt par izcilu horeogrāfu.

– Savos skolēnos redzi turpinājumu?

– Redzu, bet zinu, ka viena daļa no tā baidās. Piemēram, kad es deleģēju kādas lietas sakārtot, viņi to izdara ļoti labi, bet kad saku – re, kur mūzika, vajag deju –, viņi netiek galā. Viņi saka – mums vajag tevi, lai atrastu dejas atslēgu, to tēlu.

– Iedomājies – "Dzirnu" 50 gadu jubileja pēc 20 gadiem... Kāda tā varētu būt?

– Pēc 20 gadiem gribētu būt šo svētku ciemiņš. Es būtu ārkārtīgi priecīgs, ja šai skolai būtu jauns direktors, kas visu bīda un dara. Nebūtu slikti pēc tiem 20 gadiem vienkārši atnākt uz pasākumu ar savu konjaciņu un paskatīties, cik šeit visiem ir labi.

Pēdējā laikā aizvien biežāk cenšos egoistiskāk attiekties pret dzīvi, jo savu laiku esmu veltījis citiem un ļoti bieži esmu aizmirsis savu ģimeni. Par sevi vispār neesmu tā īpaši domājis, tāpēc tagad man ir svarīgi papeldēt kādu kilometriņu Krimuldas peldbaseinā, ar riteni izbraukt, aiziet pamakšķerēt un izskriet krosiņu ar mazo Emīliju.

Mana attālināšanās no "Dzirnu skolas" varētu iedot arī kaut kādu jaunu elpu tam visam. Negribu būt kā tāds monarhs, vēlos, lai kāds cits arī šeit varētu atvēzēties. Man gribētos 70 gadu vecumā uz "Dzirnu" 50 jubilejas koncertu ierasties kā uz pārsteigumu, kur nedejo manas vecās dejas, nelej asaras un puņķus, bet rāda kaut ko foršu, jaunu, svaigu un mūsdienīgu.